Nevērojot visas mistera Perkera pierunāšanas un pierādījumus, misters Pikviks palika nelokāms; kotletes savlaicīgi parādījās un pazuda; tad viņu iesēdināja kādā citā karietē un aizveda uz Šanserileinu, bet pirms tam viņam vēl pusstundu bija jāgaida uz misteru Nembiju, pie kura pusdienoja izmeklēta sabiedrība un kuru tāpēc nekādā gadījumā nevarēja agrāk traucēt.
Sārdžentsinnā dežurēja divi tiesneši - viens pie Karaļa Sola, otrs pie Vispārējām Sūdzībām, un viņiem, kā likās, bija ļoti daudz darba, ja spriestu pēc lielā skaita advokātu klerku, kas steidzās iekšā un ārā ar papīru saiņiem rokās. Pie zemās velves, kas veido ieeju Innā, Perkers dažus brīžus uzkavējās, sarunādamies ar kučieri par braukšanas maksu un izdodamo sīknaudu, un misters Pikviks, pagājis sāņus, lai nebūtu ceļā cilvēku straumei, kas plūda iekšā un ārā, diezgan ziņkārīgi palūkojās visapkārt.
Viņa uzmanību visvairāk piesaistīja trīs vai četri noplukuši eleganta izskata vīrieši, kas cēla cepures pret daudziem garām ejošiem atornejiem un, kā likās, uzturējās šeit kaut kādu darīšanu dēļ, kuru raksturu misters Pikviks nevarēja uzminēt. Šie cilvēki izskatījās diezgan dīvaini. Viens bija kleins, mazliet paklibs vīrs noruzējušā, melnā uzvalkā ar baltu kaklautu; otrs - plecīgs, spēcīgs vīrietis tādā pašā ietērpā ar lielu, sarkanmelnu lakatu ap kaklu; trešais bija mazs, krunkains, pēc izskata - piedzēries vīrelis ar pūtainu seju. Viņi slamstījās apkārt, rokas uz muguras salikuši, un šad tad ar bažu pilnu seju iečukstēja kaut ko ausī kādam no džentlmeņiem, kas ar papīriem rokā steidzās garām. Misters Pikviks atcerējās, ka, garām ejot, ļoti bieži redzējis tos slaistāmies zem durvju velves, un labprāt būtu vēlējies uzzināt, pie kādas profesijas šie netīrie slaisti īsti varētu piederēt.
Viņš jau gribēja to pajautāt Nembijam, kas stāvēja viņam cieši blakus, sūkādams lielu zelta gredzenu uz sava mazā pirkstiņa, kad Perkers piesteidzās klāt un, pasacījis, ka neesot ko kavēties, gāja iekšā Innā. Kad misters Pikviks grasījās viņam sekot, pienāca klibais vīrs un, laipnīgi pieskāries cepurei, pasniedza ar roku rakstītu vizītkarti, ko misters Pikviks, nevēlēdamies ar atteikumu aizskart šī cilvēka jūtas, pieklājīgi paņēma un iebāza vestes kabatā.
- Nu, - Perkers teica, pie ieejas vienā no kantoriem apgriezdamies, lai redzētu, vai pārējie viņam seko. - Šeit iekšā, godājamo ser! Ei, ko tad jūs gribat?
Pēdējais jautājums attiecās uz klibo vīru, kas, misteram Pikvikam nemanot, bija viņiem piebiedrojies. Par atbildi klibais vīrs ar visu iedomājamo pieklājību atkal pieskārās cepurei un norādīja uz misteru Pikviku.
- Nē, nē, - Perkers smaidīdams atteica, - jūs mums neesat vajadzīgs, mīļais draugs, jūs neesat vajadzīgs.
- Lūdzu piedošanu, ser, - klibais vīrs sacīja, - šis džentlmenis paņēma manu vizītkarti. Ceru, ka jūs izmantosit manus pakalpojumus, ser. Šis džentlmenis man pamāja. Lai izšķir džentlmenis pats. Jūs taču man pamājāt, ser?
- Kas par muļķībām! Jūs taču nevienam neesat mājis, Pikvik? Pārpratums, pārpratums, - Perkers attrauca.
- Šis džentlmenis man iedeva savu vizītkarti,- misters Pikviks atbildēja, izvilkdams to no savas vestes kabatas. - Es to paņēmu, jo džentlmenis, kā liekas, to vēlējās... un, taisnību sakot, es pats aiz ziņkārības kādā brīvā brīdī gribēju to izlasīt.
Es...
Mazais atornejs sāka skaļi smieties un atdeva klibajam vīram viņa vizītkarti, paziņodams, ka tas viss esot tikai pārpratums. Kad vīrs aizvainots aizgāja, Perkers pačukstēja misteram Pikvikam, ka tas esot tikai galvinieks.
- Kas? - misters Pikviks izsaucās.
- Galvinieks, - Perkers atbildēja.
- Galvinieks?
- Jā, godājamo ser, tādu te ir kāds pusducis. Tie jums galvos par katru summu, un jāmaksā tikai puskronas. Interesanta nodarbošanās, vai ne? - Perkers piemetināja, pacienādams sevi ar šņaucienu.
- Kā! Vai tas jāsaprot tā, ka šie cilvēki nopelna iztiku, te gaidīdami, lai varētu nodot nepatiesu zvērestu zemes tiesnešu priekšā un par tādu noziegumu saņemt puskronas! - misters Pikviks izsaucās, gluži satricināts par šādu atklājumu.
- Nu, es nezinu, cienījamo ser, vai te varētu runāt par nepatiesu zvērestu, - mazais džentlmenis atbildēja. - Tas ir skarbs vārds, godājamo ser, patiešām ļoti skarbs vārds. Tā, godājamo ser, ir tikai juridiska fikcija, nekas vairāk.
To pasacījis, atornejs paraustīja plecus, pasmaidīja, ieņēma otru šņaucienu un citiem pa priekšu iegāja tiesneša klerka kancelejā.
Tā bija sevišķi netīra istaba ar ļoti zemiem griestiem un vecu paneļu sienām, pie tam tik slikti apgaismota, ka, lai gan ārā bija gaiša diena, uz pultīm dega lielas tauku sveces. Vienā galā atradās durvis, kas veda uz tiesneša kabinetu. Ap tām bija sapulcējies atorneju un vadošo klerku pūlis, kurus sauca iekšā saraksta kārtībā. Katru reizi, kad šīs durvis atvērās, lai izlaistu kādu grupu ārā, nākošā grupa ar sparu centās iekļūt iekšā, un it kā pielikums daudzajiem dialogiem, kas risinājās starp džentlmeņiem, kuri gaidīja uz tiesneša pieņemšanu, daudz dažādu strīdiņu izraisījās arī starp tiem, kurus viņš jau bija pieņēmis, un tādēļ troksnis bija tik liels, cik vien liels tas var sacelties telpā ar tik ierobežotiem izmēriem.
Turklāt šo džentlmeņu sarunas nebija vienīgās skaņas, kas grieza ausīs. Aiz koka reliņiem otrā istabas galā uz kastes stāvēja kāds klerks brillēs, kurš pieņēma zvērestus par rakstiskajām liecībām, ko otrs klerks laiku pa laikam veseliem saiņiem ienesa kabinetā tiesnesim parakstīšanai. Tur bija liels skaits atorneju klerku, ko vajadzēja nozvērināt, un, tā kā visus reizē nozvērināt nebūtu morāliski, šo džentlmeņu pūliņi sasniegt briļļaino klerku atgādināja pūļa cenšanos iekļūt teātrī, kad Viņa Visžēlīgākā Majestāte to pagodina ar savu klātbūtni. Kāds cits ierēdnis laiku pa laikam vingrināja savas plaušas, izsaukdams to personu vārdus, kuras jau bija nozvērinātas, lai atdotu tām tiesneša parakstītās liecības, un tas atkal deva iemeslu arvien jauniem ķīviņiem, un, tā kā viss tas notika vienā un tajā pašā laikā, kņada bija tik liela, kādu vien varētu vēlēties visrosīgākais un nemierīgākais cilvēks. Te atradās vēl arī cita ierēdņu kategorija - tie, kuri gaidīja sakarā ar tiesas pavēstēm, ko bija izņēmuši viņu darba devēji lietās, kur pretējās puses atornejam bija brīva izvēle - ierasties vai ne, un šo ļaužu uzdevums bija laiku pa laikam izsaukt pretējās puses atorneja vārdu, lai droši pārliecinātos, vai, viņiem nezinot, tas tomēr nav ieradies.
Lūk, piemērs. Atspiedies pie sienas blakus krēslam, ko ieņēma misters Pikviks, stāvēja gadus četrpadsmit vecs kantora zēns ar tenora balstiņu, bet viņam blakus kāds civiltiesību klerks ar basu. Iesteidzās kāds cits klerks ar papīru saini un paskatījās visapkārt.
- Snigls un Blinks! - kliedza tenors.
- Porkins un Snobs! - ierēcās bass.
- Stampijs un Dīkons! - sauca jaunpienācējs.
Neviens neatsaucās; un nākošajam, kas ienāca, uzbrēca visi trīs reizē, bet tas savukārt izkliedza kādas citas firmas vārdu, tad kāds nākamais skaļā balsī rēca vēl pēc kāda cita, un tā tas turpinājās.
Visu šo laiku briļļainais vīrs sparīgi strādāja, zvērinādams klerkus, - zvēresta formulu vienmēr izrunādams bez kādām pieturas zīmēm un parasti šādos izteicienos:
- Ņemiet šo grāmatu jūsu labajā rokā tā jūs ar savu vārdu un parakstu apzvērat ka šīs jūsu liecības saturs ir patiess un lai dievs uz to jums palīdz vienu šiliņu dodiet līdzīgā naudā man nav ko izdot.
- Nu, Sem, - misters Pikviks ierunājās, - es ceru, ka habeas corpus drīz būs gatavs.