Šādā noskaņā viņš atkal atgriezās ēdamistabas galerijā un sāka lēni pastaigāties šurp un turp. Telpa bija neciešami netīra, un tabakas dūmu smaka tieši slāpēja nost.
Nepārtraukti klaudzēja durvis, jo cilvēki staigāja iekšā un ārā, un viņu balsu un soļu troksnis nemitīgi atkal un atkal atbalsojās gaiteņos. Kāda jauna sieviete ar bērnu rokās, kurš likās, nevarēja pat parāpot aiz vārguma un panīkuma, pastaigājās pa gaiteni uz priekšu un atpakaļ, sarunādamās ar savu vīru, kam nebija citur vietas, kur ar viņu satikties. Kad tie gāja garām misteram Pikvikam, viņš varēja sadzirdēt sievietes rūgtos šņukstus, un reizi to sagrāba tāda izmisuma lēkme, ka tai vajadzēja atbalstīties pret sienu, kamēr vīrs paņēma bērnu savās rokās un centās sievu nomierināt.
Mistera Pikvika sirds bija pārāk pilna, lai varētu to panest, un viņš devās augšā gulēt.
Lai nu gan uzrauga istaba bija ļoti nemājīga un, kas attiecas uz iekārtu un ērtībām, visādā ziņā par dažiem simt grādiem sliktāka nekā visparastākajā provinces cietuma slimnīcā, šajā acumirklī tai bija viena priekšrocība: ja neskaita pašu misteru Pikviku, tā bija pilnīgi tukša. Tāpēc viņš apsēdās savas mazās dzelzs gultiņas kājgalī un sāka pārdomāt, cik daudz uzraugs gadā gan varēja nopelnīt no šīs netīrās istabeles. Ar matemātisku aprēķinu pārliecinājies, ka šīs telpas gada vērtība ir apmēram tāda pati kā kādai mazai ieliņai Londonas priekšpilsētās, viņš sāka pārdomāt, kādi kārdinājumi gan būtu varējuši netīro mušu, kas rāpoja pa viņa biksēm, ievilināt šaurajā cietumā, kad viņa taču varēja izvēlēties tik daudz patīkamu vietu, un šīs pārdomas viņu noveda pie neapgāžama slēdziena, ka šis kukainis ir ārprātīgs. Izšķīris šo jautājumu, viņš sajuta, ka kļūst miegains, tādēļ izņēma no kabatas savu naktscepuri, ko no rīta tur katram gadījumam bija iebāzis, un, lēni izģērbies, likās gultā un iemiga.
- Bravo! Uz papēža un pirkstgaliem... griezies un slidinies... sper vaļā, Zefīr! Lai pērkons mani nosper, ja operas nams nav tava īstā pasaule! Lec tik tālāk! Urā!
Šie skaļie izsaucieni, ko pavadīja smieklu dārdoņa, pamodināja misteru Pikviku no tā dziļā miega, kas, īstenībā ildzis tikai kādu pusstundu, gulētājam šķiet turpinājies apmēram trīs nedēļas vai mēnesi.
Tikko balss bija apklususi, istaba tika satricināta ar tādu spēku, ka logu rāmjos sāka šķindēt stikli un gultas drebēt. Misters Pikviks pietrūkās gultā sēdus un dažas minūtes palika kā sastindzis mēmā izbrīnā par to, kas, notika viņa priekšā.
Istabas vidū kāds vīrs zaļos svārkos ar platām stērbelēm, īsās korda biksēs un pelēkās kokvilnas zeķēs izpildīja kādas matrožu dejas populārākos soļus, vulgāri un ērmīgi kariķēdams grāciju un vieglumu, kas kopā ar atbilstošo uzvalku izlikās neizsakāmi nejēdzīgi. Kāds cits, acīm redzot, ļoti piedzēries, ko viņa biedri laikam bija iegrūduši gultā, sēdēja, apsedzies ar segu, un ar visdziļāko izjūtu un izteiksmi trallināja to, ko varēja atcerēties no nez kādas jautras dziesmas, kamēr trešais, iesēdies gultā, ar dziļa pazinēja izskatu aplaudēja abiem izpildītājiem un uzmudināja tos ar tik vētrainu jūtu izpausmi, kāda jau bija pamodinājusi misteru Pikviku no miega.
Šis pēdējais bija apbrīnojams tās cilvēku šķiras pārstāvis, kuru, visā pilnībā attīstītu, var aplūkot tikai šādās vietās; nepilnīgi izveidotus viņus gadījuma pēc var sastapt pasta sētās un krogos, bet pilnīgi uzziedēt viņi var tikai šajās siltumnīcās, kuras likumdošana it kā apzinīgi radījusi ar vienīgo nolūku tādus audzēt.
Tas bija garš tēvainis ar olīvkrāsas seju, gariem, tumšiem matiem un ļoti biezu, kuplu vaigbārdu, kas zem zoda sagāja kopā. Kaklauta viņam nebija, jo viņš visu dienu bija spēlējis bumbu, un vaļējā krekla apkakle parādīja šo vaigbārdu visā krāšņumā.
Galvā viņam bija parastā astoņpadsmit pensu franču cepurīte, pie kuras karājās spilgts pušķis, un tā ļoti jauki pieskaņojās vienkāršajiem parķa svārkiem. Garās un vājās kājas bija ietērptas piparu un sāls krāsas biksēs, kas bija pašūtas tā, lai parādītu šo locekļu pilnīgo simetriju. Taču, tā kā bikses bija diezgan nevīžīgi savilktas un bez tam tikai nepilnīgi aizpogātas, tās ne visai izskatīgās krokās krita pār kurpju pāri, kas bija pietiekami novalkātas, lai parādītu pāri biezu, baltu vilnas zeķu. No visa šī cilvēka dvesa tāda bezkaunīga klaidoņa švītība un lielīga nelietība, kas bija veselas zelta raktuves vērta.
Šis tips bija pirmais, kas pamanīja, ka misters Pikviks skatās. Viņš pamāja Zefīram un ar izsmejošu nopietnību to lūdza nepamodināt džentlmeni.
- Kā! Lai dievs svētī džentlmeņa godīgo sirdi un dvēseli! - teica Zefīrs, apgriezdamies un tēlodams ārkārtīgu pārsteigumu. - Džentlmenis taču ir pamodies.
Nu, Šekspīr? Kā jums klājas, ser? Kā iet Mērijai un Zārai, ser? Un kā iet mājās tai mīļajai, vecajai lēdijai, ser, - ē, ser? Vai jūs, ser, nebūtu tik laipns un neieliktu manus sveicienus pirmajā paciņā, ko jūs uz turieni sūtīsit, un nepateiktu, ka es tos būtu nosūtījis jau agrāk, tikai bijos, ka ratos tie varētu salūzt?
- Neapgrūtini džentlmeni ar tik prastiem komplimentiem, kad redzi, ka viņam ļoti gribas kaut ko iedzert, - jautrā noskaņā sacīja džentlmenis ar vaigbārdu. - Kādēļ tu nepajautā džentlmenim, ko viņš vēlētos?
- Ak dievs, es pilnīgi piemirsu, - otrs atbildēja. - Ko jūs vēlētos, ser? Vai jūs nevēlētos portvīnu, ser, vai šeriju, ser? Es varu ieteikt alu, ser, vai varbūt jums patiktu nogaršot porteru, ser? Atļaujiet, ser, man to prieku pakārt jūsu naktscepuri.
To sacīdams, viņš norāva minēto apģērba gabalu no mistera Pikvika galvas un acumirklī uzmauca to galvā piedzērušajam, kas, stipri ticēdams, ka uzjautrina daudzskaitlīgu sabiedrību, turpināja dziedāt priecīgo dziesmu tik skumīgā meldijā, kādu vien var iedomāties.
Ar varu noraut cilvēkam no pakauša viņa naktscepuri un uzmaukt to galvā nepazīstamam džentlmenim ar netīrīgu ārieni - tas pats par sevi ir gan ļoti asprātīgs joks, taču neapšaubāmi viens no tiem, kurus sauc par rupjiem jokiem. Aplūkodams lietu tieši šādā gaismā, misters Pikviks bez mazākā brīdinājuma par saviem nodomiem sparīgi izlēca no gultas un tik izveicīgi iesita Zefīram pa krūtīm, ka tas pazaudēja krietnu daļu no tās mantas, ko dažreiz mēdz dēvēt tā paša vārdā, - dzīvās elpas; tad, atguvis savu naktscepuri, viņš droši nostājās aizsardzības pozīcijā.
- Un tagad, - misters Pikviks teica, elsdams no uztraukuma ne mazāk kā no tik liela enerģijas patēriņa, - nāciet šurp... abi divi... abi divi!
Šo laipno uzaicinājumu cienījamais džentlmenis apvienoja ar savilkto dūru riņķveidīgām kustībām, lai ar šādu cīņas prasmes izrādīšanu iebiedētu savus pretiniekus.
Varbūt tā bija mistera Pikvika gluži negaidītā drosme vai arī sarežģītais paņēmiens, ar kādu viņš bija izkļuvis no gultas un ar visu savu svaru uzklupis matrožu dejas dejotājam, kas atstāja iespaidu uz viņa pretiniekiem. Iespaids bija atstāts, jo viņi nemēģināja vis tūliņ un uz vietas izdarīt slepkavību, kā misters Pikviks noteikti bija domājis, bet apstājās, īsu brīdi blenza viens uz otru un pēdīgi sāka sirsnīgi smieties.
- Nu, jūs esat īsts trumpis un tādēļ patīkat man vēl labāk, - teica Zefīrs. - Tagad liecieties atkal gultā, citādi dabūsiet reimatismu. Es ceru, ka neļaunojaties? - viņš teica, pastiepdams roku, apmēram tikpat lielu kā dzeltenās plaukstas, kas dažreiz karājas pie cimdu taisītāju durvīm.