- Tai pašā vietā, jauno cilvēk, - misters Stiginss atbildēja, - tai pašā vietā.
- Kur ta tas varētu būt, ser? - Sems jautāja, izskatīdamies ļoti vientiesīgs.
- Krūtīs, jauno cilvēk, - misters Stiginss atteica, pielikdams lietussargu sev pie vestes.
Pēc šīs aizgrābjošās atbildes misis Vellere, vairs nespēdama savaldīt savas jūtas, skaļi iešņukstējās un izteica pārliecību, ka vīrs ar sarkano degunu esot svētais, bet misters Vellers seniors iedrošinājās pusbalsī izsacīt domu, ka viņš droši vien pārstāvot divas apvienotas draudzei - Svētā Sīmaņa Ārpusē un Svētā Blēža Iekšpusē.
- Es baidās, mammiņ, - Sems sacīja, - ka šitas džentelmens ar saviebto ģīmi laikam jūt slāpes, redzēdams savā priekšā tik sērīgu bildi. Vai tā nav, mammiņ?
Cienījamā lēdija jautājoši paskatījās uz misteru Stiginsu, un šis džentlmenis, neganti acis valbīdams, ar labo roku pieķēra sev pie rīkles un atdarināja rīšanas kustības, tā norādīdams, ka tiešām ir izslāpis.
- Bīstos, Semjuel, ka satraukums patiešām būs atstājis uz viņu šādu iespaidu, - skumji noteica misis Vellere.
- Kāds jums būtu parastais dzeramais, ser? - Sems apjautājās.
- Ak mans dārgais jaunais draugs, - misters Stiginss atbildēja, - visi dzērieni ir niecība!
- Pārāk patiesi, tiešām, pārāk patiesi, - misis Vellere attrauca, apspiezdama vaidu un piekrītoši pamādama ar galvu.
- Labs ir, ser, - Sems sacīja, - tas viss var būt, bet kāda ir jūsējā iecienītā niecība?
Kāda niecība jums garšo vislabāk, ser?
- Ak mans dārgais jaunais draugs, - misters Stiginss atbildēja, - es nicinu tās visas.
Ja nu kāda no tām ir mazāk nīstama nekā pārējās, - misters Stiginss turpināja, - tad tas ir dzēriens, saukts rums, - karsts, mans dārgais jaunais draugs, ar trim graudiem cukura uz glāzes.
- Žēl gan, ser, - Sems atteica, - ka taisni šito niecību šitamā iestādē neļauj pārdot.
- Ak, šo nocietināto cilvēku cietsirdība! - misters Stiginss izsaucās. - Ak šo necilvēcīgo vajātāju nolādamā nežēlība!
Pēc šiem vārdiem misters Stiginss atkal pārgrieza acis un dauzīja sev krūtis ar lietussargu, un par godu šim cienījamam džentlmenim jāsaka, ka viņa sašutums šķita pilnīgi īsts un neviltots.
Pēc tam kad misis Vellere un džentlmenis ar sarkano degunu bija ļoti asi izteikušies par šiem necilvēcīgajiem paradumiem un raidījuši dažādus dievbijīgus un svētus novēlējumus šo paradumu iestādītājiem, pēdējais izsacījās par labu pudelei portvīna, kas, uzkarsēts kopā ar mazliet ūdens, garšvielām un cukuru, esot labs vēderam un garšojot pēc niecības mazāk nekā daudzi citi maisījumi. Tāpēc deva rīkojumu to sagatavot, un, kamēr to gatavoja, sarkandegunis un misis Vellere skatījās uz vecāko un kunkstēja.
- Nu, Semmij, - šis džentlmenis teica, - es cer, ka šitas jautrais apciemojums tevi uzmundrinās. Visai dzīva un pamācīga saruna, vai ne, Semmij?
- Tu ir nelabojams, - Sems atbildēja, - un es būtu gribējs, lai tu turpmāk vairs nesacījs man šitādas nepiedienīgas piezīmes.
Kaut arī šī atbilde bija īsti vietā, taču vecākais misters Vellers tādēļ nebūt nelabojās, bet izplūda plašā smīnā, un, kad šī nepiedodamā uzvešanās lika lēdijai un misteram Stiginsam aizvērt acis un satraukti grozīties savos krēslos, viņš vēl dažos pantomīmas skatos izrādīja vēlēšanos minēto Stiginsu iekaustīt un paraustīt aiz deguna, turklāt likās, ka šī mēmā izrāde sniedz viņa dvēselei lielu atvieglinājumu. Pie tam veco džentlmeni gandrīz pieķēra, jo, kad atnesa negusu, misters Stiginss strauji sakustējās un viņa galva nonāca ciešā saskarē ar mistera Vellera sažņaugto dūri, ko tas jau vairākas minūtes slepus vicināja gaisā apmēram divas collas no gana auss.
- Ko tu tik mežonīgi grāb pēc glāzes? - Sems strauji uzsauca. - Vai t' neredz, ka iebelzi džentelmeņam?
- Es to nav darījs tīšām, Semmij, - misters Vellers teica, mazliet apmulsis par negaidīto starpgadījumu.
- Pamēģiniet, ser, ieņemt iekšķīgas zāles, - teica Sems, kad vīrs ar sarkano degunu drūmi berzēja galvu. - Ko jūs domā, ser, par šito karsto niecību?
Misters Stiginss nedeva nekādu vārdisku atbildi, bet viņa izturēšanās bija izteiksmīga. Viņš mazliet iedzēra no glāzes, ko Sems bija ielicis tam rokā, nolika lietussargu uz grīdas un vēl mazliet iedzēra, divas vai trīs reizes noglaudīdams vēderu; tad viņš vienā paņēmienā izdzēra visu un, lūpas šmakšķinādams, pasniedza glāzi, lai ielej vēl.
Arī misis Vellere nekavējās parādīt godu maisījumam. Krietnā lēdija iesāka ar apgalvojumu, ka nevarot iedzert ne lāsītes, tad iedzēra mazu lāsīti, tad lielu lāsi un tad labi daudz lāšu; un, tā kā viņas jūtas piederēja pie tām vielām, uz kurām stipri dzērieni iedarbojas jo spēcīgi, viņa nobirdināja asaru pēc katras negusa lāses un tādā garā turpināja kausēt savas jūtas, līdz pēdīgi nonāca pienācīgi jūsmīgā izmisuma bezdibenī.
Vecākais misters Vellers, vērodams šīs zīmes un parādības, daudzkārtīgi izrādīja savu netīksmi, un, kad pēc tā paša dzēriena otrās krūzes misters Stiginss sāka sērīgi nopūsties, viņš skaidri izteica savu nepatiku pret visu notikušo, izņurdēdams dažādus nesakarīgus vārdus, starp kuriem auss varēja izšķirt tikai bieži un pikti atkārtoto vārdu «blēžošanās».
- Es tev, Semivel, manu zēn, pateiks, kā tas ir, - vecais džentlmenis čukstēja savam dēlam ausī, ilgi un neatlaidīgi novērojis savu lauleni un misteru Stiginsu, - es domā, ka tavai pamātei iekšās kauč kas nav kārtībā un tam sarkansnīpim tāpat.
- Kā tu to domā? - Sems atvaicāja.
- Es domā šito, Semmij, - vecais džentlmenis atbildēja, - ka tas, ko viņi iedzer, tiem neiet labumā. Tas viss tūliņ paliek par siltu ūdeni un tek pa acīm ārā. Tici man, Semmij, tā ir iekšķīga kaite.
Šo zinātnisko teoriju misters Vellers apstiprināja ar daudzkārtēju pieres raukšanu un galvas mājieniem, ko ievēroja arī misis Vellere, un, domādama, ka ar to viņš grib izpaust ko niecinošu par viņu vai misteru Stiginsu, vai par abiem kopā, jau gatavojās justies daudz sliktāk, kad misters Stiginss, kā mācēdams uzslējies kājās, sāka teikt pamācošu uzrunu par svētību visiem klātesošajiem, bet jo sevišķi misteram Semjuelam, kam viņš aizkustinošos vārdos lika pie sirds būt nomodā par sevi šajā nekrietnības zaņķī, kurā tas iemests, atturēties no visas liekulības un sirds lepnības un visās lietās ņemt pie mēru un paraugu no viņa (Stiginsa), kādā gadījumā tas varot cerēt agrāk vai vēlāk nonākt pie patīkamā atzinuma, ka, līdzīgi viņam (Stiginsam), tas esot ļoti cienījams un nevainojams cilvēks un ka visi tā paziņas un draugi esot bezcerīgi pazuduši un izvirtuši nelieši, un šāds atzinums, viņš teica, tam katrā ziņā sagādāšot vislielāko apmierinājumu.
Tālāk viņš to mudināja par visām lietām sargāties no žūpošanas netikuma, ko viņš pielīdzināja netīrajiem cūkas paradumiem un indīgajām un kaitīgajām zālēm, par kurām saka, ka tās, mutē sakošļātas, it kā atņemot atmiņu. Tiktāl nonācis, augstcienījamais sarkandegunīgais džentlmenis kļuva dīvaini nesakarīgs vārdos un, savas daiļrunības aizrautībā šurpu turpu šūpodamies, bija laimīgs, ka paspēja pieķerties pie krēslā atzveltnes, lai saglabātu vertikālu stāvokli.
Misters Stiginss gan nelūdza savus klausītājus piesargāties no tiem viltus praviešiem un reliģijas apsmējējiem, kas, nespēdami izskaidrot tās vienkāršākās mācības un izjust tās svarīgākos principus, ir sabiedrībai bīstamāki nekā parastie noziedznieki, jo viņi iespaido vājākos un mazāk mācītos, sēdami naidu un nicināšanu pret to, kas jātur par vissvētāko, un met ēnu uz ļoti daudziem tikumīgiem un krietniem cilvēkiem, kuri pieder pie daudzām lieliskām sektām un konfesijām; bet, tā kā viņš labu laiku stāvēja, pārliecies pār krēsla atzveltni, un, vienu aci aizvēris, ar otru nemitīgi mirkšķināja, jāpieņem, ka viņš par visu to domāja, tikai paturēja to pie sevis.