- Pilnīgi pareizi, - Sems apliecināja. - Skaidrs, ka tā.
Kad šī konfidenciālā saruna bija aizvirzījusies līdz šai vietai, tika pasniegtas glāzes, un katrs džentlmenis pirms dzertuvju slēgšanas pasūtīja to, kas tam vislabāk garšo. Džentlmenis zilajā uzvalkā un cilvēks oranžkrāsas uzvalkā, būdami starp klātesošajiem vissmalkākie, pasūtīja aukstu, saldu groku, bet pārējo iemīļotākais dzēriens, liekas, bija saldināts džins ar ūdeni. Sems nosauca sakņu tirgotāju par negantu blēdi un pasūtīja lielu trauku punša, - likās, ka šie divi apstākļi viņu ļoti pacēla izmeklēto acīs.
- Džentlmeņi, - teica vīrs zilajā uzvalkā, izturēdamies kā visīstākais dendijs, - uzaicinu uzdzert lēdijām!
- Klau, klau! - Sems atsaucās. - Uzdzersim jaunajām saimniecītēm.
Atskanēja skaļš sauciens: «Pie kārtības!» - un misters Džons Smaukers, kā jau džentlmenis, kas bija ievedis misteru Velleru šai sabiedrībā, lūdza viņu ievērot, ka vārds, ko viņš nupat lietojis, neesot parlamentārisks.
- Kurš vārds tas bij, ser? - Sems atjautāja.
- Saimniecītes, ser, - misters Džons Smaukers paskaidroja, brīdinoši savilcis pieri.
- Mēs šeit neatzīstam šādu atšķirību.
- O, ļoti labi, - Sems sacīja, - tad es savu izteicienu izlabos un sauks tās par dārgajām būtnēm, ja Kvēlais man atļaus.
Šķita, ka džentlmenis ar zaļganajām biksēm savā prātā mazliet šaubās, vai būtu likumīgi priekšsēdētāju saukt par Kvēlo, bet, tā kā sapulcētie, likās, domāja tikai katrs par sevi, nevis priekšsēdētāju, šis jautājums netika pacelts. Vīrs ar trīsstūraino cepuri strauji elpoja un ilgi noskatījās uz Semu, bet, redzams, secināja, ka labāk nekā nesacīt, lai nedabūtu vēl vairāk.
Pēc īsa klusuma brīža kāds džentlmenis izšūtos svārkos, kas viņam sniedzās līdz papēžiem, un tādā pašā vestē, kas sildīja kājas līdz pusei, sparīgi samaisīja savu groku un, ar spēju piepūli piecēlies kājās, teica, ka vēloties klātesošajiem sacīt dažus vārdus, bet cilvēks ar trīsstūraino cepuri nešaubījās, ka sapulcētie būšot ļoti priecīgi noklausīties visus vārdus, kādus vien džentlmenis garajos svārkos gribēšot sacīt.
- Džentlmeņi, es ļoti kautrējos uzstāties, - teica vīrs garajos svārkos, - jo man ir tā nelaime būt kučierim un šajās patīkamajās suarījās mani pielaiž tikai kā goda biedri, bet es, džentlmeņi, esmu spiests, - es esmu iedzīts stūrī, ja drīkstu tā izteikties, - paziņot kādu apbēdinošu lietu, kas man kļuvusi zināma un kas notikusi, varu teikt, manu acu priekšā. Džentlmeņi, mūsu draugs misters Vaifers (visi paskatījās uz cilvēku oranžkrāsas svārkos), mūsu draugs misters Vaifers ir uzteicis.
Klātesošos pārņēma vispārējs izbrīns. Ikviens džentlmenis paskatījās sava kaimiņa sejā un tad pievērsa skatienus kājās stāvošajam kučierim.
- Brīnieties vien, džentlmeņi, - kučieris turpināja. - Es nemēģināšu paskaidrot, kāda iemesla dēļ noticis šis nelabojamais zaudējums dienestam, bet es lūgšu, lai misters Vaifers to paskaidro pats par pamācību un piemēru saviem draugiem, kas viņu apbrīno.
Šo priekšlikumu uzņēma ar skaļu piekrišanu, un misters Vaifers sniedza paskaidrojumu. Viņš sacīja, ka, protams, būtu vēlējies paturēt vietu, no kuras nupat atteicies. Formas tērps esot ļoti grezns un dārgs, ģimenes sieviešu kārtas locekļi ļoti patīkami un pienākumi, viņam jāteicot, ne pārāk smagi. Galvenais pakalpojums, ko no viņa prasot, esot iespējami vairāk skatīties pa vestibila logu kopā ar kādu citu džentlmeni, kas arī esot uzteicis. Viņš būtu vēlējies aiztaupīt sapulcētiem nepatīkamos un neglītos sīkumus, par kuriem viņam tagad jāstāsta, bet, tā kā no viņa tiekot prasīti paskaidrojumi, šim neesot citas izejas kā droši un skaidri paziņot, ka šim esot devuši ēst aukstu gaļu.
Nav iespējams iztēloties sašutumu, kādu šis paziņojums pamodināja klausītāju kratīs. Vismaz ceturtdaļstundas bija dzirdami tikai skaļi saucieni «Kauns!», smagas nopūtas un svilpieni.
Tālāk misters Vaifers piemetināja, ka bīstoties, vai šī apvainojuma cēlonis pa daļai neesot viņa paša piekāpīgais un miermīlīgais raksturs. Viņš skaidri atceroties, ka vienu reizi esot bijis ar mieru ēst sālītu sviestu un bez tam reiz, kad mājā kāds pēkšņi saslimis, nolaidies tik tālu, ka uznesis trešajā stāvā ogļu spaini. Viņš paļaujoties uz to, ka šī vaļsirdīgā savu kļūdu atzīšana nemazināšot viņa cieņu biedru acīs, un cerot, ka viņa ātrā atbilde uz šo pēdējo zemisko apvainojumu viņa jūtām atkal atjaunošot šo cieņu, ja tā būtu mazinājusies.
Mistera Vaifera runai atbildēja sajūsmas pilni saucieni, uti visi aizgrābtībā uzdzēra uz mocekļa veselību. Moceklis pateicās un lika priekšā iedzert uz viņu viesa - mistera Vellera veselību. Viņam neesot gods būt ar šo džentlmeni tuvāk pazīstamam, bet tas esot mistera Džona Smaukera draugs, un ar tādu rekomendāciju pietiekot jebkādā un jebkurā džentlmeņu sabiedrībā. Tāpēc, ja viņa draugi dzerta vīnu, viņš labprāt būtu uzdzēris uz mistera Vellera veselību pēc visiem likumiem, bet, tā kā pašlaik viņi pārmaiņas pēc dzerot groku un izdzert glāzi pēc katra tosta varbūt nebūtu visai ērti, viņš ierosinot tikai tāpat pieņemt, it kā visi likumi būtu ievēroti.
Šīs runas noslēgumā katrs Semam par godu iedzēra no savas glāzes pa malkam, un Sems, pielējis un pats sev par godu izdzēris divas pilnas glāzes punša, izsacīja pateicību skaistā runā.
- Liela pateikšan jums, vecie zēni, - Sems uzsāka, bez mazākā apmulsuma smeldams punšu, - par šito kompelmentu, kas, nākdams no šitādas sabiedrības, gauži grābj aiz sirds. Es par jums visiem, kopā ņemot, jau ir dzirdējs diezgan daudz, bet man jāsaka, ka nekad es nebij domājs, ka jūs ir tik neparasti jauki cilvēki. Es tikai cer, ka jūs uzmanīsies un nekompromitēs savu pašcieņu, - to ir tik patīkami vērot, kad tāds cilvēks izgājs pastaigāt. Man vienmēr ir ļoti patics to redzēt, kopš es vēl bij zēns, apmēram pusē tik garš kā mana cienījamā drauga Kvēlā spieķis ar misiņa galu. Un tam apspiešanas upurim sēra krāsas svārkos es varu teikt tikai vienu: cerēsim, ka viņš dabūs vietu pēc nopelniem. Tādā gadījumā viņam uz priekšu vairs nebūs daudz jāuztraucas par aukstu suarīju.
Sems, patīkami smaidīdams, apsēdās. Sapulcētie viņa runai atbildēja ar skaļiem aplausiem un sāka izklīst.
- Kā, veco zēn, - jūs taču nedomā jau iet? - Sems Vellers teica savam draugam misteram Džonam Smaukeram.
- Man tiešām jāiet, - misters Smaukers atsacīja, - es Bentemam apsolīju.
- O, nu labi, - Sems sacīja, - tā ir cita lieta. Ja jūs viņu piemānīs, var gadīties, ka viņš uzteic. Jūs tak neies, Kvēlais?
- Iešu gan, - vīrs ar trīsstūraino cepuri atsaucās.
- Kā - un atstās neizdzertas trīs ceturtdaļas punša! - Sems uzsauca. - Blēņas! Sēdiet tik nost!
Šim uzaicinājumam misters Takls nevarēja pretoties. Viņš nolika sāņus trīsstūraino cepuri un spieķi, kurus nupat bija paņēmis, un teica, ka labas satikšanas dēļ vienu glāzi iedzeršot.
Tā kā džentlmenim zilajā uzvalkā bija pa ceļam ar misteru Taklu, arī viņu pierunāja palikt. Kad punšs bija izdzerts apmēram līdz pusei, Sems lika atnest no sakņu tirgotāja veikala austeres. Abi šie fakti atstāja tik uzmundrinošu iespaidu, ka misters Takls, izgreznojies ar trīsstūraino cepuri un spieķi, nodejoja matrožu deju uz galda starp austeru vākiem, bet džentlmenis zilajā uzvalkā izpildīja pavadījumu uz asprātīga mūzikas instrumenta, kas sastāvēja no ķemmes un sprogu veidojamā papīra.
Pēdīgi, kad punšs bija izbeidzies viss un nakts beigusies gandrīz, viņi devās ceļā, lai pavadītu cits citu uz mājām. Tikko misters Takls izkļuva svaigā gaisā, viņu pārņēma pēkšņa vēlēšanās atgulties uz bruģa. Sems domāja, ka pretī runāt būtu nežēlīgi, un ļāva viņam rīkoties pēc paša ieskatiem. Tā kā trīsstūrainā cepure, tur palikusi, varētu sabojāties, Sems visai apdomīgi uzmauca to galvā džentlmenim zilajos svārkos un, ielicis viņa rokā lielo spieķi, atslēja pašu pret viņa mājas durvīm, paraustīja zvanu un mierīgi aizgāja.