- Ā, - otrs teica, muti iepletis.
- Nē, tad es to nevarētu, - misters Pells sacīja, saknieba lupas, savilka pieri un noslēpumaini pakratīja galvu.
Šī saruna notika krodziņā, kas atradās tieši pretī Maksātnespējīgo tiesai, un tajā piedalījās neviens cits kā vecākais misters Vellers, kas šeit bija ieradies sniegt mierinājumu un atbalstu kādam draugam, kura lūgumu atzīt viņu par maksātnespējīgu šodien vajadzēja izskatīt un ar kura atorneju viņš pašlaik apspriedās.
- Un kur t' ir Džordžs? - vecais džentlmenis jautāja. Misters Pells pameta ar galvu kādas dibenistabas virzienā, kur misters Vellers tūliņ iegāja un kur viņu karsti un goddevīgi apsveica kāds pusducis viņa amata brāļu, tā izsacīdami pateicību par viņa ierašanos. Maksātnespējīgais džentlmenis, kas par savām pašreizējām grūtībām varēja pateikties spekulatīvai, bet negudrai iedomai apgādāt ar zirgiem garus ceļa posmus, izskatījās neparasti labi un mierināja savas satrauktās jūtas ar garnelēm un porteru.
Apsveicināšanās starp misteru Velleru un viņa draugiem notika stingri pēc viņu amata brīvmūrnieciskajiem noteikumiem, un proti - pagriežot gaisā labo dūri un tai pašā laikā atšaujot sānis mazo pirkstiņu. Mēs kādreiz pazinām divus slavenus kučierus (tagad viņi, nabaga zēni, ir miruši) - dvīņus, pie tam vissirsnīgākos un vislabākos draugus. Divdesmit četrus gadus pēc kārtas viņi katru dienu sastapās uz Duvras ceļa un apsveicinājās vienmēr tikai šādā veidā, un, kad viens no viņiem nomira, otrs sāka vārgt un drīz vien viņam sekoja!
- Nu, Džordž, - misters Vellers seniors teica, novilkdams virssvārkus un ar ierasto cienīgumu apsēzdamies. - Kā t' nu i'? Pakaļā viss kārtībā, iekšā pilns?
- Viss kārtībā, veco zēn, - atbildēja grūtībās nonākušais džentlmenis.
- Vai pelēkā ķēve ir kādam nodota? - bažīgi apjautājās misters Vellers.
Džordžs apstiprinoši pamāja.
- Labi, tas tātad kārtībā, - misters Vellers teica. - Par karieti ar tu ir parūpējies?
- Tā ir drošā vietā, - atbildēja Džordžs, noraudams galvas pusducim garneļu un norīdams tās bez liekām runām.
- Tad ir labi, tad ir labi, - misters Vellers sacīja. - Kad brauc no kalna, vienādiņ pielūko bremzi. Vai ceļazīme kārtībā un pārbaudīta?
- Ceļazīme, ser, - teica Pells, nojauzdams, ko misters Vellers domā, - ceļazīme ir tik skaidra un pareiza, cik skaidri vien var uzrakstīt ar spalvu un tinti.
Misters Vellers pamāja, tā izrādīdams savu apmierinātību par šiem sagatavošanas darbiem, un tad, pagriezdamies pret misteru Pellu un rādīdams uz savu draugu Džordžu, teica:
- Kad jūs viņam noņems vērzeles?
- Nu, - misters Pells atbildēja, - sarakstā viņš ir trešais, un jādomā, ka viņa kārta būs pēc pusstundas. Es teicu savam klerkam, lai atnāk un pasaka mums pie laika.
Misters Vellers apbrīnodams aplūkoja atorneju no galvas līdz kājām un ar uzsvaru sacīja:
- Un ko t' jūs gribēs iemest, ser?
- Nu tiešām, - misters Pells atbildēja, - jūs esat ļoti... Goda vārds, es neesmu paradis... Vēl ir tik agrs rīts, ka man tiešām gandrīz... Nu, labi, mīļā, varat atnest man par trīs pensiem rumu.
Apkalpotāja, kas bija uzminējusi pasūtījumu, pirms vēl tas tika izteikts, nolika glāzi Pellam priekšā un aizgāja.
- Džentlmeņi, - misters Pells teica, paskatīdamies visapkārt, - uz jūsu drauga sekmēm! Man, džentlmeņi, nepatīk lielīties, tas nav mans paradums, bet man jāsaka, ka tad, ja jūsu draugam nebūtu laimējies nokļūt tādās rokās, kas... bet es neteikšu to, ko es gribēju teikt. Džentlmeņi, uz jūsu veselību!
Vienā acumirklī iztukšojis glāzi, misters Pells aplaizīja lūpas un apmierināti noskatījās uz sapulcētajiem kučieriem, kas, acīm redzot, uzlūkoja viņu par kaut ko dievībai līdzīgu.
- Pagaidiet, - juridiskā autoritāte sacīja, - ko tad es īsti sacīju, džentlmeņi?
- Man domāt, jūs, ser, tikāt minējši, jums nebūtot iebildumu pret otru tādu pašu, - pusnopietni, pusjokā teica misters Vellers.
- Ha, ha! - misters Pells iesmējās. - Nav slikti, nav slikti. Jūs arī savu amatu pieprotat! Tik agri no rīta labāk gan būtu... Nu labi, mīļā, es nezinu... varbūt atkārtojiet to pašu. Esiet tik laipna. Khem!
Pēdējā skaņa bija svinīga un cieņas pilna noklepošanās, kas misteram Pellam šķita nepieciešama, jo viņš ievēroja dažos savos klausītājos nepieklājīgu tieksmi uz jautrību.
- Nelaiķa lordkanclers, džentlmeņi, mani ļoti mīlēja, - misters Pells sacīja.
- Tas visai slavējami no viņa puses, - misters Vellers piemetināja.
- Klausieties, klausieties! - mistera Pella klients teica. - Kādēļ tad lai viņu nemīlētu?
- Jā, paties, - kādēļ? - teica kāds vīrs ar ļoti sarkanu seju, kurš līdz šim vēl nebija teicis ne vārda un, kā likās, vairāk arī neteiks. - Kādēļ gan ne?
Visi klātesošie piekrītoši nodūcās.
- Es atceros, džentlmeņi, - misters Pells turpināja, - ka kādreiz ēdu pusdienas kopā ar viņu. Mēs bijām tikai divi vien, bet viss bija sarīkots tik lieliski, it kā gaidītu divdesmit cilvēkus; lielais zīmogs uz galdiņa viņam pie labās rokas, un vīrs parūkā, bruņās un zīda zeķēs ar izvilktu zobenu apsargā zizli - tā, džentlmeņi, dara vienmēr, nakti un dienu. Piepeši viņš teica: «Pell,» viņš teica, «nevajag būt pārāk kautrīgam, Peli. Jūs esat talantīgs cilvēks. Jūs, Pell, katru varat izvilkt caur Maksātnespējīgo tiesu, un valstij vajadzētu ar jums lepoties.» tieši tādi bija viņa vārdi. «Milord,» es teicu, «jūs man glaimojat.» - «Pell,» viņš teica, «lai velns mani parauj, ja es to daru.»
- Ak tā viņš teica? - misters Vellers pārjautāja.
- Tā viņš teica, - Pells apstiprināja.
- Nu, ja tā, - misters Vellers sacīja, - es saka, ka šito lietu vajadzē uzņemties parlamentam, un, bijs viņš nabadzīgs, tad viņš būtu vellu redzējs.
- Bet, mans dārgais draugs, - misters Pells iebilda, - tas bija sacīts konfidenciāli.
- Kā? - misters Vellers teica.
- Konfidenciāli.
- Ahā, nuja, - misters Vellers atbildēja pēc īsām pārdomām. - Ja viņš pats sevi pasūtīja pie vella konspidencijāli, tad, skaidrs, tā ir cita lieta.
- Saprotams, - misters Pells teica. - Jūs paši saprotat, ka starpība ir acīm redzama.
- Tas to lietu izmaina, - misters Vellers sacīja. - Tālāk, ser.
- Nē, ser, es tālāk nerunāšu, - klusi un nopietni sacīja misters Pells. - Jūs man atgādinājāt, ser, ka šī saruna bija privāta - privāta un konfidenciāla, džentlmeņi.
Džentlmeņi, es esmu jurists. Varbūt es kā jurists esmu stipri iecienīts - varbūt arī ne. Lielākā daļa ļaužu to paši zina. Es neteikšu nekā. Šai istabā jau ir izsacītas piezīmes, kas grauj mana cēlā drauga reputāciju. Jūs, džentlmeņi, mani atvainosit - es biju neapdomīgs. Es jūtu, ka man nav tiesību runāt par šo lietu bez viņa piekrišanas. Pateicos, ser, pateicos.
To pasacījis, misters Pells iebāza rokas kabatās un ar sarauktu pieri, bargi apkārt skatīdamies, briesmīgā apņēmībā žvadzināja trīs puspensa gabalus.
Tikko bija izteikts šis cildenais lēmums, istabā ar sparu iedrāzās zēns un zilā soma - abi nešķiramie biedri - un teica (vismaz zēns teica, jo zilā soma ziņojuma sniegšanā nepiedalījās), ka lieta tūliņ nākšot priekšā. Izdzirduši šo ziņu, visi sapulcētie steidzās pāri ielai un ar kauju sāka lauzt sev ceļu uz tiesas zāli. Ir aprēķināts, ka šī ievadceremonija parastos gadījumos ilgst no divdesmit piecām līdz trīsdesmit minūtēm.
Misters Vellers, paresns būdams, tūliņ metās barā ar izmisuma cerību galu galā iegūt sev kādu piemērotu vietu. Panākumi gluži neatbilda cerībām, jo viņš bija aizmirsis noņemt cepuri, un to viņam uztrieca uz acīm kāda nezināma persona, uz kuras kāju pirkstiem viņš bija diezgan spēcīgi uzminis. Acīm redzot, šī persona tūliņ pēc tam savu pārsteidzību nožēloja, jo, izbrīnā kaut ko nesaprotamu nomurminājusi, tā ierāva veco vīru zālē un pēc niknas cīņas atbrīvoja viņa galvu un seju no cepures.