- Ko!? - visi trīs draugi iesaucās.
- Jā, džentelmeņi, - Sems teica, - es ir... stāviet stingri, ser, būs tik laipni!... Es, džentelmeņi, ir cietumnieks, ieslodzīts, kā lēdija teica par savu vēl nedzimušo bērnu.
- Cietumnieks! - misters Vinkls iesaucās neizprotamā uztraukumā.
- Ehē, ser! - Sems atsaucās, paceldams galvu. - Kas ta nu, ser?
- Es biju cerējis, Sem, ka... nekas, nekas, - steidzīgi teica misters Vinkls.
Mistera Vinkla izturēšanās veidā bija kaut kas tik nervozs un neparasts, ka misters Pikviks, izskaidrojumu meklēdams, negribot paskatījās uz abiem pārējiem draugiem.
- Mēs nezinām, - misters Tapmens teica, skaļi atbildēdams uz šo mēmo jautājumu.
- Kopš divām dienām viņš ir ļoti satraukts un visa viņa izturēšanās ir pavisam neparasta. Mēs baidāmies, ka kaut kas ir noticis, bet viņš to noteikti noliedz.
- Nē, nē, - misters Vinkls teica, nosarkdams no mistera Pikvika skatiena, - tiešām nekas nav noticis. Es jums apgalvoju, godājamo ser, ka nekas nav noticis. Man privātās darīšanās uz īsu laiku būs jāatstāj pilsēta, un es biju cerējis, ka jūs atļausit Semam mani pavadīt.
Misters Pikviks izskatījās vēl vairāk pārsteigts.
- Es domāju, - misters Vinkls stomījās, - ka Semam nebūtu bijis iebildumu, bet, tā kā viņš ir apcietināts, tad, protams, tas nav iespējams. Man tātad jābrauc vienam.
Kad misters Vinkls izteica šos vārdus, misters Pikviks ar izbrīnu sajuta, ka Sema pirksti pie getrām nodreb, it kā viņš būtu par kaut ko pārsteigts vai uztraukts. Arī Sems paskatījās uz misteru Vinklu, kad tas beidza runāt, un, lai gan viņu skatieni sastapās tikai uz mirkli, šķita, ka viņi viens otru saprot.
- Vai jūs, Sem, kaut ko zināt par šo lietu? - misters Pikviks strauji teica.
- Nē, ser, nezinu, - misters Vellers atbildēja, sākdams pogāt ārkārtīgi uzcītīgi.
- Jūs par to esat pārliecināts, Sem? - misters Pikviks taujāja.
- Nu, ser, - misters Vellers atteica, - es ir pārliecināts par to, ka līdz šim brīdim es par šito lietu nekā nav dzirdējs. Ja man par to varbūtās ir kāda ģišana, - Sems piemetināja, skatīdamies uz misteru Vinklu, - tad es nav tiesīgs par to runāt, jo es baidās, ka tā var būt nepareiza.
- Man nav tiesību tālāk taujāt par sava drauga privātajām darīšanām, lai arī cik tuvs draugs viņš man būtu, - misters Pikviks teica pēc īsa klusuma brīža, - un pagaidām es sacīšu tikai to, ka es nekā nesaprotu. Un tagad - pietiek runāt par to.
To pasacījis, misters Pikviks sāka runāt par citām tēmām, un misters Vinkls, šķita, pamazām nomierinājās, lai gan ne tuvu vēl nebija pilnīgi mierīgs. Viņiem visiem bija tik daudz par ko runāt, ka rīta cēliens pagāja ļoti ātri, un, kad pulksten trijos misters Vellers uz mazā pusdienu galdā nolika ceptu jēra cisku un milzīgu gaļas pīrāgu ar dažādām sakņu ēdienu bļodām un uz krēsliem, guļamā dīvāna un citās iespējamās vietās salika portera krūzes, visi no tiesas ķērās pie ēšanas, neņemot vērā to, ka gaļa bija pirkta un cepta un pīrāgs pagatavots cietuma virtuvē turpat blakus.
Tam sekoja viena vai divas pudeles ļoti laba vīna, pēc kurām misters Pikviks bija aizsūtījis uz «Raga» kafejnīcu pie Doktoru Apvienības. Vienas vai divu pudeļu vietā pareizāk gan būtu runāt par vienu vai sešām pudelēm, jo tajā laikā, kad tās bija izdzertas un tāpat tēja, atskanēja zvans, atgādinot apmeklētājiem, ka laiks doties projām.
Ja no rīta misters Vinkls bija izturējies neizprotami, tad tagad, kad viņš gatavojās atvadīties no sava drauga, viņa izturēšanās, ko iespaidoja jūtas un izdzertā daļa no vienas vai sešām pudelēm, kļuva ārkārtīgi svinīga un it kā pārpasaulīga. Viņš uzkavējās, līdz misters Tapmens un misters Snodgrass izgāja, un tad drudžaini sagrāba mistera Pikvika roku, turklāt viņa seja izteica dziļu un varenu apņēmību, ko baismīgi apēnoja koncentrētas skumjas.
- Ar labu nakti, godājamo ser, - misters Vinkls teica, zobus sakodis.
- Lai dievs jūs svētī, mans dārgais draugs! - mīkstsirdīgais misters Pikviks sacīja, atbildēdams sava drauga rokas spiedienam.
- Nāciet nu! - sauca misters Tapmens no galerijas.
- Jā, jā, tūliņ, - misters Vinkls atbildēja. - Ar labu nakti!
- Ar labu nakti! - teica misters Pikviks.
Sekoja vēl viens «ar labu nakti!» un vēl viens, un pēc tam vēl pusducis, un vēl arvien misters Vinkls cieši turēja sava drauga roku un ar to pašu savādo izteiksmi lūkojās viņam sejā.
- Vai kaut kas tomēr ir noticis? - pēdīgi sacīja misters Pikviks, kad viņam no spiešanas jau sāka sāpēt roka.
- Nekas, - misters Vinkls attrauca.
- Nu, labi, tad ar labu nakti! - misters Pikviks sacīja, pūlēdamies atbrīvot savu roku.
- Mans draugs, mans labdari, mans godājamais biedri, - murmināja misters Vinkls, viņa rokā ieķēries, - netiesājiet mani bargi, netiesājiet, ja dzirdat, ka, nepārvaramu šķēršļu novests līdz galējībai, es....
- Nu, kas tad būs? - misters Tapmens teica, atkal parādīdamies pie durvīm. - Vai jūs nāksit, vai arī mēs ļausim, lai mūs ieslēdz?
- Jā, jā, esmu gatavs, - misters Vinkls atsaucās un, spēji saņēmies, metās projām.
Kamēr misters Pikviks klusā izbrīnā noskatījās viņiem pa gaiteni pakaļ, kāpņu galā parādījās Sems Vellers un brīdi kaut ko čukstēja misteram Vinklam ausī.
- Protams, varat uz mani paļauties, - šis džentlmenis skaļi teica.
- Pateikšan, ser. Jūs neaizmirsīs, ser? - Sems piebrīdēja.
- Nekādā ziņā, - misters Vinkls atbildēja.
- Novēlu jums labu izdošanos, ser, - Sems sacīja, pieskardamies savai cepurei. - Es ļoti labprāt būtu braucs līdz ar jums, ser, bet saimenieks, protams, ir pāri par visu.
- Tas dara jums daudz goda, ka jūs paliekat šeit, - misters Vinkls teica, un ar šiem vārdiem viņi nozuda kāpnēs.
- Ļoti savādi, - misters Pikviks noteica, ieiedams atpakaļ savā istabā un domīgi apsēzdamies pie galda. - Kas gan šim jauneklim varētu būt padomā?
Kādu brīdi viņš sēdēja, šo lietu pārdomādams, līdz slēdzēja Rokera balss jautāja, vai drīkstot ienākt.
- Katrā ziņā, - misters Pikviks atteica.
- Es jums, ser, atnesu mīkstāku spilvenu, - Rokers sacīja, - tā pagaidu spilvena vietā, kas jums bija pagājušo nakti.
- Pateicos, - teica misters Pikviks. - Vai nevēlaties glāzi vīna?
- Jūs esat ļoti laipns, ser, - misters Rokers atbildēja, paņemdams piedāvāto glāzi. - Uz jūsu veselību, ser!
- Pateicos, - misters Pikviks sacīja.
- Diemžēl, ser, man jums jāsaka, ka jūsu saimnieks šovakar jūtas ļoti slikti, - Rokers teica, nolikdams glāzi, un, pirms atkal uzlika cepuri, sīki aplūkoja tās oderi.
- Kā? Kanclera cietumnieks! - misters Pikviks iesaucās.
- Ilgi, ser, viņš vairs nebūs kanclera cietumnieks, - atbildēja Rokers, pagriezdams savu cepuri tā, lai varētu izlasīt cepuru taisītāja vārdu tās iekšpusē.
- Jūs liekat manām asinīm sastingt, - misters Pikviks teica. - Ko jūs ar to gribat sacīt?
- Viņam jau ilgi ir dilonis, - misters Rokers sacīja, - un šovakar viņam ir ļoti grūti elpot. Doktors jau pirms pusgada sacīja, ka viņu var glābt tikai gaisa pārmaiņa.
- Augstais dievs! - misters Pikviks iesaucās. - Tātad likums šo vīru jau sešus mēnešus lēnām nobendē?
- To nu es nezinu, ser, - Rokers atbildēja, ar abām rokām šūpodams cepuri aiz apmales. - Man šķiet, ka tādu pašu galu viņš būtu ņēmis, lai vai kur būdams. Šorīt viņu ievietoja slimnīcā; doktors saka, ka viņam, cik iespējams, jāuztur spēki, un priekšnieks aizsūtīja viņam vīnu un buljonu, un citas tādas lietas pats no savas mājas.