Izmeklētā sapulce sāka visai sirsnīgi smieties, un kāds džentlmenis dzeltenā vestē ar kučiera uzšuvēm iečukstēja savam kaimiņam ar zaļganām biksēm, ka Takls šovakar esot formā.
- Starp citu, - misters Takls trieca tālāk, - Smauker, manu zēn, jūs...
Atlikusī teikuma daļa misteram Smaukeram tika pasacīta čukstus ausī.
- Ak dievs, es pilnīgi aizmirsu! - misters Džons Smaukers izsaucās. - Džentlmeņi, mans draugs misters Vellers.
- Piedodiet, Veller, ka stāvu priekšā ugunij, - misters Takls teica, familiāri pamādams. - Ceru, ka jums nav auksti, Veller.
- Nekādais, mans kvēlais, - Sems atbildēja. - Tam jābūt varen salīgam cilvēkam, kam ir auksti, ja jūs stāv pretī. Aiztaupītos daudz ogļu, ja jūs noliktu kādas iestādes uzgaidāmā istabā aiz kamīna režģiem.
Tā kā šī atbilde stiprā mērā izklausījās pēc norādījuma uz mistera Takla aveņkrāsas livreju, šis džentlmenis kādu brīdi izskatījās ļoti majestātisks, bet pēc tam pamazām atvirzījās no uguns, māksloti pasmaidīja un teica, ka tas neskanot slikti.
- Lielu pateikšan, ser, par jūsu atzinību, - Sems atbildēja. - Gan jau kaut palēnām tiksim uz priekšu, es uzdrīkstos sacīt. Vēlāk būs vēl labāk.
Šai brīdī sarunu pārtrauca kāda džentlmeņa ierašanās, kurš bija ģērbies oranžkrāsas plīšā. Viņu pavadīja kāds cits no izlases - purpurkrāsas drānās un ar ļoti garām zeķēm. Kad agrāk atnākušie bija apsveikuši jaunatnācējus, misters Takls izteica priekšlikumu, ka jāliek galdā vakariņas, ko vienbalsīgi pieņēma.
Tad sakņu tirgotājs un viņa sieva uzlika galdā karstu, vārītu jēra cisku ar kaperu mērci, kāļiem un kartupeļiem. Misters Takls nosēdās priekšsēdētāja krēslā, un viņam pretī otrā galda galā novietojās džentlmenis ar oranžkrāsas plīšu. Sakņu tirgotājs, lai pasniegtu šķīvjus, uzvilka zamšādas cimdus un nostājās aiz mistera Takla krēsla.
- Haris, - misters Takls teica pavēlošā balsī.
- Ser? - sakņu tirgotājs atsaucās.
- Vai jūs uzvilkāt cimdus?
- Ja, ser.
- Tad noņemiet vāku!
- Jā, ser.
Sakņu tirgotājs, izlikdamies ļoti pazemīgs, darīja, kā pavēlēts, un padevīgi pasniedza misteram Taklam gaļas sagriežamo nazi. To darīdams, viņš nejauši nožāvājās.
- Ko tas nozīmē, ser? - bargi uzsauca misters Takls.
- Lūdzu piedošanu, ser, - sašļukušais sakņu tirgotājs atbildēja, - es to negribēju, ser. Es vakar ļoti vēlu aizgāju gulēt, ser.
- Es jums teikšu, Haris, ko es par jums domāju, - visai iespaidīgi teica misters Takls. - Jūs esat prasts lops.
- Es ceru, džentlmeņi, - Hariss teica, - ka jūs, džentlmeņi, nebūsit bargi pret mani.
Es jums tiešām ļoti pateicos, džentlmeņi, par jūsu aizgādību un tāpat par jūsu ieteikumiem, džentlmeņi, ja kādreiz vajadzīgs kāds, kas palīdz apkalpot pie galda. Es ceru, džentlmeņi, ka ar mani var iztikt.
- Nē, ser, nevar vis, - misters Takls sacīja. - Nekas tamlīdzīgs, ser.
- Mēs jūs uzskatām par nevīžīgu nelieti, - paskaidroja džentlmenis oranžkrāsas plīšā.
- Un zemisku zagli, - piemetināja džentlmenis zaļganajās biksēs.
- Un nelabojamu sliņķi, - piebilda džentlmenis purpurā.
Nabaga sakņu tirgotājs ļoti pazemīgi klanījās, kamēr pār viņu bira šie vissīkmanīgākās tirānijas mazie epiteti, un, kad katrs kaut ko bija pateicis, lai pierādītu savu pārākumu, misters Takls sāka griezt gabalos jēra cisku un pasniegt to viesiem.
Tikko šī svarīgā nodarbība bija sākusies, durvis ātri atvērās un parādījās vēl kāds džentlmenis gaišzilā uzvalkā ar svina pogām.
- Pret noteikumiem! - misters Takls izsaucās. - Pārāk vēlu, pārāk vēlu.
- Nē, nē, es tiešām nekā nevarēju darīt, - džentlmenis zilajā uzvalkā atteica. - Es griežos pie visiem klātesošajiem... galanta lieta... satikšanās pie teātra.
- Ā, tad nu gan, - džentlmenis oranžkrāsas plīšā sacīja.
- Jā, patiesi, goda vārds, - turpināja vīrs zilajā uzvalkā. - Es apsolīju pusvienpadsmitos aizvadīt uz mājām mūsu jaunāko meitu, un viņa ir tik neparasti jauks skuķis, ka man tiešām nebija drosmes viņu apbēdināt. Es, ser, negribu apvainot klātesošos, bet sievietes, ser, ir pirmā vietā - sievietes, ser, ir neatvairāmas.
- Man ir aizdomas, ka tur kaut kas slēpjas, - teica Takls, kad jaunatnācējs nosēdās blakus Semam. - Esmu pāris reižu ievērojis, ka viņa, iekāpjot karietē un izkāpjot no tās, ļoti smagi balstās uz jūsu pleca.
- Ko jūs, ko jūs, Takl, tā nevajag, - vīrs zilajā uzvalkā atsaucās. - Tas nav godīgi. Varbūt esmu sacījis vienam diviem draugiem, ka viņa ir dievišķīgs radījums un bez kāda redzama iemesla atteikusi vienam vai diviem bildinātājiem, bet... Nē, nē, tiešām, Takl, - pie tam svešinieku klātbūtnē... tas nav labi... tā nevajag.
- Smalkjūtību, mans dārgais draugs, smalkjūtību.
Un vīrs zilajā uzvalkā, savilcis ciešāk kaklautu un sakārtojis svārku atlokus, pamāja ar galvu un sarauca pieri, it kā viņš, ja gribētu, varētu vēl daudz ko teikt, bet to neatļautu viņa gods.
Cilvēks zilajā uzvalkā bija tipisks sulainis ar gaišiem matiem, stīvu kaklu, uzpūtīgu izturēšanos un mazliet nekaunīgu seju. Tāpēc viņš tūliņ piesaistīja mistera Vellera uzmanību, bet, kad viņš sāka runāt šādā garā, Sems sajuta vēl stiprāku vēlēšanos ar viņu iepazīties, tādēļ ar sev raksturīgo neatkarību tūliņ ievadīja sarunu.
- Uz jūsu veselībām! - teica Sems. - Man dikti patīkas jūsu izteicieni. Man tie liekas ļoti jauki.
Cilvēks zilajā uzvalkā pasmaidīja tā, it kā pie šādiem komplimentiem būtu pieradis, tomēr tai pašā laikā atzinīgi paskatījās uz Semu un teica, ka viņš cerot ar to iepazīties tuvāk, jo, bez kādiem glaimiem, viņam liekoties, ka tam esot visas dotības, kas nepieciešamas patīkamam zēnam, - Sems esot tieši tāds cilvēks, kādi viņam pa prātam.
- Jūs, ser, ir ļoti laipns, - Sems atbildēja. - Jūs gan ir laimes bērns.
- Ko jūs ar to domājat? - džentlmenis zilajā uzvalkā jautāja.
- To jauno lēdiju, - Sems paskaidroja. - Viņa zin, ko katrs vērts. Es saprot.
Misters Vellers piemiedza vienu aci un pašūpoja galvu no vienas puses uz otru, tā ļoti glaimodams zili ģērbtā džentlmeņa patmīlībai.
- Es bīstos, ka jūs, mister Veller, esat viltīgs zēns, - šis cilvēks teica.
- Nē, nē, - Sems attrauca, - tas lai paliek jums. Tas uz jums attiecas vairāk nekā uz mani, - kā džentelmens, kas stāvē aiz dārza žoga, teica vīram, kas stāvē ārpusē, kad pa ielu skrēja traks bullis.
- Ko jūs, ko jūs, mister Veller, - džentlmenis zilajā uzvalkā attrauca. - Man šķiet, mister Veller, ka viņa ir ievērojusi manu ārieni un izturēšanos.
- Man domāt, citādiņ nemaz nevar būt, - Sems atteica.
- Vai jums arī ir kāda tamlīdzīga dēciņa? - jautāja aplaimotais džentlmenis zilajā uzvalkā, izvilkdams no vestes kabatas zobu bakstāmo.
- Ne gluži, - Sems sacīja. - Manam saimeniekam meitu nav. Citādiņ es, protama lieta, vienai no tām būtu piekantējies. Bet tā, kā tās lietas stāv patlaban, es domā, ka man vajdzīga vismaz marķīze. Vēl varētu apmierināties ar jaunu, bagātu sievišķi, kauč ar šai nebūtu titula, ja tik viņa mani karsti mīlētu, - citāži gan ne.
- Protams, ne, mister Veller, - džentlmenis zilajā uzvalkā apliecināja, - ar niekiem, vai zināt, nav vērts iesākt; un mēs zinām, mister Veller, - mēs, labākās sabiedrības cilvēki, - ka labam formas tērpam agrāk vai vēlāk jāatstāj uz sievietēm iespaids. Starp mums runājot, tā patiesībā ir vienīgā lieta, kuras dēļ vērts iestāties dienestā.