- Tiešām, mister Pikvik, es jums ļoti pateicos par jūsu laipnību un rūpēm, - Arabella atteica, susinādama acis ar kabatas lakatiņu.
Laikam gan viņa būtu sacījusi vēl daudz ko vairāk, ja mistera Pikvika galva nebūtu lielā ātrumā pazudusi, tādēļ ka viņš uz Sema pleca bija spēris nepareizu soli, kas viņu pēkšņi nogāza lejā. Taču nākošajā mirklī viņš atkal bija kājās un, palūdzis misteru Vinklu pasteigties un beigt satikšanos, cik iespējams, ātrāk, izskrēja uz ielas sargāt ar īstu jaunekļa dūšu un dedzību. Pats misters Vinkls, satikšanās tuvuma apgarots, atradās uz mūra vienā mirklī un tur uzkavējās vienīgi tādēļ, lai palūgtu Semu parūpēties par savu kungu.
- Es par viņu gādās, ser, - Sems atbildēja. - Atstājt viņu manā ziņā.
- Kur viņš ir? Ko viņš dara, Sem? - misters Vinkls taujāja.
- Lai dievs svētī viņa vecās getras, - Sems atteica, skatīdamies pa dārza vārtiņiem,
- Viņš ar savu aptumšojamo lākturi stāv sargos uz ielas kā pats mīļais Gajs Fokss.
Savu mūžu es nav redzējs tik brašu zēnu. Lai velns mani parau, ja es nedomā, ka viņa sirds dzimusi vismaz divdesmit piecus gadus vēlāk par pārējo miesu!
Misters Vinkls nekavējās, lai uzklausītu savam draugam veltīto slavas dziesmu.
Viņš bija nolēcis no mūra, nometies pie Arabellas kājām un patlaban apzvērēja savu jūtu patiesīgumu ar tādu daiļrunību, kas būtu pat paša mistera Pikvika cienīga.
Kamēr zem atklātām debesīm norisinājās šādi notikumi, divas vai trīs mājas tālāk savā bibliotēkā sēdēja kāds vecāks džentlmenis ar zinātniskām tieksmēm, rakstīdams kādu filozofisku apcerējumu un laiku pa laikam atveldzēdams savu miesas graustu un savus pūliņus ar glāzi sarkanvīna no cienīga izskata pudeles, kas atradās viņam blakus. Radīšanas mokās vecais džentlmenis skatījās reizēm uz grīdsegu, reizēm uz griestiem un reizēm uz sienu, un, kad ne grīdsega, ne griesti, ne siena nesniedza iedvesmu vajadzīgajā mērā, viņš paskatījās pa logu.
Vienā no šādām radošām pauzēm zinātniskais džentlmenis izklaidīgi vērās biezajā
tumsā aiz loga un bija ļoti pārsteigts, ieraugot visai spožu gaismas staru, kas slīdēja gaisā netālu no zemes un gandrīz tūlīt pazuda. Pēc īsa brīža fenomens atkārtojās, ne vienu vai divas, bet vairāk reižu; beidzot zinātniskais džentlmenis, nolicis spalvu, sāka pārdomāt, kādi dabiski cēloņi varētu izraisīt šīs parādības.
Tie nevarēja būt meteori, jo bija pārāk zemu. Tie nevarēja būt jāņtārpiņi, jo bija pārāk augstu. Tās nebija maldugunis; tās nebija ugunsmušas; tās nebija raķetes. Kas tas varēja būt? Kaut kāda ārkārtēja un brīnišķīga dabas parādība, ko vēl neviens zinātnieks nebija novērojis; kaut kas tāds, ko viņam vienam lemts atklāt un ar ko viņš darīs savu vārdu nemirstīgu, aprakstīdams to nākamībai par svētību. Šīs domas pārņemts, zinātniskais džentlmenis atkal satvēra spalvu un sāka uzticēt papīram dažādas atzīmes par šīm nepiedzīvotajām parādībām līdz ar datumu, nedēļas dienu, stundu, minūti un precīzu sekundi, kad tās tikušas novērotas; tam visam bija jābūt par pamatu plašam, rūpīgam un dziļi zinātniskam sacerējumam, kas pārsteigs visus atmosfēras pētniekus, kādi jebkad elpojuši jebkurā civilizētās pasaules stūrī.
Viņš atlaidās atzveltnes krēslā un iegrima pārdomās par savu nākotnes slavu.
Noslēpumainā gaisma parādījās vēl spožāka nekā agrāk. Šķita, ka tā dejo pa ielu šurp un turp, pāriedama no vienas puses uz otru un kustēdamās pa tikpat ekscentrisku orbītu kā komētas.
Zinātniskais džentlmenis bija vecpuisis. Viņam nebija sievas, ko pasaukt, lai tā nāk un pabrīnās, tādēļ viņš piezvanīja savam sulainim.
- Prafl, - zinātniskais džentlmenis teica, - šonakt gaisā ir kaut kas ļoti neparasts. Vai jūs to redzējāt? - zinātniskais džentlmens sacīja, rādīdams pa logu, kad gaisma atkal parādījās.
- Jā, redzēju, ser.
- Ko jūs par to domājat, Prafl?
- Ko es domāju, ser?
- Jā. Jūs esat šajā apvidū uzaudzis. Ko jūs tagad sacītu, - kāds ir šo uzliesmojumu cēlonis?
Zinātniskais džentlmenis smaidīja, jau iepriekš nojauzdams Prafla atbildi, ka tas šai parādībai nekāda iemesla nevarot atrast. Prafls domāja.
- Es sacītu, ka tie ir zagļi, ser, - Prafls beidzot teica.
- Jūs esat muļķis un varat iet lejā, - zinātniskais džentlmenis atbildēja.
- Pateicos, ser, - Prafls sacīja. Un viņš nogāja lejā.
Bet zinātniskais džentlmenis nevarēja atrast mieru, domādams, ka viņa iecerētais ģeniālais apcerējums pasaulei neizbēgami būs zudis, ja ģeniālā mistera Prafla minējumus neapgāzīs jau pašā sākumā. Viņš uzlika cepuri un aši izgāja dārzā, nolēmis izpētīt šo lietu pašos pamatos.
Neilgi pirms tam, kad zinātniskais džentlmenis iznāca dārzā, misters Pikviks bija aizskrējis pa šķērsieliņu cik ātri vien varēdams, lai saceltu nepamatotu trauksmi, ka kāds nākot no tās puses, pie reizes atvērdams sava luktura aizbīdni, lai neieskrietu grāvī. Tikko trauksme bija sacelta, misters Vinkls jau rāpās atpakaļ pār mūri, bet Arabella ieskrēja mājā; dārza vārtiņus aizslēdza, un trīs piedzīvojumu meklētāji cik ātri varēdami devās pa šķērsieliņu mājup, bet satrūkās, izdzirduši, ka zinātniskais džentlmenis atslēdz sava dārza vārtus.
- Turas! - čukstēja Sems, kas, protams, gāja pirmais. - Parādiet gaismu tieši vienu sekundi, ser!
Misters Pikviks darīja, kā sacīts, un Sems, redzēdams, ka kāds vīrs ļoti piesardzīgi pabāž ārā galvu kāda pusjarda attālumā no viņa paša galvas, viegli uzsita tai ar sažņaugtu dūri, un tā ar dobju skaņu atsitās pret vārtiem. Visai ātri un izveicīgi izdarījis šo varoņdarbu, misters Vellers paķēra misteru Pikviku uz muguras un sekoja misteram Vinklam pa šķērsieliņu ar tādu ātrumu, kas, ja ņem vērā smago nastu, ko viņš nesa, bija tiešām pārsteidzošs.
- Vai jūs ir atguvs elpu, ser? - Sems jautāja, kad viņi bija sasnieguši šķērsielas galu.
- Pilnīgi... tagad pilnīgi, - misters Pikviks atbildēja.
- Tad ejam, ser, - teica Sems, nostādīdams savu kungu atkal uz kājām. - Nāciet mums pa vidu, ser. Nav ne pusjūdzes ko skriet. Iedomājties, ser, ka jums jāiegūst kauss. Nu, uz priekšu!
Tā uzmundrināts, misters Pikviks lika kājas lietā, cik spēja, un klusībā varam droši apgalvot, ka pāris melnu getru nekad nav traukušās pa zemi ātrāk kā mistera Pikvika getras šai ievērojamā dienā.
Kariete gaidīja, zirgi bija atpūtušies, ceļš bija labs, un kučieris rādīja labu gribu.
Visi bija drošībā pie «Krūma», pirms vēl misters Pikviks bija atguvis elpu.
- Tūliņ iekšā, ser, - teica Sems, palīdzēdams savam kungam izkāpt. - Ne sekundi nepalikt uz ielas pēc šitāda vingrojuma. Lūdzu piedošanu, ser, - turpināja Sems, pieskardamies savai cepurei, kad izkāpa misters Vinkls. - Ceru, ka nebij nekādas agrākas aizraušanās, ser.
Misters Vinkls satvēra savu pazemīgo draugu pie rokas un iečukstēja viņam ausī: «Viss kārtībā, Sem, pilnīgā kārtībā,» - uz ko misters Vellers trīsreiz iesita sev pa degunu, tā norādīdams, ka sapratis. Viņš pasmaidīja, pamirkšķināja aci un pacēla karietes kāpšļus, un viņa seja pauda vislielāko apmierinātību.
Kas attiecas uz zinātnisko džentlmeni, tad tas meistarīgā sacerējumā izklāstīja, ka šī brīnišķīgā gaisma ceļoties no elektrības, un skaidri pierādīja to, sīki aprakstīdams, kā viņa acu priekšā, kad viņš izbāzis galvu pa vārtiņiem, uzliesmojusi apžilbinoša gaisma un kā viņš saņēmis tādu triecienu, kas viņu apdullinājis uz veselu ceturtdaļstundu. Šis pierādījums ārkārtīgi iepriecināja visas zinātniskās biedrības, un sacerētājs pēc tam uz visiem laikiem tika uzskatīts par zinātnes spīdekli.