Universālā spalvu naža filozofiskais īpašnieks apstiprinoši ieņurdējās.
- Es zināju, ka jūs gribēsit atsevišķu istabu, parauj jods, - misters Rokers teica. -
Paskatīsimies. Jums vajadzēs kaut kādas mēbeles. Man šķiet, jūs tās īrēsit no manis?
Tā te parasti dara.
- Ar lielāko prieku, - misters Pikviks atbildēja.
- Ēdamistabas stāvā ir lieliska istaba, kas pieder kādam kanclera cietumniekam, -
Rokers turpināja. - Tā jums maksās vienu mārciņu nedēļā. Man liekas, ka jums nebūs iebildumu?
- Nemaz, - misters Pikviks atbildēja.
- Nu tad nāciet man līdz, - teica Rokers, veicīgi paņemdams cepuri. - Šo lietu var nokārtot piecās minūtēs. Žēlīgais tēvs! Kāpēc jūs pašā sākumā nesacījāt, ka gribat iekārtoties ar ērtībām?
Kā jau slēdzējs bija pareģojis, lietu nokārtoja ātri. Kanclera cietumnieks bija atradies šeit jau pietiekoši ilgi, lai pazaudētu draugus, mantu, ģimenes pavardu un laimi un lai iegūtu tiesības uz atsevišķu istabu. Taču, tā kā viņš cieta nelielas neērtības tādēļ, ka viņam bieži trūka maizes kumosa, viņš kāri uzklausīja mistera Pikvika priekšlikumu noīrēt istabu un labprāt atdeva to viņam pilnīgā un netraucētā lietošanā par divdesmit šiliņiem nedēļā; ar šo summu viņš turpmāk apņēmās atpirkties no visiem un ikviena, kam šo istabu vēl varētu ierādīt dzīvošanai.
Līgumu slēdzot, misters Pikviks ar līdzjūtīgu interesi viņu aplūkoja. Tas bija garš, kalsns vīrs ar miroņbālu seju, iekritušiem vaigiem un nemierīgām, drudžainām acīm, ģērbies vecā mētelī un rīta kurpēs. Viņa lūpas bija bālas un tievie kauli izspiedušies.
Lai dievs viņam palīdz! Ieslodzījuma un trūkuma dzelzs zobi bija viņu lēnām grauzuši jau divdesmit gadus.
- Un kur jūs pa to laiku dzīvosit, ser? - misters Pikviks ieminējās, nolikdams pirmās nedēļas īri uz ļodzīgā galda.
Vīrs ar trīcošu roku pievāca naudu un atbildēja, ka to viņš vēl nezinot; viņam esot jāiet un jāpameklē, kur varētu nolikt savu gultu.
- Baidos, ser, - misters Pikviks sacīja, viegli un līdzjūtīgi aizskardams viņa roku, - baidos, ka jums būs jādzīvo kādā trokšņainā un pārpildītā telpā. Lūdzu, uzskatiet šo istabu par savējo, kad vien jums vajadzīgs miers vai kad kāds no jūsu draugiem ieradies jūs apmeklēt.
- Draugi! - vīrs viņu gārdzošā balsī pārtrauca. - Ja es gulētu miris pasaules dziļākās bedres dibenā, aizskrūvētā un aizlodētā zārkā, vai trūdētu tumšajā un netīrajā notekā, kas veļ savas gļotas zem šī cietuma pamatiem, es nevarētu būt vairāk aizmirsts un atstāts novārtā kā šeit. Es esmu mironis - miris sabiedrībai, bez tās nožēlas, ko sabiedrība veltī cilvēkiem, kuru dvēseles aizgājušas pastarās tiesas priekšā. Mani varētu apmeklēt draugi! Mans dievs! Šai vietā esmu nodzīvojis no spēka gadiem līdz vecumam, un nav neviena, kas paceltu roku pār manu gultu, kad es tur gulēšu miris, un teiktu: «Paldies dievam, viņš ir aizgājis!»
Uztraukums, kas šī cilvēka sejā, viņam runājot, bija ielējis neparastu sārtumu, norimās, un, drudžaini sažņaudzis izdilušas rokas, viņš izslīdēja no istabas.
- Vai re, kā noskaitās, - smaidīdams teica misters Rokers. - Jā, viņi ir tādi paši kā ziloņi; šad un tad viņi kaut ko sajūt un tad kļūst traki!
Izsacījis šo dziļi līdzjūtīgo piezīmi, misters Rokers sāka rīkoties tik izveicīgi, ka īsā laikā istaba bija apgādāta ar grīdsegu, sešiem krēsliem, galdu, guļamo dīvānu, tējas katliņu un dažiem sīkumiem par visai mērenu īres maksu - divdesmit septiņiem šiliņiem un sešiem pensiem nedēļā.
- Nu, vai mēs vēl ko varētu darīt jūsu labā? - misters Rokers jautāja, apmierināti lūkodamies visapkārt un sažņaugtajā dūrē priecīgi žvadzinādams īri par pirmo nedēļu.
- Varbūt gan, - misters Pikviks sacīja, brīdi kaut ko nopietni pārdomājis. - Vai šeit ir tādi cilvēki, ko varētu aizsūtīt izpildīt kādus uzdevumus un tā tālāk?
- Uz ārpusi, jūs domājat? - misters Rokers jautāja.
- Jā, es domāju tādus, kas drīkst iziet ārā. Ne cietumniekus.
- Jā, tādi ir, - Rokers atteica. - Ir viens tāds nabaga velns, kam draugs sēž nabagu pusē, un tas priecājas par katru darbu. Viņš jau divus mēnešus izpilda visdažādīgākos uzdevumus. Vai man atsūtīt viņu pie jums?
- Esiet tik laipni, - misters Pikviks atbildēja. - Bet pagaidiet... nē. Nabagu puse, jūs sakāt. To es gribētu redzēt... es pats pie viņa aiziešu.
Parādnieku cietuma nabagu pusē, kā jau pats vārds norāda, ir ieslodzīti visnožēlojamākie un nelaimīgākie parādnieki. Cietumnieks, kas nokļūst nabagu pusē, nemaksā ne īri par istabu, ne biedra naudu par kopējo telpu. Iemaksas, viņam cietumā ienākot un no tā aizejot, ir ļoti mazas, un viņam ir tiesības tikai uz trūcīgu uztura devu, kuras nodrošināšanai dažas labdarīgas personas laiku pa laikam novēlējušas nelielas naudas summas savos testamentos. Lielākā mūsu lasītāju daļa atcerēsies, ka vēl pirms nedaudziem gadiem Flītas cietuma sienā bija iemūrēts tāds kā dzelzs būris, kurā atradās kāds pēc izskata izsalcis cilvēks, kas laiku pa laikam kratīja naudas lādīti un bēdīgā balsī sauca: «Lūdzu, atcerieties nabaga parādniekus! Lūdzu, atcerieties nabaga parādniekus!» Lādītes saturu, ja tāds bija, sadalīja starp nabaga cietumniekiem, un nabagu puses iemītnieki cits citu nomainīja šī pazemojošā pienākuma izpildīšanā.
Lai gan šis paradums ir atmests un būris tagad aiznaglots, šo nelaimīgo cilvēku nožēlojamais un posta pilnais stāvoklis ir palicis tāds pats. Mēs vairs neļaujam viņiem pie cietuma vārtiem izlūgties garāmgājēju žēlsirdību un līdzjūtību, bet mūsu likumu grāmatas lapās nākamo paaudžu godbijīgai apbrīnai mēs esam atstājuši taisnīgo un labsirdīgo likumu, kas nosaka, ka rūdīto noziedznieku būs ēdināt un apģērbt, bet nabaga parādniekam ļaut nomirt aiz bada un aukstuma. Tā nav izdoma. Nevienā no mūsu parāda cietumiem nepaietu ne nedēļa, kad kāds no šiem cilvēkiem nenomirtu lēnā, bet neizbēgamā bada nāvē, ja viņiem nepalīdzētu to biedri - cietumnieki.
Kāpdams augšup pa šaurajām kāpnēm, pie kuru pakājes Rokers viņu bija atstājis, misters Pikviks šīs lietas pārdomāja un pamazām nonāca līdz vārīšanās punktam. Šīs pārdomas viņu tā satrauca, ka viņš iedrāzās telpā, kura viņam bija norādīta, skaidri neapzinādamies ne vietu, kurā viņš atradās, ne arī savas ierašanās iemeslu.
Telpas vispārējais izskats viņam tūliņ lika atjēgties, bet, tikko viņš bija uzmetis acis cilvēkam, kas kvernēja pie noputējušā kamīna, viņš ļāva nokrist cepurei uz grīdas un. aiz pārsteiguma palika stāvot kā sastindzis.
Jā, noplīsušās drēbēs un bez svārkiem, vienkāršā, dzeltenā, sadriskātā kalikona kreklā, pār seju pārkritušiem matiem, ciešanu izmainītu un badā novājējušu seju tur sēdēja misters Alfrēds Džingls! Atspiedis galvu pret roku, viņš nekustīgi skatījās kamīnā, un viss viņa izskats liecināja par postu un izmisumu.
Blakus viņam, apātiski pret sienu atspiedies, stāvēja kāds plecīgs muižnieks un plīkšķināja ar vecu suņa pātagu pa atloku zābaku, kas greznoja viņa labo kāju; kreisā vēl bija iebāzta vecā rīta kurpē, jo viņš mēdza apģērbties vairākos paņēmienos. Šeit viņu bija noveduši zirgi, suņi un dzeršana - viss kopā. Pie vientuļā zābaka turējās norūsējis piesis, ar ko viņš reizēm cirta tukšā gaisā, tai pašā laikā dodams zābakam kārtīgu sitienu un nomurminādams vārdus, ar kādiem jātnieki uzmudina savus zirgus.
Pašlaik viņš iedomājās, ka aulekšo pāri šķēršļiem. Nabaga nožēlojamais! Ar sava lieliskā zirgu staļļa ātrāko zirgu viņš nekad nebija jājis ne pusē tik ātri, cik ātri bija drāzies pa ceļu, kas nobeidzas Flītā.