- Kāds Simpsons? - Nedijs vaicāja.
- Nu tas no divdesmit septītās, trešajā, kam piebiedrosies šis džentlmenis.
- Ak tas! - Nedijs atbildēja. - Tas nav gluži nekas. Agrāk viņš bija zirgu mietnieks, bet tagad vienkārši blēdis.
- Ā, tā jau es domāju, - misters Rokers atbildēja, aizvērdams grāmatu un ielikdams mazo papīra lapiņu mistera Pikvika rokās. - Te ir biļete, ser.
Ļoti apmulsis par tik ātru sava likteņa izšķiršanu, misters Pikviks devās atpakaļ cietumā, savā prātā apsvērdams, ko vislabāk iesākt. Taču, nolēmis, ka pirms citu soļu speršanas būtu ieteicams personīgi satikties un aprunāties ar trim džentlmeņiem, pie kuriem bija nolemts viņu novietot, viņš devās tieši uz trešo stāvu.
Kādu laiku klīdis pa galeriju, mēģinādams vājajā gaismā salasīt numurus uz daudzajām durvīm, viņš pēdīgi griezās pie virtuves zēna, kas veica savu parasto rīta nodarbošanos - savāca alvas traukus.
- Kur ir divdesmit septītais, mans mīļais draugs? - misters Pikviks teica.
- Piecas durvis tālāk, - virtuves zēns atbildēja. - Tur uz durvīm ar krītu uzbildēts pakārts vīrs, kas smēķē pīpi.
Sekodams šim norādījumam, misters Pikviks lēni gāja pa galeriju, līdz ieraudzīja iepriekš aprakstīto «džentlmeņa portretu» un uz tā sejas pieklauvēja ar saliektu rādītāja pirkstu - sākumā klusu, tad dzirdamāk. Šo procedūru dažas reizes bez panākumiem atkārtojis, viņš iedrošinājās atvērt durvis un palūkoties iekšā.
Istabā atradās tikai viens cilvēks, un tas bija izliecies pa logu tik tālu, cik vien to varēja, nezaudējot līdzsvaru, un ļoti neatlaidīgi centās uzspļaut uz cepures kādam draugam, kas atradās apakšā. Tā kā ne runāšana, ne klepošana, ne šķaudīšana, ne klaudzināšana, ne arī kāda cita parasta uzmanības pievēršanas metode nespēja šim cilvēkam atgādināt, ka ieradies viesis, misters Pikviks, brīdi vilcinājies, piegāja pie loga un viņu viegli paraustīja aiz svārku stērbelēm. Vīrs žigli atrāvās no loga un, noskatījis misteru Pikviku no galvas līdz kājām, visai īgni uzprasīja, kāda velna viņam te vajagot.
- Man šķiet, - misters Pikviks teica, paskatījies savā biļetē, - man šķiet, ka šī ir divdesmit septītā istaba trešajā stāvā.
- Nu, un tad? - džentlmenis atbildēja.
- Es šeit ierados tādēļ, ka saņēmu šo papīra gabaliņu, - misters Pikviks paskaidroja.
- Dodiet šurp! - teica džentlmenis.
Misters Pikviks paklausīja.
- Man liekas, ka Rokers varēja gan jūs pielikt kaut kur citur, - teica misters Simpsons (jo šis bija tas blēdis) pēc visai neapmierinātas klusēšanas brīža.
Arī misters Pikviks domāja tāpat, bet, ievērojot visus apstākļus, nolēma, ka prātīgākais būs klusēt.
Misters Simpsons vēl dažus mirkļus pārlika un tad, izbāzis galvu pa logu, griezīgi iesvilpās un vairākas reizes skaļi sauca kādu vārdu. Kas tas bija par vārdu, misters Pikviks nevarēja saprast, bet nojauta, ka tā būs kāda mistera Martina palama, jo apakšā pagalmā liels skaits džentlmeņu tūliņ sāka saukāt: «Miesniek!» - atdarinot toni, kādā šī derīgā sabiedrības šķira paradusi ik dienas atgādināt savu ierašanos pie virtuvju durvīm.
Sekojošie notikumi apstiprināja mistera Pikvika nojautas pareizību, jo pēc dažām sekundēm kāds džentlmenis, savam vecumam neatbilstoši izplūdis, ģērbies savai profesijai parastajā zilajā kokvilnas blūzē un atloku zābakos ar apaļiem purngaliem, pilnīgi aizelsies ienāca istabā, un viņam cieši sekoja otrs džentlmenis stipri apdilušā, melnā uzvalkā un roņādas cepurē. Pēdējam džentlmenim, kas bija sapogājies līdz pat zodam - pārmaiņus ar pogām un saspraužamām adatām, bija visai rupja, sarkana seja, un viņš izskatījās kā nodzēries mācītājs, kas viņš patiesībā arī bija.
Kad šie abi džentlmeņi pēc kārtas bija izstudējuši mistera Pikvika biļeti, viens izteica domas, ka tā esot «blēdība», bet otrs pārliecību, ka tā esot «ķibele».
Šādos visai saprotamos vārdos izpauduši savas jūtas, viņi, valdot neveiklam klusumam, raudzījās uz misteru Pikviku un cits uz citu.
- Tas ir ļoti nepatīkami un tieši tagad, kad mēs tik labi esam iekārtojušies ar gulēšanu, - teica mācītājs, skatīdamies uz trijiem netīriem gultas maisiem, kas bija ietīti segās un vienā istabas stūrī pa dienu veidoja pakāji, uz kuras bija novietota veca, ieplīsusi mazgājamā bļoda, krūze un vienkāršs, dzeltens māla ziepju trauks ar zilu puķi. - Ļoti nepatīkami.
Misters Martins izteica tās pašas domas, tikai mazliet spēcīgākos vārdos; misters Simpsons, izsacījis daudz un dažādus apzīmētājus bez neviena lietas vārda, uzlocīja piedurknes un sāka mazgāt dārzeņus pusdienām.
Misters Pikviks pa to laiku aplūkoja istabu, kas bija atbaidoši netīra un neciešami piesmakusi. No grīdsegas vai aizkariem nebija ne zīmes. Nebija pat skapja. Bez šaubām, ja tāds te būtu bijis, atrastos visai maz lietu, ko tajā ielikt, taču, lai gan to skaitā maz un tie apmēros nelieli, maizes klaipu atlikumi, siera gabali, mitri dvieļi, gaļas gabalu pārpalikumi, novalkāti apģērba piederumi, apdauzīti trauki, plēšas bez sprauslas un grauzdējamās dakšiņas bez zariem izskatās diezgan nelādzīgi, ja tie visi izkaisīti uz grīdas mazā telpā, kur dienu un nakti uzturas trīs bezdarbīgi vīrieši.
- Es domāju, ka to kaut kā var nokārtot, - teica miesnieks pēc diezgan ilgas klusēšanas. - Cik jūs gribat par aiziešanu?
- Lūdzu, piedodiet, - misters Pikviks atbildēja. - Kā jūs teicāt? Es jūs ne visai labi saprotu.
- Cik jūs gribat atkāpšanās naudas? - miesnieks atkārtoja. - Parastā maksa ir divi šiliņi seši pensi. Vai gribat trīs bobus?
- Un vēl benderi, - piesolīja garīgais džentlmenis.
- Labi, man nav iebildumu, tas ir tikai divi pensi vairāk no deguna, - misters Martins piekrita.
- Nu, ko jūs tagad sacīsit? Mēs no jums atpirksimies par trim šiliņiem un sešiem pensiem nedēļā. Iet tā lieta?
- Un izsauksim galonu alus, - misters Simpsons piebilda. - Šitā.
- Un uz vietas to izdzersim, - mācītājs piemetināja. - Nu?
- Man šīs iestādes noteikumi tiešām ir tik sveši, - misters Pikviks atbildēja, - ka es vēl tagad jūs nesaprotu. Vai tad es varu dzīvot kaut kur citur? Es domāju, ka nevaru.
Izdzirdis šo jautājumu, misters Martins ārkārtīgi pārsteigts paskatījās uz saviem abiem draugiem, un tad visi šie džentlmeņi ar labo īkšķi parādīja sev pār kreiso plecu.
Šī darbība, ko vārdos var izteikt tikai nepilnīgi ar visai nepietiekamo izteicienu «gluži otrādi», ja to izpilda zināms skaits lēdiju vai džentlmeņu, kas paraduši darboties saskaņoti, atstāj ļoti graciozu un patīkamu iespaidu; tā izsaka vieglu un rotaļīgu sarkasmu.
- Vai jūs varat! - misters Martins atkārtoja ar nožēlojošu smaidu.
- Nu, ja es tik maz pazītu dzīvi, es apēstu savu cepuri un norītu sprādzi, - mācītājs papildināja.
- Es tāpat, - svinīgi piemetināja sportiskā izskata džentlmenis.
Pēc šī ievada visi trīs istabas biedri vienā balsī paskaidroja misteram Pikvikam, ka nauda Flītā esot gluži tas pats, kas nauda ārpusē, ka tā viņam nekavējoties varot sagādāt gandrīz visu, ko viņš vēloties, un gadījumā, ja viņam tā esot, bet neesot iebildumu to izdot, viņš pusstundas laikā varot dabūt atsevišķu istabu ar visām mēbelēm un pilnīgā kārtībā, ja tikai izteiktu vēlēšanos.
Pēc tam abas puses šķīrās savstarpēji ļoti apmierinātas; misters Pikviks atkal devās uz sardzes istabu un trīs biedri uz ēdamistabu, lai tur izdotu tos piecus šiliņus, ko mācītājs ar apbrīnojamu apdomību un tālredzību šim nolūkam bija aizņēmies no mistera Pikvika.
- Es jau zināju! - krikšķinādams teica misters Rokers, kad misters Pikviks paskaidroja, kādēļ atgriezies. - Vai es neteicu, Nedij?