Pēc pirmā klauvējiena pēkšņi apklusa iepriekš skaidri sadzirdamās skaņas, kas lika domāt, ka iekšpusē cilvēki paukojas ar biguļiem; pēc otrā klauvējiena veikalā klusi ienāca kāds pēc izskata centīgs jauns džentlmenis zaļās brillēs, ar ļoti lielu grāmatu rokā un, nostājies aiz letes, jautāja, ko apmeklētājs vēloties.
- Piedodiet, ser, ka jūs traucēju, - misters Vinkls teica, - bet vai jūs nebūtu tik laipni un nepasacītu man ceļu uz...
- Ha, ha, ha! - centīgais jauneklis ierēcās, uzsviezdams lielo grāmatu gaisā un ļoti izveicīgi notverdams to tieši tai brīdī, kad tā draudēja satriekt atomos visas uz letes stāvošās pudeles. - Tas tikai ir pārsteigums!
Tas tiešām bija pārsteigums, un misters Vinkls par medicīniskā džentlmeņa neparasto izturēšanos bija tik ļoti izbrīnījies, ka neviļus atkāpās līdz durvīm un izskatījās ļoti apmulsis par šo dīvaino saņemšanu.
- Kā? Vai jūs mani nepazīstat? - medicīniskais džentlmenis izsaucās.
Misters Vinkls atbildot nomurmināja, ka viņam neesot tas gods.
- Nu, ko, - medicīniskais džentlmenis atteica, - tādā gadījumā es vēl drīkstu cerēt, ka varēšu ārstēt pusi Bristoles veceņu, ja man kaut cik veiksies. Nost ar tevi, vecā, sapelējusī neliete, nost ar tevi!
Ar šo lāstu, kas bija adresēts lielajai grāmatai, medicīniskais džentlmenis to ar ievērojamu veiklību iespēra veikala tālākajā kaktā un, noņēmis savas zaļās brilles, smīnēja tā, kā varēja smīnēt tikai Roberts Soijers, eskvairs, agrāk students no Gaija slimnīcas Boro, ar privātdzīvokli Lentstrītā.
- Jūs taču negribat sacīt, ka nenācāt pie manis, - misters Bobs Soijers sacīja, ar drauga dedzību spiezdams mistera Vinkla roku.
- Goda vārds, es nenācu pie jums, - misters Vinkls attrauca, savukārt spiezdams mistera Boba Soijera roku.
- Dīvaini, ka jūs nesaredzējāt vārdu, - teica Bobs Soijers, pievērsdams drauga uzmanību ārdurvīm, uz kurām ar to pašu balto krāsu bija rakstīti vārdi: «Soijers, agrāk Nokmorfs».
- Es pat nepamanīju, - misters Vinkls atbildēja.
- Ak dievs, ja es būtu zinājis, ka tas esat jūs, es būtu meties ārā un jūs apkampis, - Bobs Soijers trieca tālāk, - bet, goda vārds, es domāju, ka jūs esat Karaļa Nodokļi.
- Ko jūs sakāt! - misters Vinkls teica.
- Patiešām, tā es nodomāju, - Bobs Soijers apstiprināja, - un jau gribēju teikt, ka neesmu mājās, bet, ja jūs būtu atstājis kādu zīmīti, es to noteikti nodotu sev, jo viņš mani nepazīst un arī Apgaismošana un Ielu Bruģēšana mani nepazīst. Man šķiet, ka Baznīcas Nodoklis nojauš, kas es esmu, bet Ūdensvads mani noteikti pazīst, jo es, tikko šeit ierados, izrāvu tam zobu. Bet nāciet taču iekšā, nāciet iekšā!
Tā pļāpādams, misters Bobs Soijers iestūma misteru Vinklu dibenistabā, kur sēdēja neviens cits kā misters Bendžemins Ellens, kas uzjautrinājās, ar sarkani nokaitētu biguli urbjot kamīna podiņos mazus, apaļus dobumiņus.
- Nu, - misters Vinkls teica, - tas tiešām ir negaidīts prieks! Cik jums te ļoti jaukas telpas!
- Nekas nekaiš, nekas nekaiš, - Bobs Soijers atbildēja. - Drīz pēc tām lieliskajām viesībām es izturēju eksāmenu un mani draugi sameta, cik vajadzīgs šīs lietas uzsākšanai, tā es apģērbu melnu uzvalku un uzliku brilles, lai, šeit ierodoties, izskatītos, cik iespējams, cienīgāks.
- Un, bez šaubām, šeit jums ir tīri ienesīga prakse? - lietpratīgi sprieda misters Vinkls.
- Ļoti ienesīga, - Bobs Soijers atbildēja, - tik ienesīga, ka pēc dažiem gadiem visus ienākumus varēs salikt vīna glāzē un pārklāt ar ērkšķogu lapu.
- Jūs taču to nesakāt nopietni? - misters Vinkls atsauca. - Jau zāles vien.
- Tikai izlikšanās, manu dārgo zēn, - Bobs Soijers paskaidroja. - Puse atvilktņu ir tukšas, un otru pusi nevar atvērt.
- Kas par niekiem! - misters Vinkls izsaucās.
- Fakts. Goda vārds! - Bobs Soijers atbildēja, ieiedams veikalā un pierādīdams savu izteikumu patiesīgumu, spēcīgi paraustot neīsto atvilktņu zeltītos rokturus. - Īstas šai veikalā ir gandrīz vai vienīgi dēles, un pat tās ir jau lietotas.
- To es gan nebūtu domājis! - misters Vinkls iesaucās ļoti pārsteigts.
- Es ceru, ka ne, - Bobs Soijers atbildēja. - Citādi taču nebūtu nozīmes izlikties, vai ne? Bet ko jūs gribētu iebaudīt? To pašu, ko mēs? Pareizi. Ben, mīļais draugs, iebāz roku bufetē un paņem mūsu patentētās vēderzāles.
Misters Bendžemins Ellens pasmaidīja un mīļu prātu izvilka no blakus stāvošās bufetes melnu pudeli, līdz pusei pilnu ar degvīnu.
- Ūdens jums, protams, nav vajadzīgs? - Bobs Soijers ieminējas.
- Paldies, - misters Vinkls atbildēja, - ir tāda paagra stunda: ja jums nav iebildumu, es labprāt atšķaidītu.
- Mums nav nekādu iebildumu, ja vien jūsu sirdsapziņa to atļauj, - Bobs Soijers atteica un runādams ar baudu izdzēra glāzi degvīna. - Ben, padod bļodiņu!
Misters Bendžemins Ellens no tās pašas paslēptuves izvilka mazu misiņa bļodiņu, un Bobs Soijers piezīmēja, ka viņš ar to ļoti lepojoties, jo ārstam tāda dikti piestāvot.
Profesijai piedienīgajā bļodiņā uzlika vārīties ūdeni, un, to darīdams, misters Bobs Soijers paņēma dažas lāpstiņas ogļu no aptiekas skapīša ar uzrakstu: «Sodas ūdens».
Misters Vinkls atšķaidīja savu degvīnu, un sākās vispārīga saruna, ko pārtrauca kāds zēns vienkāršā pelēkā livrejā un ar zeltu apšūtā cepurē, kurš ienāca veikalā ar mazu, slēgtu kurvīti padusē un kuru misters Bobs Soijers tūliņ apsveica, uzsaukdams:
- Tom, vazaņķi, nāc šurp!
Zēns uz vietas paklausīja.
- Tu esi apstājies pie visiem Bristoles ielu stabiņiem, slinkais blandoņa! - misters Bobs Soijers teica.
- Nē, ser, neapstājos vis, - zēns atbildēja.
- Un labāk arī nemēģini to darīt, - draudoši sacīja misters Bobs Soijers. - Vai tu domā, ka kāds cilvēks griezīsies pie ārsta, ja redzēs, ka viņa zēns spēlē «murmuļus» notekā vai lēkā kukuriņus pa ielu? Vai tu, slīmests tāds, nemaz necienī savu profesiju?
Vai zāles visas aiznesi?
- Jā, ser.
- Pulverīšus bērnam lielajā mājā, kur nesen iegāja jaunie īrnieki, un tabletes, kas dzeramas četras reizes dienā, tam īgnajam, vecajam džentlmenim ar podagru kājā?
- Jā, ser.
- Tad aizver durvis un uzmani veikalu!
- Klausieties, - misters Vinkls teica, kad zēns bija izgājis, - lietas taču nav gluži tik ļaunas, kā jūs man gribējāt iestāstīt. Jūs tomēr izsūtāt kaut kādas zāles.
Misters Bobs Soijers palūkojās veikalā, lai pārliecinātos, ka neviens svešs nenoklausās, un, pieliecies pie mistera Vinkla, klusā balsī teica:
- Viņš tās visas aiznes pēc nepareizas adreses.
Misters Vinkls izskatījās apstulbis, bet Bobs Soijers un viņa draugs smējās.
- Vai tad jūs nesaprotat? - Bobs sacīja. - Viņš pieiet pie kādas mājas, piezvana, iedod kalpotājam rokā zāļu paciņu bez adreses un aiziet. Apkalpotājs to ienes ēdamistabā, saimnieks to atver un lasa recepti: «Mikstūru lietot pirms gulētiešanas - tabletes tāpat kā agrāk - skalošanu kā parasti - pulverīši. No Soijera, agrāk Nokmorfa.
Pagatavots, rūpīgi ievērojot ārsta priekšrakstus,» - un tālāk tādā pašā garā. Viņš to parāda sievai, tā izlasa recepti un atdod lejā apkalpotājiem - arī tie izlasa recepti. Otrā dienā ierodas zēns: «Ļoti nožēloju... esmu kļūdījies... ārkārtīgi daudz darba... jāiznēsā milzums zāļu... sveiciens no mistera Soijera... agrāk Nokmorfa.» Vārds paliek atmiņā, un medicīnā, manu zēn, tas tikai ir vajadzīgs; dievs sodi, vecais puika, tas ir labāks par visiem sludinājumiem pasaulē. Mums ir viena četru unču pudele, kas jau ir apceļojusi pusi Bristoles māju un vēl turas.