- Jā, - Sems atsaucās, - un es vēlējies, kauč būtu nu nesuši to hābejas korpusu šur.
Nav nemaz smalki, ka mums te tā jāgaida. Es pa šito laiku jau kādu pusduci tādu korpusu būtu uztaisījs, iepakojs un izdarījs visu, kas vajdzīgs.
Nav skaidrs, par kādu smagu un neveiklu ierīci Sems Vellers iedomājās habeas corpus dokumentu, jo tajā brīdī ienāca Perkers un aizveda misteru Pikviku projām.
Kad parastās formalitātes bija nokārtotas, Semjuela Pikvika personu uzticēja šerifa palīga apsardzībai, lai tas viņu novestu pie Flītas cietuma priekšnieka, kur viņam bija jāpaliek, kamēr būs pilnībā samaksāti un nolīdzināti visi tiesas izdevumi un zaudējumu atlīdzībā Bārdlas lietā pret Pikviku.
- Un tas, - misters Pikviks teica smiedamies, - nepavisam nebūs tik drīz. Sem, pasauciet karieti. Perker, mans dārgais draugs, ardievu.
- Es braukšu jums līdz un palīdzēšu tur ierīkoties, - Perkers piedāvājās.
- Zināt ko, - misters Pikviks atbildēja, - man gan labāk patiktos doties uz turieni tikai Sema pavadībā. Tikko es būšu iekārtojies, es jums tūliņ rakstīšu un gaidīšu jūs. Līdz tam laikam - ardievu.
To sacījis, misters Pikviks iekāpa karietē, kas pa šo laiku bija piebraukusi, un šerifa palīgs viņam sekoja. Kad Sems bija apsēdies uz bukas, kariete aizripoja.
- Ļoti neparasts cilvēks, - Perkers noteica, apstādamies, lai uzvilktu cimdus.
- Kāds no viņa iznāktu bankrotieris, ser! - piezīmēja misters Lautens, kas stāvēja turpat blakus. - Kādas nepatikšanas viņš sagādātu pilnvarotajiem! Ar viņu, ser, taču nebūtu nozīmes runāt par ieslodzīšanu.
Likās, ka atornejam ne visai patika tas, kā viņa klerks novērtēja mistera Pikvika raksturu no profesionālā viedokļa, jo viņš aizgāja, nepagodinājis to ar atbildi.
Kariete kratījās pa Flītstrītu, kā jau to parasti dara īrētās karietes. Kučieris apgalvoja, ka zirgi ejot labāk, ja kāds braucot pa priekšu (droši vien tad, kad priekšā nebija nekā, viņi attīstīja gluži neiedomājamu ātrumu), un tādēļ kariete turējās aiz kādiem smagā ormaņa ratiem; kad šie rati apstājās, arī kariete apstājās, un, kad rati atkal sāka kustēties, tā darīja to pašu. Misters Pikviks sēdēja pretī šerifa palīgam, un šerifa palīgs sēdēja, iespiedis cepuri starp ceļiem, svilpodams kādu melodiju un skatīdamies pa karietes logu.
Laiks dara brīnumus. Ar šī visvarenā vecā džentlmeņa palīdzību pat īrēta kariete var nobraukt pusjūdzi lielu attālumu. Beidzot viņi apstājās, un misters Pikviks izkāpa pie Flītas vārtiem.
Šerifa palīgs, atskatījies pār plecu, lai pārliecinātos, ka viņam uzticētais seko cieši uz papēžiem, iegāja misteram Pikvikam pa priekšu cietumā; tālākā ceļā, pagriezušies pa kreisi, viņi pa vaļējām durvīm iegāja sardzes telpās, no kurienes smagi vārti iepretī tiem, pa kuriem viņi bija ienākuši, veda cietuma iekštelpās, un tos apsargāja plecīgs slēdzējs ar atslēgu rokās.
Šeit viņi apstājās, kamēr šerifa palīgs nodeva dokumentus, un misteram Pikvikam paziņoja, ka viņam jāpakavējas tepat, kamēr izpildīs ceremoniju, ko iesvētītie sauc par «pozēšanu portretam».
- Pozēšana portretam! - misters Pikviks izsaucās.
- Jānoņem jūsu, portrets, ser, - plecīgais slēdzējs atbildēja. - Mēs te esam meistari uz portretiem. Noņemam tos vienā mirklī un vienmēr pamatīgi. Nāciet, ser, iekšā un jūtieties kā mājās!
Misters Pikviks paklausīja ielūgumam un apsēdās, bet misters Vellers, nostājies aiz viņa krēsla, pačukstēja, ka šī pozēšana nozīmējot tikai cietumnieku apskati, ko izdarot dažādie slēdzēji, lai varētu tos atšķirt no apmeklētājiem.
- Labi, Sem, - teica misters Pikviks, - tādā gadījumā es vēlētos, kaut šie mākslinieki nāktu ātrāk. Šeit ir pārāk publiska vieta.
- Man domāt, ser, ilgi viņi nekavēsies, - Sems atbildēja. - Āre, ser, kur olenderu pulkstens!
- Redzu, - misters Pikviks atteka.
- Un putnu būrīts, ser, - Sems turpināja. - Riteņi riteņos, cietums cietumā. Vai tā nav, ser?
Kamēr misters Vellers izsacīja šo filozofisko piezīmi, misters Pikviks pamanīja, ka pozēšana sākusies. Plecīgais slēdzējs, nomainīts no posteņa, apsēdās un laiku pa laikam nevērīgi uz viņu paskatījās, kamēr kāds garš, tievs vīrs, kas to bija nomainījis, salika rokas zem svārku stērbelēm un, nostājies iepretī, labu laiku skatījās, acis nenolaidis. Trešais, diezgan īgna izskata džentlmenis, ko, acīm redzot, bija iztraucējuši no tējas dzeršanas, jo ienākdams viņš beidza ēst sviestmaizi, nostājās cieši blakus misteram Pikvikam un, iespraudis rokas sānos, sīki viņu nopētīja. Šai grupai pievienojās vēl divi citi, kas ar ļoti uzmanīgām un domīgām sejām studēja viņa vaibstus. Pārciešot šo operāciju, misters Pikviks stipri viebās, un likās, ka viņam sēdēt krēslā ir ļoti neērti, bet līdz pat beigām viņš nevienam nekā neteica - pat ne Semam, kas, atspiedies pret krēsla atzveltni, pārdomāja gan par sava kunga stāvokli, gan par to lielisko apmierinājumu, kādu viņam pašam sagādātu sirdīgs uzbrukums visiem šeit sapulcētajiem slēdzējiem citam pēc cita, ja vien tādu izdarību atļautu likums un kārtība.
Beidzot portrets bija pabeigts un misteram Pikvikam paziņoja, ka tagad viņš varot iet cietumā,
- Kur es šonakt gulēšu? - misters Pikviks jautāja.
- Nu, par šonakti es labi nezinu, - plecīgais slēdzējs atbildēja. - Rīt jūs kādam piebiedros, un tad jums būs mājīgi un ērti. Pirmo nakti parasti ir neērtāk, bet rīt viss būs kārtībā.
Pēc īsām pārrunām atklājās, ka vienam no slēdzējiem ir izīrējama gulta, ko misters Pikviks šonakt varot dabūt, un viņš ar prieku piekrita to noīrēt.
- Ja jūs nāksit man līdzi, es jums to tūliņ parādīšu, - šis cilvēks teica. - Liela tā nav, bet gulēšanai piemērota lieliski. Nāciet šurp, ser!
Viņi iegāja pa iekšējiem vārtiem un nokāpa dažus pakāpienus, atslēga aiz viņiem apgriezās, un misters Pikviks pirmo reizi mūžā atradās starp parādnieku cietuma sienām.
1 - Botenibeja - osta Austrālijas austrumu krastā, uz kurieni 1788. gadā pirmoreiz izsūtīja angļu katordznieku partiju; vēlāk to pārvērta par izsūtījuma vietu katorgas darbos notiesātajiem un ietilpināja angļu kolonijas Jaunās Dienvidvelsas sastāvā. Ar to arī izskaidrojams šerifa ierēdņa manieru ironiskais raksturojums.
2 - Sema ironisko jautājumu izraisījis fakts, ka šerifa ierēdnis, ienākdams istabā, nenoņēma cepuri; reliģiskās sektas - kvekeru locekļi atsacījās noņemt cepuri citu cilvēku priekšā, lai vai kas tie būtu, jo uzskatīja šo sadzīves normu par cilvēku vienlīdzības principa pārkāpšanu.
3 - Vaitkrosstrīts - iela, kurā atradās parādnieku cietums ar ļoti smagu režīmu.
4 - Flīta - viens no senākajiem Londonas cietumiem, kurā kopš XVII gadsimta ieslodzīja vienīgi nelabojamus parādniekus. To nojauca 1845. gadā.
5 - Habeas corpus - likums, kuru bija spiests izdot karalis Čarlzs II Stjuarts 1679. gadā sakarā ar to, ka viņa ministri un ierēdņi ļaunprātīgi izlietoja savu varu un tā izraisīja tautā nemierus. Šis likums paredzēts, lai nodrošinātu Anglijas iedzīvotājiem personiskās brīvības likumisku aizstāvību, tomēr tā darbību varēja apturēt parlamenta lēmums. Pie šī pēdējā līdzekļa Anglijas valdošās šķiras ir ķērušās ne vienreiz vien, izmantodamas habeas corpus atsaukšanas tiesības tautas nemieru gadījumos. Tā, piemēram, laikposmā no 1715. līdz 1818. gadam šā likuma darbība tika apturēta līdz trīsdesmit reizēm viena gada laikā.