- Nu, vai tagad jūs mani pazīsit? - teica misters Smengls, pieri saraucis.
- Varu jūs uzrādīt kauč vai zem zvēresta, - Sems jautri atbildēja.
- Neesiet bezkaunīgs pret džentlmeni! - misters Smengls aizrādīja.
- Itin nemaz, - Sems attrauca. - Ja jūs man pateiks, kad viņš ir pamodies, es uzvedīsies ekstra pieklājīgi!
Šī piezīme, kas miglaini norādīja, ka misters Smengls nav džentlmenis, vēl vairāk iekarsēja viņa dusmas.
- Maivin! - misters Smengls teica niknā balsī.
- Kas par lietu? - šis džentlmenis no savas guļvietas atsaucās.
- Kas, pie velna, ir šis zellis?
- Dieva vārds, - misters Maivins atteica, slinki paskatīdamies no segas apakšas, - tas man jums būtu jāprasa. Vai viņam te ir kādas darīšanas?
- Nē, - misters Smengls atbildēja.
- Tad nolaidiet viņu pa kāpnēm un pasakiet, lai viņš neuzdrošinās piecelties, kamēr es neaiziešu iespert viņam ar kāju, - misters Maivins atbildēja, un, tik ātri atradis padomu, šis lieliskais džentlmenis atkal sāka snaust.
Spriežot pēc šīm nepārprotamajām pazīmēm, saruna draudēja kļūt pārāk personiska, un misteram Pikvikam šķita vietā iejaukties.
- Sem, - misters Pikviks teica.
- Ser? - šis džentlmenis atsaucās.
- Vai kopš vakar vakara ir noticis kas jauns?
- Nekā īpašīga, ser, - Sems atbildēja, paskatīdamies uz mistera Smengla vaigbārdu, - tikai šitā spiedīgā atmosfēra ir gaužām veicinājse visai kaitīgu nezāļu augšanu, bet, ja neskaita šo lietu, viss ir puslīdz mierīgi.
- Es celšos augšā, - misters Pikviks teica, - padodiet man kaut ko tīru!
Lai kādi naidīgi nolūki varbūt bija misteram Smenglam, taču, kad viņš redzēja, kā izkravā somu, viņa domas ātri apgriezās otrādi; tās saturs, šķiet, lika viņam domāt tikai vislabāko ne vien par misteru Pikviku, bet arī par Semu, kas, kā viņš drīz vien paziņoja pietiekami skaļā balsī, lai šī ekscentriskā persona nevarētu pārklausīties, esot īsts tīrasinīgs oriģināls un tādēļ tieši pēc viņa gaumes. Pret misteru Pikviku viņa mīlestībai nebija robežu.
- Vai es kaut kā jums nevaru palīdzēt, godājamo ser? - Smengls teica.
- Pateicos, es gan nezinu, ko tad, - misters Pikviks atbildēja.
- Vai nav jāsūta veļa mazgātājai? Es ārpusē pazīstu kādu ļoti krietnu mazgātāju, kas divreiz nedēļā nāk pēc manas veļas, un - pie joda, kāda velnišķīga laime - tieši šodien viņai jānāk! Vai man nepielikt šos sīkumus pie manējiem? Nerunājiet pār apgrūtinājumu! Velns lai parauj! Ja džentlmenis nelaimē nevar spert lieku soli, lai palīdzētu otram džentlmenim, kas tādā pašā stāvoklī, tad taču nav vērts saukties par cilvēku!
Tā runāja misters Smengls, pa to laiku virzīdamies, cik iespējams, tuvāk somai un raidīdams skatienus, kas izteica viskvēlāko un nesavtīgāko draudzību.
- Vai jums nevajag nodot kalpotājam izdauzīt drēbes, mans mīļais? - Smengls turpināja.
- Itin nekā, mans mīļais puikiņ, - atteica Sems mistera Pikvika vietā. - Ja kādu no mums varētu izdauzīt, neapgrūtinot kalpotāju, tas būtu priekš mums visiem vispatīkamāk, kā teica skolotājs, kad jaunais džentelmens nebij mierā, ka viņu pērs apkalpotājs.
- Un tiešām nav nekā, ko es savā lādītē varētu aizsūtīt mazgātājai? - Smengls teica diezgan apmulsis, no Sema pievērsdamies misteram Pikvikam.
- Itin nekā, ser, - atcirta Sems. - Es baidās, ka tā mazā lādīte ir jau bāztin piebāzta ar jūsu pašu lietām.
Šos vārdus pavadīja tik izteiksmīgs skatiens uz to mistera Smengla apģērba piederumu, no kura izskata parasti spriež par veļas mazgātāju prasmi izmazgāt džentlmeņu veļu, ka viņam atlika vienīgi apgriezties uz papēža un vismaz pagaidām atmest visus nodomus attiecībā uz mistera Pikvika maku un garderobi. Tāpēc viņš saīdzis devās uz bumbotavu, kur ieturēja vieglas un veselīgas brokastis, kas sastāvēja no iepriekšējā naktī iegūtajiem diviem cigāriem.
Misters Maivins, kurš bija nesmēķētājs un kura rēķins pie sīktirgotāja tāpat bija sasniedzis dēļa apakšu un pārnests otrā pusē, palika gultā un, kā pats izteicās, «paēda pa miegam».
Pabrokastojis blakus ēdamistabai ierīkotajā mazajā kambarītī, kuru lepni sauca par ligzdiņu un kuras ikreizējais iemītnieks par nelielu papildu samaksu baudīja nenovērtējamo priekšrocību dzirdēt visas sarunas, kas notika minētajā ēdamistabā, un nosūtījis misteru Velleru dažās neatliekamās darīšanās, misters Pikviks devās uz sardzes istabu aprunāties ar misteru Rokeru par savu turpmāko novietošanos.
- Novietošanos, ko? - šis džentlmenis teica, skatīdamies lielā grāmatā. - Vietas pietiks, mister Pikvik. Jūsu biedra biļete būs divdesmit septītajā istabā trešajā stāvā.
- Kas? - misters Pikviks pārvaicāja. - Kā jūs teicāt?
- Jūsu biedra biļete, - misters Rokers atbildēja, - vai saprotat?
- Ne gluži, - misters Pikviks smaidīdams atbildēja.
- Kā, - misters Rokers attrauca, - tas taču ir skaidrs kā diena. Jums būs biedra biļete divdesmit septītajā istabā, trešajā stāvā, un tie, kas šajā istabā dzīvo, būs jūsu biedri.
- Vai viņu daudz? - misters Pikviks nedroši pajautāja.
- Trīs, - misters Rokers atbildēja.
Misters Pikviks nokāsējās.
- Viens no tiem ir mācītājs, - misters Rokers teica, kaut ko rakstīdams uz mazas papīra lapiņas, - otrs miesnieks.
- Kas? - misters Pikviks iesaucās.
- Miesnieks, - misters Rokers atkārtoja, uzsizdams uz galda ar spalvu, lai to izārstētu no nevēlēšanās rakstīt. - Kas tas kādreiz bija par brašu puisi! Jūs atceraties Tomu Martinu, Nedij? - viņš teica otram vīram, kas atradās sardzes istabā un ar divdesmit piecu asmeņu kabatas nazi kasīja no zābakiem dubļus.
- Kā nu es neatcerēšos! - uzrunātais atbildēja, stipri uzsvērdams personisko vietniekvārdu.
- Ak tu mīļo debestiņ! - misters Rokers teica, lēni šūpodams galvu un izklaidīgi skatīdamies pa aizrestoto logu, it kā aizgrābtībā atcerēdamies kādu idilisku scēnu no savas agrās jaunības. - Liekas, ka tikai vēl vakardien viņš iepēra ogļu krāvēju «Lapsā zem Pakalna» pie kuģu piestātnes. Man ir tā, it kā es viņu pašlaik redzētu nākam pa Strendu starp diviem polismeņiem, no zilumiem mazliet atskurbušu, ar etiķa plāksteri virs labās acs, un tas jaukais buldogs, kas vēlāk sakoda zēnu, seko viņam uz pēdām.
Kā gan laiks paiet, Nedij, vai ne?
Džentlmenis, kam šie vārdi bija adresēti, likās piederam pie klusētāju un domīgo šķiras un tikai atkārtoja pēdējo jautājumu, un misters Rokers, nokratīdams dzejisko un sērīgo pārdomu tīklu, kurā bija sapinies, atgriezās ikdienas dzīvē un atkal paņēma spalvu.
- Vai jūs nezināt, kas ir trešais džentlmenis? - jautāja misters Pikviks, kuru šis viņa nākamo biedru raksturojums ne visai iepriecināja.
- Kas tas Simpsons tāds ir, Nedij? - misters Rokers teica, pievērsdamies savam biedram.