Mistera Boba Soijera jautrība drīz kļuva pavisam neapvaldīta; misters Bens Ellens ātri ieslīga sentimentālā noskaņā, un punšs bija jau gandrīz izbeidzies, kad steidzīgi ieskrēja zēns un paziņoja, ka kāda jauna sieviete nupat atnākusi un pasacījusi, ka Soijeru, agrāk Nokmorfu, lūdzot nekavējoties ierasties kādā no kaimiņu ielām. Tas dzīres izbeidza. Misters Bobs Soijers, pēc divdesmit reižu atkārtošanas ziņojumu sapratis, apsēja ap galvu slapju dvieli, lai tiktu skaidrā, un, kad viņam tas pa daļai bija izdevies, uzlika savas zaļās brilles un devās ceļā. Noraidīdams visus lūgumus palikt, līdz Bobs Soijers atgriezīsies, un redzēdams, ka ir pilnīgi neiespējami iesākt ar misteru Benu Ellenu kaut cik jēdzīgu sarunu kā par sev tuvāko tematu, tā arī par jebkuru citu, misters Vinkls atvadījās un atgriezās uz «Krūmu».
Raižu pilnais prāts un neskaitāmās pārdomas, ko bija modinājusi Arabella, neatļāva izdzertajam punšam atstāt uz viņu tādu iespaidu, kādu tas būtu atstājis citos apstākļos. Tādēļ, izdzēris pie bufetes glāzi degvīna ar sodas ūdeni, viņš iegāja ēdamistabā, sajuzdamies pēc šī vakara notikumiem drīzāk nospiests nekā pacilāts.
Istabā patlaban bija tikai viens viesis - kāds mētelī ģērbies pagara auguma džentlmenis, kas sēdēja pie uguns ar muguru pret durvīm. Vakars bija mazliet vēsāks, nekā šai gada laikā parasti mēdz būt, un džentlmenis pavilka krēslu sāņus, lai arī jaunpienācējs varētu redzēt uguni. Ko gan izjuta misters Vinkls, kad šī kustība atklāja viņa skatienam atriebīgā un asinskārā Daulera seju un stāvu!
Mistera Vinkla pirmā doma bija spēcīgi paraut tuvākā zvana rokturi, bet tas nelaimīgā kārtā atradās tieši aiz mistera Daulera galvas. Viņš jau bija paspēris vienu soli uz to pusi, bet tad apstājās, un tai pašā mirklī misters Daulers ļoti strauji atrāvās atpakaļ.
- Mister Vinkl, ser! Palieciet mierīgi! Nesitiet man! Es to necietīšu. Paciest sitienu! Nekad! - teica misters Daulers, kas izskatījās rāmāks, nekā misters Vinkls būtu sagaidījis no tik nikna džentlmeņa.
- Sitienu, ser? - misters Vinkls stostījās.
- Sitienu, ser, Daulers atbildēja. - Savaldiet savas jūtas! Apsēdieties! Paklausieties!
- Ser, - misters Vinkls teica, trīcēdams no galvas līdz kājām, - pirms es būšu ar mieru sēdēt jums blakus vai pretī, ja nav klāt neviena apkalpotāja, man jādzird daži paskaidrojumi. Jūs, ser, man vakarnakt draudējāt... briesmīgi draudējāt, ser.
Še misters Vinkls stipri nobālēja un apklusa.
- Es to darīju, - Daulers atteica, būdams gandrīz tikpat bāls kā misters Vinkls. - Apstākļi bija aizdomīgi. Tie ir noskaidroti. Es cienīju jūsu drošsirdību. Jūsu jūtas ir cēlas. Nevainības apziņa. Šeit mana roka. Saņemiet to!
- Tiešām, ser, - teica misters Vinkls, kas šaubījās - dot roku vai nedot - un gandrīz baidījās, ka aiz šī uzaicinājuma slēpjas kādas lamatas, - tiešām, ser, es...
- Es zinu, ko jūs gribat sacīt, - Daulers pārtrauca. - Jūs jūtaties apvainots. Pilnīgi dabiski. Arī es tāds justos. Man nebija taisnība. Es lūdzu piedošanu. Esiet draugs! Piedodiet man!
Tā runādams, Daulers ar varītēm iespieda savu roku mistera Vinkla rokā un, visā spēkā to kratīdams, paziņoja, ka misters Vinkls esot ārkārtīgi drošsirdīgs puisis un viņš par to esot labākās domās nekā jebkad agrāk.
- Un tagad, - Daulers teica, - apsēdieties. Izstāstiet visu. Kā jūs mani atradāt? Kad jūs man sekojāt? Esiet atklāti. Izstāstiet man!
- Tas bija pilnīgi nejauši, - misters Vinkls atbildēja, gluži apjucis par dīvaino un negaidīto iztaujāšanu, - pilnīgi nejauši.
- Par to man prieks, - Daulers teica. - Es šorīt pamodos. Biju aizmirsis savus draudus. Es par šo starpgadījumu pasmējos. Jutos draudzīgi noskaņots. Es tā arī teicu.
- Kam? - misters Vinkls jautāja.
- Misis Daulerei. «Jūs devāt zvērestu,» viņa teica. «Es to darīju,» es teicu. «Tas bija pārsteidzīgi,» viņa teica. «Tas tiesa,» es teicu. «Es atvainošos. Kur viņš ir?»
- Kurš? - misters Vinkls noprasīja.
- Jūs, - Daulers atbildēja. - Es nogāju lejā. Jūs nebijāt atrodams. Pikviks izskatījās drūms. Kratīja galvu. Cerēja, ka netikšot pastrādāti varasdarbi. Es visu sapratu. Jūs jutāties apvainots. Jūs bijāt izgājis, varbūt sameklēt kādu draugu. Iespējams, ka pēc pistolēm. «Ļoti drošsirdīgs,» es teicu. «Es viņu apbrīnoju.»
Misters Vinkls ieklepojās un, sākdams saprast, no kuras puses vējš pūš, pieņēma svarīgu izskatu.
- Es jums atstāju zīmīti, - Daulers turpināja. - Es rakstīju, ka ļoti nožēloju. Un tā bija patiesība. Steidzamas darīšanas atsauca mani uz šejieni. Jūs nebijāt apmierināts.
Jūs sekojāt. Jūs pieprasījāt mutvārdu izskaidrošanos. Jums uz to bija tiesības. Tagad tas ir padarīts. Manas darīšanas ir nokārtotas. Rīt es atgriezīšos. Brauksim kopā.
Dauleram runājot, mistera Vinkla izskats kļuva aizvien cienīgāks. Tagad bija saprotams sarunas noslēpumainais sākums; misteram Dauleram tikpat ļoti nepatika duelēties kā viņam pašam; īsi sakot, šis bramanīgais un bailes iedvesošais vīrs bija viens no lielākajiem gļēvuļiem pasaulē un, sapratis mistera Vinkla prombūtni tā, kā viņam to iztēloja bailes, bija darījis to pašu, ko misters Vinkls, un saprātīgi aizbraucis, līdz satrauktās jūtas visiem nomierināsies.
Kad misters Vinkls izprata lietas patiesos apstākļus, viņš pieņēma visai briesmīgu izskatu un sacīja, ka esot pilnīgi apmierināts, tomēr sacīja to tādā balsī, ka misteram Dauleram katrā ziņā bija jāsaprot - pretējā gadījumā nenovēršami būtu noticis kaut kas šausmīgs un iznīcinošs. Šķita, ka misteram Dauleram radās pienācīgs iespaids par mistera Vinkla augstsirdību un piekāpību, un abas karojošās puses šķīrās, lai dotos pie miera, daudzkārt apliecinādamas mūžīgu draudzību.
Apmēram pusvienos, kad misters Vinkls kādas divdesmit minūtes bija baudījis pirmā nomidža saldumu, viņu pēkšņi pamodināja skaļa klauvēšana pie istabas durvīm.
Kad tā ar vēl lielāku sparu atkārtojās, viņš pietrūkās gultā sēdus un jautāja, kas tur esot un ko vajagot.
- Lūdzu, ser, šeit ir kāds jauns cilvēks, kas saka, ka viņam jūs tūliņ vajagot satikt, - atsaucās istabenes balss.
- Jauns cilvēks! - misters Vinkls iesaucās.
- Par to nav ko šaubīties, ser, - pa atslēgas caurumu atbildēja kāda cita balss, - un, ja što pašu intresantīgo jaunekli bez kavēšanās nelaidīs iekšā, var gadīties, ka viņa kājas ieies agrāk par galvu.
Izsacījis šo mājienu, jaunais cilvēks viegli iespēra pa durvju apakšējo pildiņu, it kā apstiprinot savu vārdu nozīmi.
- Vai tas esat jūs, Sem? - misters Vinkls vaicāja, izlēkdams no gultas.
- Nekādīgi nav iespējams, ser, kauč cik apmierinošā pakāpē noskaidrot džentelmeņa personību, ja jūs nepaskatās uz viņu pašu, - pamācoši atbildēja balss.
Misters Vinkls, nemaz vairs nešaubīdamies par to, kas šis jaunais cilvēks ir, atslēdza durvis. Tikko tas bija izdarīts, ļoti strauji ienāca misters Semjuels Vellers un, rūpīgi aizslēdzis durvis no iekšpuses, bez steigas iebāza atslēgu vestes kabatā un, noskatījis misteru Vinklu no galvas līdz kājām, teica:
- Jūs, ser, ir visai jocīgs jauneklis, tas nu reiz tiesa.
- Ko šī jūsu izturēšanās nozīmē, Sem? - sašutis jautāja misters Vinkls. - Ejiet ārā, ser, tūlīt! Ko jūs ar to domājat, ser?
- Ko es ar to domā? - Sems atcirta. - Paklau, ser, tas ir drusciņ par treknu, kā teica jaunā lēdija, strīdēdamās ar pīrāgu cepēju, kas viņai bij pārdevs cūkgaļas pīrāgu, kam iekšā bij tīrais speķis. Ko es ar to domā! Nu, tas nav slikti, tas nav slikti.