Kā norunāts, nākošajā rītā Sems Vellers devās meklējumos, un pasākuma bezcerība viņu ne mazākā mērā nenomāca; viņš gāja pa vienu ielu turp, pa otru atpakaļ, - mēs jau gribējām sacīt, ka viņš gāja kalnā augšā un no kalna lejā, taču uz Kliftonas pusi var iet tikai kalnā augšā, - nesatikdams nevienu un neredzēdams neko, kas kaut mazākā mērā varētu apgaismot šo jautājumu. Sems ielaidās daudzās sarunās ar daudziem zirgu puišiem, kas veda pa ielām pastaigāties zirgus, un auklēm, kas veda pa šķērsieliņām pastaigāties bērnus, bet ne no vieniem, ne no otriem Sems nevarēja izdabūt nekā tāda, kas kaut mazākā mērā attiektos uz viņa rūpīgi izvestās aptaujas objektu. Daudzās mājās dzīvoja daudz jaunu lēdiju, no kurām lielāko daļu vīriešu un sieviešu kārtas mājkalpotāji turēja stingrās aizdomās, ka tās ir kādā dziļi iemīlējušās vai arī pirmajā izdevīgajā gadījumā pilnīgi gatavas iemīlēties. Bet, tā kā neviena no šīm jaunajām lēdijām nebija mis Arabella Ellena, Sems, uzklausījis šīs ziņas, bija tikpat gudrs kā sākumā.
Sems gāja pāri kāpām, cīnīdamies ar stingru vēju un brīnīdamies, vai tiešām šajā apvidū vienmēr cepure jāpietur ar abām rokām, un nonāca kādā ēnainā, nomaļā vietā, ap kuru bija izkaisītas dažas mazas, pēc izskata klusas un vientuļas vasarnīcas. Kāda gara strupceļa galā pie kūts durvīm slaistījās kāds zirgu puisis darba apģērbā, acīm redzot, cenzdamies sev iestāstīt, ka viņš kaut ko dara ar ķerru un lāpstu. Šai vietā mēs varam piezīmēt, ka reti kad esam redzējuši staļļa tuvumā zirgu puisi, kas savos brīvajos brīžos lielākā vai mazākā mērā nepadotos šai ilūzijai.
Sems domāja, ka viņš varētu runāt tikpat labi ar šo zirgu puisi kā ar jebkuru citu, sevišķi tādēļ, ka viņš bija ļoti noguris no staigāšanas un tieši pie ķerras atradās krietni liels akmens; tāpēc viņš aizgāja līdz ielas galam un, nosēdies uz akmens, ar sev raksturīgo vieglumu un nepiespiestību sāka sarunu.
- Labrīt, vecais draugs, - Sems teica.
- Labdien, jūs gribējāt teikt, - zirgu puisis atbildēja, uzmezdams Semam īgnu skatienu.
- Gluži pareizi, vecais draugs, - Sems atsaucās. - Es gribēj teikt labdien. Kā sviežas?
- Nu, tādēļ, ka redzu jūs, man daudz labāk nekļūst, - īgnais zirgu puisis atbildēja.
- Tas nudie ir savādi, - Sems nobrīnījās, - jo jūs izskatās tik neparasti jautrs un rādās būt tik mundrs, ka sirds priecājas, jūs uzskatot.
Īgnais zirgu puisis izskatījās vēl īgnāks, bet ne pietiekami īgns, lai tas atstātu jel mazāko iespaidu uz Semu, kas tūliņ ar ļoti norūpējušos seju apjautājās, vai viņa kungu nesaucot par Vokeru.
- Nē, nesauc, - teica zirgu puisis.
- Un par Braunu ar ne? - teica Sems.
- Nē, nesauc.
- Un arī ne Vilsonu?
- Nē, tā arī ne, - teica zirgu puisis.
- Nu, - Sems atbildēja, - tātad es ir kļūdījies un viņam nav tas gods būt ar mani pazīstamam, kā es bij domājs. Manis dēļ šeit nekavējieties, - Sems piemetināja, kad zirgu puisis iestūma tačku pagalmā un gatavojās aizvērt vārtus. - Ērtības, veco zēn, ir svarīgākas par ceremonijām. Es jūs atvaino.
- Par puskronu es jums iedauzītu galvu, - īgnais zirgu puisis paskaidroja, aizbultēdams vienu vārtu pusi.
- Uz šādiem noteikumiem es to nevar atļaut, - Sems atbildēja. - Par to jūs var dabūt vismaz brīvu uzturu uz visu mūžu - un tas ar vēl lēti. Pasveicina tur iekšā no manis! Pasāk, lai pusdienās mans negaida un nekā man ar neatstāj, jo viss būs atdziss, pirms es atnāks.
Atbildot uz to, zirgu puisis, kļuvis ļoti nikns, izteica vēlēšanos nodarīt kādam miesas bojājumus, bet pazuda, to neizpildījis, dusmīgi aizcirzdams aiz sevis durvis un pilnīgi neievērodams Sema laipno lūgumu iepriekš atstāt viņam piemiņai matu sprogu.
Sems turpināja sēdēt uz lielā akmens, pārdomādams, ko vislabāk iesākt, un apsvērdams savā prātā plānu, vai nepieklauvēt pie visām durvīm piecu jūdžu rādiusā no Bristoles, apstaigājot dienā simt piecdesmit vai divsimt māju, lai šādā ceļā atrastu mis Arabellu, kad laimīgs gadījums piepeši nometa viņam uz ceļa kaut ko tādu, ko citādi viņš nebūtu atradis, kaut veselu gadu šeit sēdēdams.
Uz šķērsieliņu, kurā viņš sēdēja, veda trīs vai četri dārza vārti; tie piederēja tikpat daudzām savrupmājām, kuras tomēr citu no citas šķira tikai dārzi. Tā kā dārzi bija lieli, plaši un bagātīgi apstādīti, tad mājas, atrazdamās atstatu no ielas, pa lielākajai daļai aiz kokiem gandrīz nebija saredzamas. Sems sēdēja, pievērsis acis gružu kaudzei pie blakus vārtiem - nevis pie tiem, aiz kuriem pazuda zirgu puisis, - pamatīgi apsvērdams sava pašreizējā pasākuma grūtības, kad šie vārti atvērās un šķērsieliņā iznāca kalpone izpurināt dažas grīdsegas.
Sems bija tā aizņemts pats ar savām domām, ka, iespējams, nebūtu jaunajai sievietei veltījis vairāk uzmanības kā vien pacēlis galvu un paskatījies, ka tai ir glīts, lokans augumiņš, - ja vien viņa bruņnieciskās jūtas nebūtu spēcīgi sakustējušās, kad viņš ievēroja, ka tai nav neviena palīga un tās vientuļajiem spēkiem grīdsegas šķiet pārāk smagas. Misters Vellers savā ziņā bija ļoti galants džentlmenis, un, tikko pamanījis šos apstākļus, viņš steigšus piecēlās no lielā akmens un devās pie kalpones.
- Mana mīļā, - Sems teica visai godbijīgi, - jūs sabojās sava skaistā augumiņa praporcijas, ja pate purinās šitās grīdsegas. Ļauj, lai es izpalīdz jums.
Jaunā lēdija, kas kautrīgi bija izlikusies nezinām, ka tik tuvu atrodas kāds džentlmenis, Semam runājot, pagriezās, - bez šaubām (tā viņa pati vēlāk teica), lai noraidītu pilnīgi nepazīstama cilvēka piedāvājumu, - bet atbildes vietā atkāpās un apspiesti iespiedzās. Sems bija ne mazāk pārsteigts, jo glītās kalpones sejiņā pazina sava Valentīna vaibstus, - tā bija mistera Napkinsa skaistā istabene.
- Kā, Mērij, manu dārgumiņ! - Sems izsaucās.
- Vai, mister Veller, - Mērija attrauca, - kā jūs varat cilvēku nobiedēt!
Sems uz šo pārmetumu nedeva nekādu vārdisku atbildi, un mēs arī nevaram droši pateikt, tieši kādu atbildi viņš deva. Mēs tikai zinām, ka pēc īsas pauzes Mērija teica:
«Ak kungs! Beidziet nu, mister Veller!» - un ka dažus mirkļus pirms tam viņam bija nokritusi cepure. Spriežot pēc šīm divām pazīmēm, mums gribētos secināt, ka abas puses būs apmainījušās ar kādu skūpstu vai pat vairākiem.
- Kā gan jūs šeit nokļuvāt? - teica Mērija, atjaunodama šādā kārtā pārtraukto sarunu.
- Protama lieta, redzēties ar jums, mīlulīt, - misters Vellers atbildēja, šo vienīgo reizi ļaudams kaislībai uzvarēt patiesības mīlestību.
- Un kā jūs zinājāt, ka es esmu šeit? - Mērija taujāja. - Kas jums varēja pateikt, ka es Ipsvičā iestājos citā vietā un ka mani saimnieki pēc tam pārcēlās uz šejieni? Kas jums, mister Veller, to varēja pateikt?
- Tiesa gan, - Sems atteica ar viltīgu skatienu, - tur, āre, ir tas āķis. Kas man to varē pateikt?
- Taču ne misters Mazls, vai ne? - Mērija prašņāja.
- O nē, - Sems atbildēja, nopietni galvu pakratīdams, - tas nebij viņš.
- Tad tā ir bijusi virēja, - Mērija nosprieda.
- Tā jau ar laikam būs, - Sems apstiprināja.
- Nu, kaut ko tādu es vēl nebiju dzirdējusi! - Mērija iesaucās.
- Es ar ne, - Sems apliecināja. - Bet, Mērij mīļā... - un Sems kļuva īpaši mīlīgs, -