«Dung, dung - dung, dung - dumg, dung - dun, dun, dun, dun, dun, dungs,» skanēja klaudzieni.
Misters Vinkls izlēca no gultas, pilnīgi nesaprazdams, kas varētu būt noticis, un, steigšus uzvilcis zeķes un kurpes, ietinās rīta svārkos, aizdedzināja sveci pie nakts sveces, kas dega kamīnā, un steidzās lejā.
- Beidzot, kundze, kāds nāk, - īsais nesējs izsaucās.
- Es viņam labprāt ietu nopakaļus ar īlenu rokā, - garais nomurmināja.
- Kas tur ir? - misters Vinkls sauca, noņemdams durvju ķēdi.
- Nestāvi, čuguna galva, un neprasi! - ar vislielāko nicināšanu atbildēja garais, būdams pilnīgi pārliecināts, ka jautātājs ir kāds sulainis. - Atver durvis!
- Ātrāk, guļava! - uzmudinoši piemetināja otrs.
Misters Vinkls, pusmiegā būdams, mehāniski paklausīja pavēlei, mazliet pavēra durvis un palūrēja ārā. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija zēna nestās lāpas sarkanā uguns. Pārbijies no pēkšņās iedomas, ka māja varbūt aizdegusies, viņš steigšus plaši atgrūda durvis un, turēdams sveci virs galvas, blenza baiļu pilnām acīm, nebūdams drošs; vai viņš redz nestuves vai ugunsdzēsēju mašīnu. Šai brīdī spēcīgi uzbrāzmoja vējš. Svece nodzisa, misters Vinkls juta, ka viņu ar nepārvaramu spēku izrauj uz kāpnēm, un durvis ar skaļu blīkšķi aizcirtās.
- Tā, jauno cilvēk, tas jums izdevās, - īsais nesējs noteica.
Misters Vinkls, ieraudzījis nestuvju logā lēdijas seju, steigšus apgriezās, ar visu spēku sāka klaudzināt un izmisis kliedza nesējiem, lai stiepjot nestuves atkal prom.
- Nesiet tās prom, nesiet tās prom! - misters Vinkls kliedza. - Tur kāds nāk ārā no blakus mājas. Laidiet mani nestuvēs! Paslēpiet mani... dariet kaut ko ar mani!
Visu laiku viņš trīcēja no aukstuma un ikreiz, kad pacēla roku pie āmura, vējš visnepatīkamākā kārtā plivināja rīta svārku.
- Pa Kresentu nāk cilvēki. Tur ir arī lēdijas. Aizsedziet mani ar kaut ko! Stāviet man priekšā! - misters Vinkls brēca.
Taču nesēji bija tā aizelsušies no smiekliem, ka nevarēja viņam it nekā palīdzēt, bet lēdijas ar katru brīdi nāca tuvāk un tuvāk.
Misters Vinkls, zaudējis cerības, vēlreiz pieklauvēja. Lēdijas atradās tikai dažu namu attālumā. Viņš nometa izdzisušo sveci, ko visu laiku bija turējis virs galvas, un kā bulta metās iekšā nestuvēs, kur atradās misis Daulere.
Misis Kredoka beidzot bija izdzirdusi klauvēšanu un balsis un, aizkavējusies vienīgi tik ilgi, lai uzliktu galvā kaut ko smalkāku par nakts cepuri, noskrēja lejā viesistabā pārliecināties, vai tie ir gaidītie. Viņa atvēra logu tieši tai brīdī, kad misters Vinkls metās nestuvēs, un, tikko ieraudzījusi, kas ārā notiek, sāka skaļi un izmisīgi spiegt un lūdza, lai misters Daulers tūliņ ceļoties augšā, jo viņa sieva bēgot prom ar kādu citu džentlmeni.
To izdzirdis, misters Daulers pielēca no gultas kā gumijas bumba un, ieskrējis priekšistabā, aizsniedza vienu logu tieši tai brīdī, kad misters Pikviks atgrūda vaļā otru, un pirmais, ko abi ieraudzīja, bija misters Vinkls, kas patlaban nozuda nestuvēs.
- Naktssargi - briesmīgā balsī kliedza Daulers. - Apturiet viņu!... Aizturiet viņu!... Turiet viņu ciet!... Ieslēdziet viņu, kamēr es noeju lejā! Es viņam rīkli pārgriezīšu.... Dodiet man nazi!... No auss līdz ausij... To es, misis Kredoka, izdarīšu!
Un, izrāvies no spiedzošās saimnieces un mistera Pikvika rokām, saniknotais vīrs paķēra mazu deserta nazīti un izskrēja uz ielas.
Bet misters Vinkls uz viņu negaidīja. Tikko izdzirdis drošsirdīgā Daulera briesmīgos draudus, viņš izlēca no nestuvēm tikpat ātri, kā ielēcis, un, pametis rīta kurpes uz ielas, ņēma kājas pār pleciem un drāzās apkārt pa Kresentu, bet Daulers un naktssargs viņam uz pēdām sekoja. Taču viņš neļāva sevi panākt; kad viņš skrēja otru riņķi, durvis bija atvērtas; viņš metās iekšā, aizcirta tās Dauleram deguna priekša, uzskrēja savā guļamistabā, aizslēdza durvis, aizstūma tām priekšā mazgājamo galdiņu, kumodi un galdu un sameklēja visnepieciešamākās lietas, lai, rītam austot, aizbēgtu.
Daulers pienāca pie durvīm un caur atslēgas caurumu ar zvērestu apliecināja savu nelokāmo apņemšanos rīt pārgriezt misteram Vinklam rīkli. Tad apklusa daudzo balsu troksnis viesistabā, starp kurām bija skaidri dzirdama mistera Pikvika balss, kas centās nodibināt mieru, iemītnieki izklīda pa savām guļamistabām, un viss atkal palika klusu.
Ļoti iespējams, ka kāds uzdos jautājumu: kur tad visu šo laiku atradās misters Vellers? Nākošajā nodaļā mēs pastāstīsim, kur viņš bija.
1 - Tompiona pulkstenis - sienas pulkstenis vai stāvpulkstenis, ko darinājis pazīstamais angļu XVII gs. beigu pulksteņtaisītājs Tompions. Viņa pulksteņi bija slaveni ar uzjautrinošiem stundu sitieniem un gaitas precizitāti.
2 - Neša statuja. - Kāršu spēlmanis un dēku meklētājs Ričards Nešs (dzimis 1674. g.), kurš pēdīgi izvēlējās par savu profesiju publiskas izrādes «dižciltīgās» publikas uzjautrināšanai un kļuva slavens ar savu darbību Batas «ceremonijmeistara» postenī.
3 - Skaistais līcis. - Dikenss domā Bristoles līci starp Velsas pussalu un Kornvelu Anglijas rietumos; Batas kūrvieta atrodas netālu no Bristoles pilsētas.
XXXVII NODAĻA
- Mister Veller, - šīs notikumiem ļoti bagātās dienas rītā teica misis Kredoka, - šeit jums vēstule.
- Tas gan ir dīvaini, - Sems sacīja. - Es baidās, ka nav kas atgadījies, jo savu paziņu aprindās es tā kā neatceras neviena džentelmeņa, kas mācētu vēstuli uzrakstīt.
- Varbūt noticis kaut kas neparasts, - misis Kredoka piezīmēja.
- Tam jāndie jābūt kauč kam varen neparastam, kas varētu piedabūt kādu manu draugu uzrakstīt vēstuli, - Sems atbildēja, domīgi kratīdams galvu. - Nekas cits kā
naturālas konvulsijas, kā teica jaunais džentelmens, kad tam uznāca krītamā kaite. No vecā tā nevar būt, - Sems turpināja, apskatīdams adresi. - Es zin, viņš vienādiņ raksta ar driķētiem burtiem, jo rakstīt mācījies no lielajiem sludinājumiem kariešu kantoros.
Nudie brīnums, no kurienes šitā vēstule varētu būt?
Tā runādams, Sems darīja to, ko ļoti daudzi cilvēki dara, kad nezina, kas viņiem atsūtījis vēstuli, - viņš aplūkoja zīmogu, paskatījās uz vēstules priekšpusi un tad uz mugurpusi, tad aplūkoja malas, pēc tam adresi un pēdīgi iedomājās, ka tikpat labi varētu palūkoties arī iekšpusē un pamēģināt izdibināt kaut ko no turienes.
- Rakstīts uz papīra ar zeltītām malām, - Sems teica, atlocīdams vēstuli, - un aizzīmogots ar bronzas laku un atslēgas galu. Lai tad nu būtu.
Un ar ļoti nopietnu seju misters Vellers lēni izlasīja turpmāko:
«Izmeklēta Batas sulaiņu sabiedrība apliecina misteram Velleram savu cieņu un lūdz, lai viņš ar savu klātbūtni pagodina šovakar kādu sadraudzīgu suarīju, kas sastāvēs no vārītas jēra ciskas ar parastajām piedevām. Suarīja būs uz galda punktīgi pusdesmitos.»
Šis ielūgums bija ielikts kādā citā lapiņā, uz kuras bija rakstīts:
«Misters Džons Smaukers, džentlmenis, kam bija tas prieks pirms dažām dienām sastapt misteru Velleru viņu kopējā paziņas mistera Bentema namā, lūdz misteru Velleru pieņemt šo ielūgumu. Ja misters Vellers deviņos ieradīsies pie mistera Džona Smaukera, misteram Džonam Smaukeram būs tas prieks stādīt misteru Velleru pārējiem priekšā.