Mērij mīļā, man ir vēl citas ļoti svarīgas darīšanas. Viens no mana saimenieka draugiem - misters Vinkls... jūs viņu atceras...
- Tas ar tiem zaļajiem svārkiem? - Mērija attrauca. - O jā, es viņu atceros.
- Nu, re, - Sems turpināja, - viņš ir šausmīgi iemīlējies. Pilnīgi beigts un pagalam.
- Ak dievs! - iesaucās Mērija.
- Jā, - Sems teica, - bet tas nebijs vēl nekas, ja vien mēs varējši šito jauno dāmu atrast.
Un tad Sems, daudzkārtīgi novirzīdamies no temata, lai apliecinātu Mērijas skaistumu un neizsakāmās ciešanas, kādas viņš pārdzīvojis, kopš to pēdējo reizi redzējis, sniedza patiesīgu mistera Vinkla pašreizējā stāvokļa aprakstu.
- Nu, - Mērija sacīja, - kaut ko tādu es vēl nebiju dzirdējusi!
- Skaidrs, ka ne, - Sems atteica. - Un neviens nekad nav dzirdējs un nekad ar nedzirdēs; un te nu es klīst apkārt kā mūžīgais žīds, - jūs, manu mīļo Mērij, varbūt ir dzirdējse par šito sportisko tipu, kas vienādiņ gribē pārspēt laiku un nekad negā gulēt,
- un tā es meklē šito mis Arabellu Ellenu.
- Kādu mis? - ļoti pārsteigta izsaucās Mērija.
- Mis Arabellu Ellenu, - Sems atkārtoja.
- Žēlīgais dievs! - teica Mērija, norādīdama uz dārza vārtiem, ko aiz sevis bija aizslēdzis īgnais zirgu puisis. - Tas taču ir tai pašā mājā! Viņa tur dzīvo jau pusotra mēneša. Viņu vecākā kalpone, kas ir arī lēdijas istabene, kādu rītu, pirms vēl kungi bija uzcēlušies, man to pastāstīja veļas mazgātavā.
- Ko? Tepat blakus mājā? - Sems sacīja.
- Blakus mājā, - Mērija apliecināja.
Saņemtā ziņa misteru Velleru tik dziļi satricināja, ka viņam bija absolūti nepieciešams meklēt atbalstu pie savas skaistās sarunu biedres, un, pirms viņš pietiekami atguvās, lai turpinātu sarunu, viņi bija apmainījuši dažus mazus mīlas apliecinājumus.
- Nu, - Sems beidzot teica, - ja tas nav pārāks par gaiļu cīņu, tad nekas tāds nav, kā teica lordmērs, kad galvenais ministrs pēc pusdienām uzaicināja uzdzert uz saimenieces veselību. Taisni blakus mājā! Man tak ir kāda ziņa, ko es visu dienu cenšos tai nodot.
- Ā! - Mērija sacīja. - Bet tagad jūs to nevarat izdarīt, jo viņa pastaigājas dārzā tikai vakaros un tad arī tikai ļoti īsu brīdi. Bez vecās lēdijas viņa nekad neiziet.
Sems dažus mirkļus pārdomāja un pēdīgi uzmeta šādu darbības plānu: viņš atgriezīsies, tieši krēslai metoties, laikā, kad Arabella vienmēr gāja pastaigāties.
Mērija ielaidīs Semu savas mājas dārzā, un viņš mēģinās pārrāpties pār mūri zem kādas lielas bumbieres nokarenajiem zariem, kas viņu pietiekami pasargās no novērošanas. Tur viņš nodos savu ziņojumu un, ja būs iespējams, iekārtos satikšanos misteram Vinklam nākošajā vakarā tajā pašā stundā.
To steidzīgi izklāstījis, viņš palīdzēja Mērijai veikt ilgi aizkavēto uzdevumu - grīdsegu izpurināšanu.
Nelielu grīdsegu izpurināšana nav ne tuvu tik nevainīga lieta, kā izskatās, - pati purināšana varbūt nav tik bīstama, taču vismaz salocīšana ir ļoti viltīgs process.
Kamēr vēl turpinās purināšana un abus dalībniekus šķir viss grīdsegas garums, tā ir tik nevainīga izprieca, kādu var tikai ieteikt, bet, kad sākas salocīšana un attālums starp viņiem samazinās no pilna garuma puses līdz ceturtdaļai un tad līdz astotdaļai, un tad līdz sešpadsmitdaļai un tad līdz trīsdesmit otrai daļai, ja vien grīdsega ir pietiekoši gara, - lieta kļūst bīstama. Mēs skaidri nezinām, cik grīdsegu šai gadījumā salocīja, bet uzdrīkstamies apgalvot, ka, cik daudz bija grīdsegu, tik reižu Sems noskūpstīja skaisto kalponi.
Misters Vellers tuvākajā krodziņā mēreni ieturējās, līdz tuvojās krēsla, un tad atgriezās aklajā šķērsieliņā. Kad Mērija bija Semu ielaidusi dārzā un devusi nopietnus norādījumus sargāt savus locekļus un kaklu, Sems uzkāpa bumbierē un gaidīja, līdz parādīsies Arabella.
Viņš gaidīja tik ilgi uz šo karsti kāroto tikšanos, līdz sāka jau domāt, ka vispār neko nesagaidīs, kad izdzirda uz grantētā celiņa vieglus soļus un tūliņ pēc tam ieraudzīja Arabellu domīgi pastaigājamies dārzā. Tikko viņa gandrīz bija nonākusi zem koka, Sems, lai neuzkrītoši norādītu uz savu klātieni, sāka izdot dažādas velnišķīgas skaņas, kas varbūt piederētos cilvēkam vidējos gados, kurš no visagrākās bērnības slimojis ar kakla iekaisumu, krupu un garo klepu kopā.
Jaunā lēdija uzmeta ašu skatienu vietai, no kuras nāca briesmīgās skaņas, un, tā kā viņas uztraukums nebūt nemazinājās, kad ieraudzīja starp zariem kādu vīrieti, viņa droši vien būtu aizbēgusi un sacēlusi visu māju kājās, ja laimīgā kārtā bailes viņai nebūtu laupījušas kustības spēju un likušas noslīgt uz dārza sola, kas, par laimi, gadījās turpat tuvumā.
- Viņa ģībst, - Sems ļoti apmulsis sprieda pie sevis. - Kas tur ir par lietu, ka šitās jaunās meitas vienmēr ģībst taisni tad, kad nevajag! Ei, jauno meit, mis Kaulzāģere, misis Vinkla, tā nevajag!
Vai nu mistera Vinkla vārda burvība, vai vēsais, svaigais gaiss, vai arī atmiņas par mistera Vellera balsi atdzīvināja Arabellu, - tas nav svarīgi. Viņa pacēla galvu un vājā balsī jautāja:
- Kas tur ir, un ko jūs gribat?
- Kuš, - Sems teica, nolaizdamies uz mūra un saraudamies tur tik mazs cik vien varēdams, - tikai es, mis, tikai es.
- Mistera Pikvika sulainis! - Arabella dzīvi izsaucās.
- Tas pats, mis, - Sems atbildēja. - Misters Vinkls, mis, aiz izmisuma ir gluži beigts.
- Ak! - teica Arabella, pienākdama tuvāk mūrim.
- Jā gan - ak! - Sems atsaucās. - Vakarnakt mēs domāj, ka viņam būs jāuzvelk trako krekls. Viņš plosījās augu dienu un teica, ja līdz rītvakaram jūs nesastaps, ar viņu notiks kaut kas nelabs, ja vien šis iepriekš neielēkšot ūdenī.
- Ak nē, nē, mister Veller! - Arabella teica, rokas saņēmusi.
- Tā viņš saka, mis, - vēsi atbildēja Sems. - Viņš ir vīrs, kas tur vārdu, un, manuprāt, viņš to izdarīs ar. Viņš par jums visu dzirdējs no tā kaulzāģera ar brillēm.
- No mana brāļa! - teica Arabella, kam Sema apraksts neskaidri atgādināja kaut ko pazīstamu.
- Es lāgā nezin, mis, kurš ir jūsu brālis, - Sems atbildēja. - Vai tas netīrākais no abiem?
- Jā, jā, mister Veller, - Arabella attrauca, - turpiniet! Lūdzu, pasteidzieties!
- Labs ir, mis, - Sems atbildēja. - Viņš no tā visu dzirdējs, un mans saimenieks domā šitā: ja jūs ar viņu labi drīz nesatiksies, tad tas kaulzāģers, par ko mēs nupatās runā, sadzīs viņam galvā tik daudz lieka svina, ka tas šitā orgāna attīstībai būs visai kaitīgi pat tad, ja visu to pēcāk ieliks špirktā.
- Ak, ko man darīt, lai novērstu šīs briesmīgās ķildas! - Arabella izsaucās.
- Pastāv aizdomas, ka visam pamatā esmot kāda agrāka aizraušanās, - Sems paskaidroja. - Labāk būs, ka jūs ar viņu satiksies, mis.
- Bet kā?... Un kur? - Arabella iesaucās. - Es viena nedrīkstu māju atstāt. Mans brālis ir tik nejauks, tik nesapratīgs! Es zinu, mister Veller, cik dīvaini jums var likties, ka es ar jums tā runāju, bet esmu ļoti ļoti nelaimīga.
Un nabaga Arabella sāka tik rūgti raudāt, ka Sems kļuva bruņniecisks.
- Var jau gan likties dikti savādi, ka jūs ar mani, mis, runā par šitādām lietām, -
Sems visai dedzīgi sacīja, - bet es tik var teikt vienu: es ne tikai ir gatavs, bet pat ar prieku grib darīt visu, lai šito lietu varētu patīkami nokārtot; un, ja lietas labā vajdzīgs izsviest pa logu jebkuru no tiem kaulzāģeriem, es priekš tam ir īstais vīrs: To sacīdams, Sems Vellers, lai parādītu savu gatavību nekavējoties ķerties pie darba, uzlocīja svārku piedurknes, kaut arī, to darīdams, riskēja nokrist no mūra.