- Ko tu te bļaustās? - Sems strauji noprasīja, kad vecais džentlmenis vēlreiz iekliedzās. - Tu ir tā pietvīcs, ka izskatās pēc pārpūlēta stikla pūtēja. Kas par lietu?
- Ahā! - vecais džentlmenis atbildēja. - Es jau sāka bažīties, Semmij, ka tu ir aizgājs pastaigāties pa Ridžensīparku.
- Paklau, - Sems teica, - neņirgājas nu par skopulības upuri un ceļas augšā no kāpnēm! Kamdēļ tu šite ir apsēdies? Es te nedzīvo.
- Es tev, Semmij, parādīs tādus jokus, - vecākais misters Vellers teica pieceldamies.
- Paga brīsniņu, - Sems attrauca, - tev visa mugura balta.
- Tas ir pareizi, Semmij, noberz to, - misters Vellers piebilda, kamēr dēls viņu tīrīja. - Šiten te var uzskatīt par personīgu apvainojumu, ja kāds cilvēks pastaigājas baltās drānās, vai ne, Semmij?
Tā kā misters Vellers izrādīja nepārprotamas pazīmes, ka tuvojas smiešanās lēkme, Sems pasteidzās to pārtraukt.
- Paliec tak rāms, - teica Sems, - tāds vecs ķēms vēl pasaulē nav redzēts. Ko tu te atkal ārdās?
- Semmij, manu zēn, - misters Vellers teica, slaucīdams pieri, - es baidās, ka kādu dienu no smiekliem nedabonu trieku.
- Un kāpēc ta tu tā smejas? - teica Sems. - Nu, kas tev ir ko teikt?
- Kā tu, Semivel, domā, kas ir atnācs ar mani kopā? - misters Vellers sacīja, atkāpdamies pāris soļu, sakniebdams lūpas un paceldams uzacis.
- Pells? - Sems minēja.
Misters Vellers pakratīja galvu, un viņa sarkanie vaigi piepūtās aiz smiekliem, kas centās izkļūt brīvībā.
- Varbūt vīrs ar plankumaino seju? - Sems prātoja. Misters Vellers atkal pakratīja galvu.
- Kas tad? - Sems jautāja.
- Tava pamāte, - teica misters Vellers, un laime, ka viņš to pateica, jo citādi viņa vaigi būtu neizbēgami pārplīsuši aiz pārdabiskās izplešanās.
- Tava pamāte, Semmij, - misters Vellers atkārtoja, - un vīrs ar sarkano degunu, manu zēn, un vīrs ar sarkano degunu. Ho, ho, ho!
Misteram Velleram sākās smieklu krampji, un Sems viņu uzlūkoja ar platu smaidu, kas pamazām pārņēma visu seju.
- Viņi, Semivel, ieradušies ar tevi nopietni parunāt, - teica misters Vellers, acis slaucīdams. - Nesaki, Semmij, ne vārdiņa par to nežēlīgo kreditoru!
- Kā, vai t' šie nezin, kurš tas ir? - Sems jautāja.
- It ne nieka, - tēvs atbildēja.
- Kur t' šie ir? - teica Sems, ar vaibstiem atsaukdamies katram vecā džentlmeņa smīnam.
- Ligzdiņā, - misters Vellers atbildēja. - Pamēģini vien ievilināt sarkandeguni tādā vietā, kur nav ko iedzert, - tas nav no tādiem, Semivel, tas nav no tādiem. Mums šorītās, Semmij, bij varen glauns brauciens no «Marķīza», - misters Vellers teica, kad atkal bija spējīgs daudzmaz sakarīgi runāt. - Es brauca ar veco dābolaini un mazajiem rateļiem, kas piederējši jau tavas pamātes pirmajam laulenim, tajos vēl iecēla atzveltnes krēslu ganam, un lai vells mani parau, - misters Vellers piebilda ar visdziļāko nicinājumu, - uz ceļa mūsu durvu priekšā tak bij iznestas pieslietnes, pa kurām viņam uzkāpt.
- Ko nu muldi, - Sems sacīja.
- Es nemuldu, - atbildēja viņa tēvs, - un es vēlējies, kauč tu būtu redzējs, kā viņš, augšā rāpdamies, ķērās ratu malās, it kā bītos nokrist no veselu sešu pēdu augstuma un sašķīst miljons hātomos. Pēdīgi viņš tomēr iezveļas ratos, un ta mēs brauca prom; un man gandrīz liekas, - es saku, Semivel, man gandrīz liekas, - ka viņu druscītiņ pakratīja, kad mēs griezās ap stūriem.
- Nu, vai tik tev reizēm negadījās uzskriet kādam stabam? - Sems ieminējās.
- Jānudie, - misters Vellers atbildēja, aizgrābtīgi mirkšķinādams acis, - jānudie, Semmij, kādu pārīti laikam būšu gan aizķērs: viņš visu ceļu tā i gāzās laukā no atzvelteņa.
Te vecais džentlmenis pakratīja galvu, un no viņa atskanēja dobja iekšēja rūkoņa, ko pavadīja spēcīga sejas uzpūšanās un visu vaibstu pēkšņa izplešanās - pazīmes, kas ne mazumu satrauca viņa dēlu.
- Nebīstas, Semmij, nebīstas! - vecais džentlmenis teica, kad, krampjaini spārdīdams grīdu, beidzot ar lielām mokām bija atguvis valodu. - Tas, Semmij, tik tāds kluss smiešanās veids, ko es mēģina iemācīties.
- Nu, ja tā, - Sems atteica, - tad labāk gan nemēģini. Tu pats redzēs, ka tas ir diezgan bīstams izgudrojums.
- Vai ta tev tas nepatīk, Semmij? - vecais džentlmenis jautāja.
- Ne drusciņas, - Sems atbildēja.
- Žēl gan, - teica misters Vellers, kam pār vaigiem vēl arvien tecēja asaras, - ja es to varējs iemācīties, tas man varen noderētu un dažubrīd aiztaupītu krietni daudz vārdu maiņas ar tavu pamāti; bet man bail, Semmij, ka tev taisnība, - tas pārāk velk uz triekas pusi, mazlietiņ par daudz, Semivel.
Tā sarunādamies, viņi bija nogājuši līdz ligzdiņas durvīm, kur Sems, mirkli apstājies, lai atskatītos pār plecu un viltīgi uzsmaidītu savam cienījamajam sencim, kas viņam aiz muguras vēl vienmēr irgoja, tūliņ arī gāja iekšā.
- Es ir dikti pateicīgs jums, pamāt, par šiten to apmeklējumu, - Sems teica, pieklājīgi apsveikdams lēdiju. - Gans, un kā klājas jums?
- Oh, Semjuel! - misis Vellere teica. - Tas ir drausmīgi.
- Nemaz ar ne, mammiņ, - Sems attrauca. - Vai nav tiesa, gans?
Misters Stiginss pacēla rokas un vērsa uz augšu acis, līdz bija redzami tikai baltumi vai, pareizāk sakot, dzeltenumi, bet balsī neatbildēja nekā.
- Vai t' šiten to džentelmeni moka kāda smaga kaite? - Sems ieminējās, jautājoši skatīdamies uz savu pamāti.
- Šis labais cilvēks skumst, redzot jūs šeitan, Semjuel, - misis Vellere atbildēja.
- Ak tādas tās lietiņas? - Sems attrauca. - Redzēdams, kā viņš izturas, es jau nobijās, ka tik, pēdīgoreiz ēzdams gurķi, nav aizmirss uzkaisīt piparus. Sēž nu nost, ser, par sēdēšanu nav īpaši jāmaksā, kā teica karalis, atsēdinādams no amata savus ministrus.
- Jauno cilvēk, - lielmanīgi viņu uzrunāja misters Stiginss, - baidos, ka ieslodzījums nav jūsu sirdi mīkstinājis.
- Lūgtu piedošanu, ser, - Sems atbildēja, - kā jums tur labpatikās izteikties?
- Es baidos, jauno cilvēk, ka no šī pārbaudījuma jūsu raksturs nav kļuvis maigāks, - skaļā balsī atkārtoja misters Stiginss;
- Ser, - Sems atbildēja, - jūs ir ļoti laipni, tā runādami. Es ceru, ser, ka man nav maigs raksturs. Es ir ļoti pateicīgs, ser, par jūsu labām domām.
Kad saruna bija sasniegusi šo punktu, kļuva dzirdams, ka no krēsla, kurā sēdēja vecākais misters Vellers, nāk skaņas, kas nepieklājīgā kārtā līdzinās smiekliem, un misis Vellere, steidzīgi apsvērusi visus lietas apstākļus, uzskatīja par savu svētāko pienākumu pamazām krist histērijā.
- Veller, - misis Vellere teica (vecais džentlmenis bija nosēdies stūrī), - Veller, nāc šurp!
- Ļoti pateicīgs, mana mīļā, - misters Vellers atbildēja, - bet man ir ērti diezgan tepat, kur es ir.
Misis Vellere izplūda asarās,
- Kas ta nu sagājs grīstē, mammiņ? - Sems painteresējās.
- O, Semjuel! - misis Vellere atsaucās. - Tavs tēvs mani dzen izmisumā. Vai nekas viņam nevar līdzēt?
- Vai tu dzirž ar? - Sems apvaicājās. - Lēdija grib zināt, vai tev nekas nevarot līdzēt.
- Dikti pateicīgs misis Vellerei par pieklājīgo apprasīšanos, Semmij, - vecais džentlmenis atbildēja. - Es domā, ka viens dūms man brangi līdzētu. Vai to nevar kauč kā sadabūt, Semmij?
Misis Vellere lika nobirt vēl dažām asarām, bet misters Stiginss iekunkstējās.
- Ei, tam nelaimīgajam džentelmeņam atkal sameties nelabi, - Sems teica atskatīdamies. - Kur t' jums tagad sāp, ser?