- Nu es saprotu! - misters Vinkls izsaucās. - Tā ir lieliska izdoma!
- O, Benam un man tādu ir vai vesels ducis! - jautri atbildēja Bobs Soijers. - Laternu aizdedzinātājs saņem astoņpadsmit pensus nedēļā par to, ka ik reizi, garām iedams, desmit minūtes no vietas rausta pie mums nakts zvanu, un mans puika vienmēr ieskrien baznīcā, pirms cilvēki sākuši dziedāt un tiem nav nekā cita ko darīt kā skatīties apkārt, un tad ar šausmām un izmisumu sejā sauc pēc manis. «Dievs, apžēlojies!» visi saka. «Vai kāds pēkšņi saslimis? Te sūta pēc Soijera, agrāk Nokmorfa. Ir gan šim jauneklim liela prakse!»
Pēc šīs dažu medicīnas noslēpumu atklāšanas misters Bobs Soijers un viņa draugs Bens Ellens atzvēlās katrs savā krēslā un sāka pilnā kaklā smieties. Pēc sirds patikas par šo joku izpriecājušies, viņi sāka runāt par lietām, kas misteru Vinklu interesēja vairāk.
Mums šķiet, esam jau agrāk kaut kur pieminējuši, ka misters Bendžemins Ellens no degvīna parasti kļuva sentimentāls. Tas nav nekāds izņēmuma gadījums, to mēs paši varam apliecināt, jo dažas reizes mums ir bijusi darīšana ar pacientiem, kas cieta no tās pašas kaites. Tieši šajā savas dzīves periodā misters Bendžemins Ellens, iespējams, bija vēl sentimentālāk noskaņots nekā jebkad agrāk, un šīs kaites iemesli bija šādi. Viņš jau gandrīz trīs nedēļas viesojās pie mistera Boba Soijera; misters Bobs Soijers nevarēja lielīties ar savu atturību, un misters Bendžemins Ellens nevarēja lielīties ar sevišķi izturīgu galvu; un sekas bija tādas, ka visu šo minēto laiku misters Bendžemins Ellens svārstījās starp daļēju apreibumu un pilnīgu apreibumu.
- Mans dārgais draugs, - misters Bens Ellens teica, izmantodams brīdi, kad Bobs Soijers bija aizgājis pie letes, lai izsniegtu dažas agrāk pieminētās lietotās dēles, - mans dārgais draugs, esmu ļoti nelaimīgs.
Misters Vinkls par to izsacīja sirsnīgu nožēlu un vēlējās zināt, vai viņš nevarot kaut ko darīt, lai mazinātu ciešanu pārņemtā studenta bēdas.
- Neko, mans dārgais draugs... it neko, - Bens teica. - Vai jūs atceraties Arabellu, Vinkl, - manu māsu Arabellu... jauna meitenīte, Vinkl, ar melnām acīm... kad mēs bijām tur pie Vordliem? Es nezinu, vai jūs viņu ievērojāt... jauka jauna meitene, Vinkl. Varbūt mani vaibsti jums varētu atgādināt viņas seju?
Misteram Vinklam nevajadzēja nekāda palīga, lai atcerētos burvīgo Arabellu, un tā bija viņa laime, jo Arabellas brāļa Bendžemina vaibsti bija maz piemēroti šādu atmiņu atsvaidzināšanai. Viņš atbildēja, cik vien iespējams, mierīgi, ka ļoti labi atceroties minēto jauno lēdiju un no visas sirds cerot, ka tā esot pie labas veselības.
- Mūsu draugs Bobs ir lielisks zēns, Vinkl, - bija vienīgā mistera Bena Ellena atbilde.
- Tiesa, - misters Vinkls atteica, ne visai priecādamies par to, ka šos divus vārdus piemin tik cieši kopā.
- Es viņus esmu nolēmis vienu otram; viņi ir radīti viens otram, nākuši pasaulē viens otram, dzimuši, Vinkl, viens otram, - misters Bens Ellens sacīja, sparīgi nolikdams glāzi. - Šai lietā, cienījamo ser, saskatāms sevišķs likteņa lēmums: viņu vecuma starpība ir tikai pieci gadi, un dzimšanas dienas abiem ir augustā.
Misteram Vinklam tik ļoti gribējās dzirdēt, kas nāks tālāk, ka viņš pat neizteica sevišķu apbrīnu par šo ārkārtīgo sagadīšanos, lai arī cik brīnišķīga tā bija; tāpēc misters Bens Ellens, nobirdinājis pāris asaru, turpināja runāt un pastāstīja, ka, par spīti visai cieņai, godbijībai un labvēlībai, ko viņš izjūtot pret savu draugu, Arabella neizskaidrojamā un nepateicīgā kārtā esot pret to izrādījusi noteiktu antipātiju.
- Un man šķiet, - noslēgumā teica misters Bens Ellens, - man šķiet, ka tam pamatā ir kāda agrāka aizraušanās.
- Un vai jums ir kāda nojausma, kurš tas varētu būt? - drebēdams jautāja misters Vinkls.
Misters Bens Ellens sagrāba biguli, kareivīgi pavicināja to sev virs galvas, deva briesmīgu triecienu pa iedomātu galvaskausu un beidzot visai izteiksmīgi noteica, ka viņš tikai vēlētos, kaut varētu to uzzināt, un tas esot viss.
- Es viņam parādītu, ko par viņu domāju, - misters Bens Ellens sacīja.
Un bigulis atkal apmeta loku, šoreiz vēl negantāk.
Tas viss, protams, ļoti nomierinoši iedarbojās uz mistera Vinkla jūtām. Dažas minūtes viņš klusēja, bet pēdīgi saņēmās un jautāja, vai mis Ellena esot Kentā.
- Nē, nē, - misters Bens Ellens atsaucās, nolikdams biguli un izskatīdamies ļoti viltīgs, - man liekas, ka pie Vordliem nav gluži piemērota vieta stūrgalvīgai meitenei, tāpēc, reiz esmu viņas dabiskais aizstāvis un sargs, jo mūsu vecāki ir miruši, es viņu esmu atvedis šajā apvidū, lai pavada dažus mēnešus pie kādas vecas krustmātes jaukā, garlaicīgā, nomaļā vietā. Man šķiet, manu zēn, ka tas viņu izārstēs, un, ja ne, es viņu uz kādu laiciņu paņemšu līdzi uz ārzemēm un paskatīšos, kā tas iedarbojas.
- Šī krustmāte dzīvo Bristolē, vai ne? - stostīdamies jautāja misters Vinkls.
- Nē, nē, Bristolē ne, - misters Bens Ellens atbildēja, parādīdams ar īkšķi sev pār labo plecu, - uz to pusi, lūk, tur. Bet klusu - tur nāk Bobs. Ne vārda, mans dārgais draugs, ne vārda!
Lai cik īsa bija šī saruna, misterā Vinklā tā modināja vislielākās bažas un uztraukumu. Viņa sirdij nedeva mieru domas par Arabellas iemīļoto. Vai varbūt viņš pats tas ir? Vai viņa dēļ skaistā Arabella nicīgi noskatās uz jautro Bobu Soijeru, vai varbūt viņam ir kāds veiksmīgs sāncensis? Viņš nolēma par katru cenu Arabellu satikt, bet priekšā izrādījās nepārvarams šķērslis, jo viņš nekādi nevarēja uzminēt, vai mistera Bena Ellena paskaidrojumi «uz to pusi» un «lūk, tur» nozīmē trīs jūdžu, trīsdesmit vai trīssimt jūdžu attālumu.
Taču šobrīd viņam nebija laika kavēties pārdomās par savu mīlestību, jo atgriezās Bobs Soijers, un tūliņ pēc tam no maiznīcas atnesa gaļas pīrāgu, ko šis džentlmenis lūdza katrā ziņā palīdzēt apēst. Galdu uzklāja apkopēja, kas pie mistera Boba Soijera izpildīja arī saimniecības vadītājas vietu, un, aizņēmušies no pelēklivrejotā zēna mātes trešo nazi un dakšiņu (jo mistera Soijera mājas iekārta vēl bija diezgan trūcīga), viņi nosēdās pusdienot. Alu, kā misters Soijers izteicās, pasniedza «tam piedienīgā alvas traukā».
Pēc pusdienām misters Bobs Soijers lika ienest no veikala vislielāko piestu un sāka tajā brūvēt kūpošu ruma punšu, kā viscienījamākais aptiekārs ar stampu jaukdams un maisīdams sastāvdaļas. Tā kā misters Soijers bija vecpuisis, mājā bija tikai viena glāze, ko piešķīra misteram Vinklam kā viesim. Misteram Benam Ellenam piešķīra piltuvi, kuras šaurais gals bija aizbāzts ar korķi, un Bobs Soijers apmierinājās ar vienu no tiem platmalainajiem kristāla traukiem, kuri aprakstīti ar dažādām kabalistiskām zīmēm un kuros ķīmiķi parasti mērī saviem maisījumiem vajadzīgos šķidrumus. Kad šie priekšdarbi bija paveikti, punšu nogaršoja un atzina par lielisku, un, vienojušies, ka Bobam Soijeram un Benam Ellenam ir tiesības piepildīt divreiz, kamēr misters Vinkls piepilda vienreiz, viņi priecīgi un sadraudzīgi ķērās pie lietas, kā pienākas.
Dziedāts netika, jo misters Bobs Soijers sacīja, ka tas neatbilstot viņa profesijas cieņai, bet, lai kompensētu šo zaudējumu, viņi tik skaļi runāja un smējās, ka to varēja dzirdēt un droši vien arī dzirdēja līdz ielas otram galam. Šī saruna stipri saīsināja laiku mistera Boba Soijera zēnam, kas šo vakaru nepavadīja kā parasti, rakstot uz letes savu vārdu un to atkal izdzēšot, bet stāvēja pie stikla durvīm, reizē klausīdamies un skatīdamies.