Lai cik glaimojoša bija šī krietno jūtu izpausme, Arabella noteikti (un, pēc Sema domām, pilnīgi neizskaidrojami - kāpēc) atsacījās tās izmantot. Kādu laiku tā stūrgalvīgi liedzās novēlēt misteram Vinklam satikšanos, ko Sems bija tik aizkustinoši lūdzis, taču beidzot, bīdamās, ka sarunu nepārtrauc kādas trešās personas nelūgta ierašanās, Arabella, daudzkārtīgi izsacīdama savu pateicību, steigšus lika viņam saprast, ka šī diez vai varēšot būt dārzā nākošajā vakarā vienu stundu vēlāk nekā pašreiz. Sems to lieliski saprata, un Arabella, veltīdama viņam vienu no saviem jaukākajiem smaidiem, aiztecēja līganiem solīšiem, atstādama misteru Velleru daiļā apbrīnā par viņas miesīgo un garīgo pievilcību.
Sveiks un vesels, nokāpis no mūra, kā arī neaizmirsis atlicināt dažus mirkļus pats savām darīšanām tajā pašā nozarē, misters Vellers cik ātri varēdams devās atpakaļ uz «Krūmu», kur viņa ieilgusi prombūtne bija izraisījusi daudz minējumu un zināmu satraukumu.
- Mums jāuzmanās, - teica misters Pikviks, vērīgi noklausījies Sema stāstu, - ne mūsu pašu, bet jaunās lēdijas dēļ. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem.
- Mums! - misters Vinkls teica ar pasvītrotu uzsvaru.
Mistera Pikvika acumirklīgais sašutums par šīs piezīmes toni atkal izmainījās pret viņa parasto labsirdību, kad viņš atbildēja:
- Mums, ser! Es jūs pavadīšu.
- Jūs! - misters Vinkls izsaucās.
- Es, - lēnīgi atbildēja misters Pikviks. - Atļaudama jums šo satikšanos, jaunā lēdija ir spērusi varbūt visai saprotamu, bet tomēr ļoti neapdomīgu soli. Ja pie šīs satikšanās būšu klāt es - jūsu abu draugs, kas ir pietiekami vecs, lai būtu jūsu abu tēvs, - vēlāk pret viņu nekad nevarēs pacelties apmelotāju balsis.
Mistera Pikvika acis mirdzēja godīgā sajūsmā pašam par savu tālredzību, kad viņš teica šos vārdus. Misters Vinkls bija aizgrābts par šo mazo smalkjūtīgas cieņas izpausmi pret drauga jauno protégée un spieda viņa roku ar tādu cieņu, kas līdzinājās pielūgšanai.
- Jums jānāk, - misters Vinkls sacīja.
- Es iešu, - misters Pikviks attrauca. - Sem, sagatavojiet manu mēteli un šalli un parūpējieties, lai rītvakar pie durvīm būtu kariete - mazliet agrāk, nekā tieši nepieciešams, lai mēs būtu īstajā laikā.
Misters Vellers, apliecinādama savu paklausību, pieskārās cepurei un aizgāja, lai veiktu ekspedīcijai nepieciešamos priekšdarbus.
Kariete ieradās precīzi noteiktajā laikā. Misters Vellers, pienācīgā kārtā iesēdinājis misteru Pikviku un misteru Vinklu iekšpusē, ieņēma vietu uz bukas blakus kučierim.
Viņi apstājās, kā bija norunāts, apmēram ceturtdaļjūdzi no satikšanās vietas un, likdami kučierim gaidīt viņus atgriežamies, atlikušo ceļa gabalu nogāja kājām.
Tas bija tieši šajā pasākuma stadijā, kad misters Pikviks, nemitīgi smaidīdams, kā arī citādi izrādīdams lielu pašapmierinātību, izvilka no vienas mēteļa kabatas aptumšojamu lukturi, ko bija iegādājies speciāli šim gadījumam, un ejot sāka misteram Vinklam izskaidrot, cik tas lieliski ierīkots, sagādādams pamatīgu pārsteigumu nedaudzajiem pretīnācējiem.
- Ja iepriekšējā nakts ekspedīcijā dārzā man būtu bijis klāt kaut kas tamlīdzīgs, man būtu klājies labāk, vai ne, Sem? - misters Pikviks teica, labsirdīgi atskatīdamies uz savu sekotāju, kas nāca nopakaļus.
- Tās, ser, ir visai jaukas lietiņas, ja ar tām prot apieties, - misters Vellers atbildēja,
- bet, ja jūs grib, lai jūs neredz, tad, man domāt, ar izdzēstu sveci tās ir derīgākas nekā ar degošu.
Kā likās, Sema piezīme misteru Pikviku apmulsināja, jo viņš ielika lukturi atpakaļ kabatā, un viņi turpināja ceļu klusēdami.
- Šite, ser, - Sems teica, - laiž mani pa priekšu. Te ir tā šķērsieliņa, ser.
Viņi iegriezās šķērsieliņā, un tumšs tur bija diezgan. Viņiem uz priekšu taustoties, misters Pikviks pāris reižu izvilka lukturi, kas meta tiem pa priekšu spilgti mirdzošu gaismas kūli apmēram pēdu caurmērā. Tas izskatījās ļoti skaisti, bet likās, ka apkārtējie priekšmeti tādēļ kļuva vēl tumšāki.
Beidzot viņi nonāca pie lielā akmens, un Sems ieteica savam saimniekam un misteram Vinklam tur apsēsties, kamēr viņš dosies izlūkos un noskaidros, vai Mērija vēl gaida.
Pēc piecu vai desmit minūšu prombūtnes Sems atgriezās un pateica, ka vārti esot vaļā un viss klusu. Zaglīgiem soļiem viņam sekodami, misters Pikviks un misters Vinkls drīz atradās dārzā. Tur katrs vairākas reizes pateica: «Klusu!» - un, kad tas bija padarīts, nevienam, kā likās, nebija kaut cik skaidras nojausmas, ko darīt tālāk.
- Vai mis Ellena ir vēl dārzā, Mērij? - ļoti uztraucies jautāja misters Vinkls.
- Es nezinu, ser, - skaistā kalpone atbildēja. - Vislabākais būs, ser, ja misters Vellers palīdzēs jums uzkāpt kokā, un misters Pikviks varbūt būs tik labs un skatīsies, vai kāds nenāk pa ielu, kamēr es uzmanīšu dārza otrā galā. Žēlīgais dievs, kas tas!
- Tas sasodīts lukturs mūsu visus iedzīs kapā! - sirdīgi izsaucās Sems. - Uzmanās, ko jūs dara, ser! Jūs tak laiž gaismu taisni dibenistabas logā.
- Ak kungs! - misters Pikviks teica, steigšus novērsdamies. - Es to negribēju.
- Nu tas krīt uz blakus mājas, - Sems aizrādīja.
- Lai dievs pasargā! - misters Pikviks iesaucās, atkal pagriezdamies.
- Tagad tas ir uz staļļa, un cilvēki domās, ka izcēlies ugunsgrēks, - Sems sacīja. -
Vai t' jūs nevar to aizvērt, ser?
- Tas ir visdīvainākais lukturis, kādu es savā mūžā esmu redzējis! - misters Pikviks iesaucās, ļoti apmulsis par negribot radīto efektu. - Nekad neesmu redzējis tik spēcīgu reflektoru.
- Tas priekš mums, ser, būs pārāk spēcīgs, ja jūs turpinās tā zibeņot, - Sems attrauca, kad misteram Pikvikam pēc dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem izdevās aizvērt aizbīdni. - Klau, jaunās lēdijas soļi. Nu, mister Vinkl, ser, augšā!
- Pagaidiet, pagaidiet, - misters Pikviks teica, - man pirmajam ar viņu jārunā.
Palīdziet, Sem, tikt man augšā!
- Palēnām, ser, - Sems sacīja, atspiezdams galvu pret mūri un padarīdams savu muguru par pakāpienu. - Uzkāpiet tur uz tā puķpoda, ser. Nu, tagad augšā!
- Es bīstos jūs ievainot, Sem, - misters Pikviks aizrādīja.
- Nebēdāji par mani, ser, - atbildēja Sems. - Palīdziet viņam, mister Vinkl, ser!
Droši, ser, droši! Darīti milti!
Semam runājot, misters Pikviks ar piepūli, kas džentlmenim viņa gados un svarā bija gandrīz pārdabiska, kaut kā uztrausās Semam uz muguras, un Sems, lēnām pieceldamies, un misters Pikviks, cieši turēdamies pie mūra augšmalas, kamēr misters Vinkls viņu cieši turēja aiz kājām, - visi kopā viņi tādējādi panāca to, ka mistera Pikvika brilles atradās tieši virs mūra.
- Mana dārgā, - teica misters Pikviks, skatīdamies pāri mūrim un otrā pusē ieraudzīdams Arabellu, - nebīstieties, mana dārgā, tas esmu tikai es.
- Ak, lūdzu, ejiet projām, mister Pikvik! - Arabella sacīja. - Sakiet, lai viņi visi iet projām, es esmu tik briesmīgi nobijusies. Mīļo, mīļo mister Pikvik, nepalieciet šeit!
Jūs nokritīsit un nositīsities, es zinu, ka nositīsities.
- Lūdzu, tikai neuztraucieties, mana dārgā, - mierinoši teica misters Pikviks. - Es jums galvoju, ka nav ne mazākā iemesla bailēm. Stāviet stingri, Sem! - misters Pikviks uzsauca, paskatīdamies lejup.
- Viss kārtībā, ser, - misters Vellers atsaucās. - Nekavējas, ser, ilgāk, nekā vajdzīgs. Jūs ir diezgan smags.
- Tikai vēl brīdi, Sem, - misters Pikviks atbildēja. - Es tikai gribēju, mana dārgā, lai jūs zinātu, ka es nebūtu atļāvis savam jaunajam draugam satikt jūs šādā slepenā kārtā, ja stāvoklis, kādā jūs atrodaties, ļautu viņam rīkoties citādi; un, ja šis nepiedienīgais solis sagādātu jums kādas neērtības, apmierinieties, mana mīļā, zinot, ka es esmu jūsu tuvumā. Tas ir viss, mana dārgā.