- Mani, Sem, pārsteidz tas, - misters Pikviks teica, pārliecies pār dzelzs margām kāpņu laukumiņā, - mani, Sem, pārsteidz, ka apcietināšana parādu dēļ galu galā it kā nemaz nebūtu sods.
- Jūs, ser, domā, ka ne? - misters Vellers atjautāja.
- Jūs taču redzat, kā šie zeļļi dzer un smēķē, un bļaustās, - misters Pikviks atbildēja. - Ir pilnīgi neiespējami, ka viņi par to daudz bēdātu.
- Ā, ser, tur jau ir tā lieta, - Sems atsaucās, - šitie jau nu nebēdā; tiem tā ir īstā svētku diena - kā nu ne, porters un ķegļi. Tie ir citi, kam tas ņem dziesmu ciet: tie dūšu zaudējušie zēni, kas šitā nevar sūkt alu un spēlēt ķegļus; tie ir tie, kas labprāt būtu maksājši, ja vien varējši, un ietupināti laižas galīgi dibenā. Es, ser, jums pateiks, kā tas ir: tiem, kas augu dienu paraduši slamstīties pa krogiem, tas nekaitē nemaz, bet tiem, kas vienādiņ strādājši, kad vien varējši, tas kaitē pārāk daudz. «Tas,» kā mans tēvs paradis teikt, kad viņa groka nav samaisīta pus uz pusi, «tas nesanāk līdzīgi, un tur visa tā nelaime.»
- Man šķiet, ka jums taisnība, Sem, - misters Pikviks teica, brīdi pārdomājis, - pilnīgi taisnība.
- Varbūtiņās šad tad gadās ar dažs godīgs cilvēks, kam tas patīk, - domīgi turpināja misters Vellers, - bet es gan neatmin, ka būtu dzirdējs vēl par kādu citu, tik par to mazo vīreli brūnajos svārkos, ar netīro muti, un tam tas bij no ieraduma.
- Un kas viņš tāds bija? - misters Pikviks jautāja.
- Āre, tur jau tā lieta, ka to neviens nezinā, - Sems paskaidroja.
- Bet ko tad viņš bija izdarījis?
- Nu, to pašu, ser, ko savā laikā darījši daudzi cilvēki, kas, kudī, labāk pazīstami par viņu, - Sems atbildēja. - Viņš bij dzīvojs ar plašu roku.
- Citiem vārdiem, - misters Pikviks sacīja, - viņš, kā man šķiet, bija iekļuvis parādos.
- Gluži pareizi, ser, - Sems apstiprināja, - un tādā garā viņš ar laiku nonāca šite.
Nebij jau daudz jāpiedzen - deviņas mārciņas un vēl piecreiz vairāk par tiesas izdevumiem; bet, lai nu būtu kā būdams, šiten te viņš palika septiņpadsmit gadus. Ja ar viņš sejā bij dabūjs grumbas, tad tās bij aizsērējšas ar netīrumiem, vismaz i netīrā mute, i brūnie svārki beigu galā bij tādi paši vien kā sākumā. Viņš bij gluži miermīlīgs radījums, nevienu neaiztika, allažiņ centās kādam pakalpot vai ar spēlēja bumbu, bet nekad nevinnēja, līdz pēdīgi slēdzēji viņu gluži iemīļoja, un viņš ik vakaru sēdē sardzes istabā, pļāpāja, stāstī pasakas un tamlīdzīgi. Vienvakar viņš tur, kā jau parasti, sēdē divatā ar ļoti vecu draugu, kas pašulaik dežurēja, un uzreiz viņš teiks: «Bil, es nav redzējs tirgu tur ārpusē,» viņš saka (tos laikus šite bij Flītas tirgus), «es, Bil, nav redzējs tirgu tur ārpusē,» viņš saka, «septiņus gadus.» - «Es zin, ka jūs nav,» saka slēdzējs un tik pīpē savu pīpi. «Es uz kādu minūti grib pavērties, Bil,» viņš saka. «Viss var būt,» saka slēdzējs un tik velk sirdīgi dūmu, un izliekas, ka nesaprotot, ko mazais vīrelis kāro. «Bil,» saka mazais vīrelis un uztraucas arvien vairāk, «man galvā iesēdusēs šitā doma. Atļaujiet nu man vēl reizīti pirms miršanas pazavērties uz ielu, un, ja mani neķers trieka, es būs atpakaļ piecās minūtēs, taisni pēc pulksteņa.» - «Un kas būs ar mani, ja jūs ķers tā trieka?» slēdzējs prasīja. «Nu,» saka mazais, «kurš mani atrass, tas mani pārvess mājā, jo man, kabatā ir vizītkarte, Bil,» viņš saka, «numurs divdesmit, ēdamistabas stāvs.» Un tas bij tiesa, tīrākā patiesība; viņš, kad gribē iepazīties ar kādu jaunpienācēju, vienādi izvilka no kabatas kartīti, kur stāvē rakstīti šitie vārdi un vairāk nekā; tāpēc viņu vienādi saukāja par Numuru Divdesmit. Slēdzējs uz viņu pamatīgi noblenžas un pēdīgi svinīgi teikšot: «Divdesmit,» viņš saka, «es jums uzticēsies; jūs tak savu vecu draugu negāzīs nepatikšanās.» - «Nē, draudziņ, es cer, ka šeitan man vēl palics kauč kas labs,» saka mazais un, to teicis, visā sparā padauza pa savu vestīti, bet no katras acs šim izsprāgst pa asarai, un tā nu bij pavisam neparasta lieta, visi tak domāja, ka ūdens viņa ģīmim nekad nav piedūries. Viņš paraustī slēdzējam ķepu un laukā pa durvīm...
- Un atpakaļ vairs neatgriezās, - misters Pikviks sacīja.
- Šitoreiz nav trāpīts, ser, - misters Vellers atbildēja, - jo apukaļ viņš atnāca divas minūtes par agru, vārīdamies aiz dusmām, un teica, ka šo gandrīz sabraukuse kariete, ka pie tādiem štukiem šis neesmot radis, un, lai velns šo paraujot, ja šis par to nerakstīšot lordmēram. Beidzot viņi to kā nekā nomierināja, un no tā laika viņš piecus gadus pat i nepaskatījās pa vārtiem laukā.
- Un pēc šā laika viņš nomira, tā jādomā, - misters Pikviks teica.
- Nekā, ser, nenomira vis, - Sems attrauca. - Viņam iešāvās prātā iet nosmēķēt alu jaunajā krodziņā pāri pretī ielai; un tā bij tik mīlīga vietiņa, ka viņš ieņēma galvā iet uz turieni ik vakaru un tā ilgu laiku no vietas, vienādiņ kārtīgi atgriezdamies stundas ceturksni pirms vārtu slēgšanas, kas viss bij ļoti jauki un patīkami. Pēdīgi viņš sāka izlaisties un piemirsa, kā laiks skrien, vai arī pat nemaz i nebēdāja par to un sāka nākt mājā vēlāk un vēlāk, līdz vienu vakaru viņa vecais draugs pašlaik slēdza ciet vārtus - patiesībā bij jau apgriezs atslēgu, kad viņš ieradās. «Pietur, Bil,» viņš saka. «Kā, jūs vēl nav atgriezies, Divdesmit?» saka slēdzējs. «Es domā, ka jūs jau sen mājās.» - «Nē, es nav,» saka mazais vīrelis un smaida. «Nu labi, draugs, tad es jums pateiks, ko tas nozīmē,» saka slēdzējs un visai lēni un negribīgi atver vārtus, «pēc manām domām, jūs pēdējā laikā ir nokļuvs sliktā sabiedrībā, un man ļoti žēl to redzēt. Es negrib būt pārāk bargs,» viņš saka, «bet, ja jūs nevar saturēt sevi rokās un atrast laikā ceļu uz mājām, tad tikpat droši, kā jūs te stāv, es jūs vispār vairs iekšā nelaidīs!» Mazais vīrelis tā pārbijās, ka sāka trīcēt, un no tā laika vairs ne reizes nav izgājs no cietuma sienām!
Kad Sems beidza, misters Pikviks lēni devās atkal lejup. Domās nogrimis, viņš mazlietiņ pastaigājās pa Izgleznoto pagalmu, kas tādēļ, ka bija jau satumsis, bija gandrīz tukšs, tad paziņoja misteram Velleram, ka, pēc viņa domām, tam esot pēdējais laiks doties projām; viņš to palūdza sameklēt gultu kādā tuvākā viesnīcā un atgriezties agri no rīta, lai nokārtotu saimnieka mantu pārvešanu no «Džordža un Vanaga».
Misters Vellers gatavojās izpildīt šo prasību tik laipni, cik vien spēja, tomēr izrādīdams jo stipru nepatiku. Viņš nogāja pat tiktāl, ka izteica dažādus gluži veltīgus mājienus par to, cik ērti viņam šonakt būtu atstiepties uz grants; bet, redzēdams, ka misters Pikviks stūrgalvīgi paliek kurls pret šādiem priekšlikumiem, viņš beidzot aizgāja.
Nav ko slēpt, ka misters Pikviks bija ļoti nospiests un jutās neomulīgi - ne sabiedrības trūkuma dēļ, jo cietums bija pārpildīts un pudele vīna varētu vienā mirklī bez kādām tālākām iepazīšanās ceremonijām sagādāt dažu izlasīto garu visdraudzīgāko sabiedrību; bet viņš sajutās vientuļš rupjajā, vulgārajā pūlī, un viņa gars bija nomākts un sirds noskumusi; tās, dabiski, bija sekas, ko izraisīja pārdomas par to, ka viņš ir ieslēgts un ieslodzīts bez kādām cerībām uz atbrīvošanu. Taču domas par to, ka varētu atbrīvoties, padodamies Dodsona un Eoga blēdībām, viņam pat ne mirkli neienāca galvā.