Priekšnieka vaina, vai zināt, tā nav, ser.
- Protams, ka ne, - steidzīgi attrauca misters Pikviks.
- Es tomēr baidos, - Rokers teica, galvu kratīdams, - ka ar viņu ir beigas. Es par to Nedijam piedāvāju divus sešpensus pret vienu, bet viņš negribēja pieņemt un pareizi darīja. Paldies, ser. Ar labu nakti, ser!
- Pagaidiet, - misters Pikviks dedzīgi sacīja. - Kur šī slimnīca atrodas?
- Tieši virs jūsu istabas, ser, - Rokers atbildēja. - Ja vēlaties aiziet, es jums parādīšu.
Misters Pikviks, ne vārda neteikdams, paķēra cepuri un tūliņ viņam sekoja.
Slēdzējs klusēdams gāja pa priekšu un, viegli paceldams durvju bultu, māja misteram Pikvikam ieiet. Tā bija liela, kaila un nemīlīga telpa ar dažām dzelzs gultām, no kurām vienā gulēja cilvēka ēna - izdilusi, bāla un baismīga, kas grūti un smagi elpoja un pie katra elpas vilciena sāpīgi ievaidējās. Pie gultas sēdēja vecs neliela auguma vīrietis kurpnieka priekšautā un, uzlicis raga brilles, skaļā balsī lasīja bībeli.
Tas bija laimīgais mantinieks.
Slimnieks pieskārās sava apmeklētāja rokai un māja tam apklust. Tas aizvēra grāmatu un nolika to uz gultas.
- Atveriet logu! - slimnieks teica.
Kurpnieks to izdarīja. Kariešu un ratu troksnis, riteņu rīboņa, vīriešu un zēnu izsaucieni - visas skaņas, ko izdod dzīvespriecīgs un darbīgs pūlis, saplūdušas dobjā murdoņā, ielauzās istabā. Pār skaļo, aizsmakušo dūkoņu laiku pa laikam uzspurdza skanīgi smiekli vai ausīs uz mirkli iesitās jautras dziesmiņas fragments, ko izkliedza kāds no nemierīgā pūļa, un tad atkal tas izdzisa balsu rūkoņā un soļu dunā - nemierīgās dzīves jūras bangās, kas bez pārtraukuma vēlās ārpus cietuma sienām. Tās ir skumīgas skaņas katram klusam klausītājam, bet jo skumīgākas tās šķiet tam, kas sēž nomodā pie nāves gultas.
- Šeit trūkst gaisa, - vājā balsī sacīja slimnieks. - Šī vieta to sagandē. Kad es pirms gadiem staigāju tur ārpusē, visapkārt bija svaigs gaiss, bet tas kļūst spiedīgs un smacējošs, tiklīdz ienāk šajos mūros. Es to nevaru elpot.
- Mēs to esam ilgu laiku elpojuši kopā, - vecais vīrs teica. - Saņemieties!
Sekoja īss klusuma brīdis, un abi apmeklētāji tuvojās gultai. Slimnieks pievilka sava vecā cietuma biedra roku sev klāt un, dedzīgi saspiedis to savās rokas, vairs neatlaida.
- Es ceru, - viņš pēc kāda laika ieelsās - tik klusu, ka klausītāji pielieca ausis cieši pie gultas, lai uztvertu pa pusei nesaprotamās skaņas, ko izdeva bālās lūpas, - es ceru, ka mans žēlīgais soģis atcerēsies smago sodu, ko esmu izcietis zemes virsū.
Divdesmit gadu, mans draugs, divdesmit gadu šajā briesmīgajā kapā! Mana sirds salūza, kad nomira mans bērns un es pat zārkā nevarēju viņu noskūpstīt. Kopš tā laika mana vientulība visā šajā troksnī un kņadā bija drausmīga. Lai dievs man piedod!
Viņš ir redzējis, ka es, vientulis, mirstu lēnā nāvē.
Viņš salika rokas un, vēl kaut ko murminādams, ko apmeklētāji nevarēja saprast, iegrima miegā - sākumā tikai miegā, jo viņi redzēja to smaidām.
Kādu brīdi viņi sačukstējās, tad slēdzējs, kas bija noliecies pār spilvenu, ātri atrāvās.
- Dieva vārds, viņš ir atlaists brīvībā!... - slēdzējs teica.
Tā bija patiesība. Bet dzīvojot viņš bija kļuvis tik līdzīgs mironim, ka tie neievēroja, kad tieši viņš nomira.
1 - Kensingtona - Dikensa laikā Londonas piepilsēta ar lielu parku, vēlāk tā iekļāvās pilsētas robežās. Parkā atrodas viena no pilīm, kurā dzīvoja karaļi līdz XVIII gadsimta vidum.
2 - Bentamas gailītis - cīņas gaiļu suga, slaveni ar savu kauslīgumu, uz ko arī norāda kurpnieks.
3 - Uzticēt glabāšanai - tas ir, uzticēt testamenta izpildītājam sadalīt mantojumu pēc testatora novēlējuma starp mantiniekiem.
4 - Caveat (sargies!) - juridisks termins, kuru kurpnieks tulko: «Nekas neiznāks.» Ar «caveat» tiesā apzīmēja mantojuma saņemšanā ieinteresēto personu iesniegumu par to, ka novēlējums nevar stāties spēkā, jo viņi var to atspēkot.
5 - Drurileinas teātris - viens no diviem galvenajiem Londonas teātriem, atklāts XVII. gadsimta otrajā pusē. Uz tā skatuves uzvestas visas klasiskās angļu lugas.
XLV NODAĻA
Dažas dienas pēc savas ieslodzīšanas misters Semjuels Vellers, no rīta ar vislielāko rūpību sakārtojis sava kunga istabu un pārliecinājies, ka tas ir ērti apsēdies pie savām grāmatām un papīriem, izgāja, lai iespējami patīkamāk pavadītu nākošās pāris stundas. Rīts bija jauks, un Semam ienāca prātā, ka pinte portera svaigā gaisā nākošo ceturtdaļstundu varētu saīsināt tikpat labi kā jebkura cita maza izprieca, ko viņš sev spētu atļauties.
Nācis pie šī secinājuma, viņš devās uz bufeti un, apgādājies ar alu un vēl bez tā ar aizvakardienas avīzi, aizgāja uz ķegļu laukumu, nosēdās uz kāda sola un sāka ļoti solīdi un metodiski izklaidēties.
Vispirms viņš ieņēma atspirdzinošu malku alus un tad pacēla acis pret kādu logu un platoniski pamirkšķināja kādai jaunai lēdijai, kas pie tā mizoja kartupeļus. Tad viņš atvēra avīzi un salocīja to tā, lai virspusē būtu policijas ziņas, un, tā kā to izdarīt ir sarežģīta un grūta lieta, ja pūš kaut mazākais vējiņš, tad, darbu pabeidzis, viņš ieņēma otru malku alus. Pēc tam viņš avīzē izlasīja divas rindas un uz brīdi pārtrauca lasīšanu, lai noskatītos uz diviem vīriem, kas pašreiz beidza bumbu spēles partiju, un, spēlei noslēdzoties, atzinīgi iesaucās: «Ļoti labi!» - un paskatījās visapkārt uz pārējiem skatītājiem, lai pārliecinātos, vai to uzskati sakrīt ar viņa uzskatiem. Tādēļ bija nepieciešams paskatīties arī uz logiem, un, tā kā jaunā lēdija vēl arvien bija savā vietā, vienkārša pieklājība prasīja atkal pamirkšķināt un ar klusiem žestiem uzdzert uz viņas veselību, ko Sems arī izdarīja. Tad, baismīgi saraucis pieri pret kādu mazu zēnu, kas ar atplestām acīm bija nolūkojies uz šo pēdējo izdarību, viņš pārmeta vienu kāju pār otru un, turēdams avīzi abās rokās, sāka lasīt pa īstam.
Viņš tikko bija paspējis pienācīgi koncentrēties, kad šķitās dzirdam, ka kādā attālā gaitenī sauc viņa vārdu. Un viņš nebija kļūdījies, jo tas ātri pārgāja no mutes uz muti un pēc dažām sekundēm gaiss trīcēja no kliedzieniem: «Veller!»
- Šeitan! - Sems ierēcās Stentora balsī. - Kas par lietu? Kurš pēc viņa prasa? Vai atnācs ziņnesis pateikt, ka deg viņa muiža?
- Kāds jūs meklē vestibilā, - teica kāds vīrs, kas stāvēja blakus.
- Esiet tik labs, vecais draugs, un pieskatiet šito te avīzi un krūzi! - Sems sacīja. - Es tūliņ nāks. Goda vārds, pat pie tiesas mani nevarētu izsaukt ar lielāku troksni!
Teikdams šos vārdus, Sems viegli uzsita pa galvu iepriekš minētajam jaunajam džentlmenim, kas, nezinādams, ka atrodas tik tuvu meklētajai personai, pilnā rīklē brēca: «Veller!» - tad aizsteidzās pāri pagalmam un uzskrēja pa kāpnēm vestibilā.
Pirmais, ko šeit ieraudzīja viņa acis, bija mīļotais tēvs, kas sēdēja uz kāpņu zemākā pakāpiena, turēdams cepuri rokā, un ik pēc pusminūtes ar visu spēku izkliedza: «Veller!»