Pa šīs runas laiku misis Vellere katra paragrāfa beigās šņukstēja un raudāja, bet Sems, apsēdies uz krēsla jāteniski un salicis rokas uz atzveltnes, ļoti pieklājīgi un mīlīgi aplūkoja runātāju, laiku pa laikam uzmezdams zīmīgu skatienu vecajam džentlmenim, kas runas sākumā gan bija sajūsmināts, bet apmēram pusceļā iemiga.
- Bravo, cik skaisti! - Sems teica, kad vīrs ar sarkano degunu pabeidzis uzvilka savus nonēsātos cimdus, izgrūzdams pirkstus pa caurumiem tik tālu, ka kļuva redzami pirkstu kauliņi. - Ļoti skaisti.
- Es ceru, ka tas tev, Semjuel, nāks par labu, - svinīgi noteica misis Vellere.
- Domāju gan, mammiņ, - Sems atbildēja.
- Kaut es varējusi cerēt, ka tas nāks par labu arī tavam tēvam! - misis Vellere turpināja.
- Paldiesiņ, mana mīļā, - misters Vellers seniors atteica. - Bet kā tu, mana mīļā, pate pēc tam sajūtas?
- Ņirga! - misis Vellere iesaucās.
- Aptumšots cilvēks, - augstcienītais misters Stiginss teica.
- Ja es nedabūs labāku apgaismošanu par šito te jūsējo mēnesnīcu, mans cienījamais, - vecākais misters Vellers sacīja, - tad es laikam gan būs un paliks nakts kariete, līdz kamēr mani pavisam noņems no ceļa. Nu, misis V., ja dābolainis vēl ilgi stāvēs pasta stacijas stallī, tad atpakaļceļā tas nestāvēs ne traks un var gadīties, ka atzveltnes krēsls ieveļas kādā dzīvžogā kopā ar visu ganu.
Izdzirdis par šādu varbūtību, augstcienītais misters Stiginss acīm redzamās izbailēs pievāca savu cepuri un lietussargu un ieteica nekavējoties doties ceļā, kam piekrita arī misis Vellere. Sems tos pavadīja līdz sardzes istabai un godbijīgi atvadījās.
- Adjo, Semivel! - vecais džentlmenis teica.
- Kas par «adjo»? - Sems jautāja.
- Nu - ardievu, - vecais džentlmenis paskaidroja.
- Ak uz to tu mērķē? - Sems atsaucās. - Ardievu, vecais velns!
- Semmij, - misters Vellers pačukstēja, piesardzīgi palūkodamies visapkārt, - visu manu cienību tavam saimeniekam un pasak viņam, lai sazinās ar mani, ja atrod što būšanu par labu. Mēs ar vienu mēbeļgaldnieku ir izdomājši plānu, kā dabūt viņu ārā.
Pjanīno, Semivel, - pjanīno! - misters Vellers sacīja, iebelzdams savam dēlam pa krūtīm un atkāpdamies pāris soļu atpakaļ.
- Ko tu grib sacīt? - Sems prasīja.
- Viņš var noīrēt fortepjānu, - misters Vellers atbildēja vēl noslēpumaināk, - tādu, kas nespēlē, Semmij.
- Un kas no tāda par labumu? - Sems brīnījās.
- Lai viņš atsūta pēc mana drauga mēbeļgaldnieka, un tas to paņems apukaļ, Semmij, - misters Vellers skaidroja. - Vai tagadās tu mosti?
- Nē, - Sems atbildēja.
- Tur iekšā nav nekādas ieriktes, - tēvs čukstēja. - Viņš tur ieies viegli ar visu cepuri un kurpēm, un elpot viņš varēs caur kājām, kur ir dobumi. Iepriekš jāiegādā biļete uz Ameriku. Amerikāniešu valdīšana viņu nekadās neizdos, Semmij, ja redzēs, ka šim turas nauda. Lai saimenieks paliek tur, kamēr misis Bārdla nomirst vai ar kamēr misteri Dodsons un Fogs tiek pakārti, un tas gan, Semmij, manuprāt, notiks papriekš; un tad lai viņš nāk apukaļās un raksta par amērikāniešiem grāmatu, tā viņam atmaksās visus izdevumus un vēl vairāk, ja tik viņš tiem sados, kā nākas.
Misters Vellers, steidzīgi un satraukti čukstēdams, izskaidroja savas sazvērestības būtību un tad, it kā bīdamies, ka katrs lieks vārds varētu vājināt šī satricinošā paziņojuma iespaidu, atsveicinājās pēc kučieru paraduma un pazuda.
Sems tikko bija atguvis savu parasto dvēseles mieru, ko šī viņa cienījamā radinieka slepenā vēsts bija stipri iztraucējusi, kad pie viņa pienāca misters Pikviks.
- Sem, - šis džentlmenis ierunājās.
- Ser? - misters Vellers atsaucās.
- Es gatavojos pastaigāties pa cietumu un vēlos, lai jūs mani pavadītu. Redzu, Sem, ka šurp nāk kāds mums pazīstams cietumnieks, - misters Pikviks smaidīdams piemetināja.
- Kurš ta, ser? - misters Vellers taujāja. - Džentelmens ar mataino galvu vai tas interesantīgais ieslodzītais ar garām zeķēm?
- Ne viens, ne otrs, - misters Pikviks atbildēja. - Tas, Sem, ir viens no jūsu vecākajiem draugiem.
- No manējiem, ser! - misters Vellers izsaucās.
- Uzdrošinos teikt, ka jūs, Sem, šo džentlmeni ļoti labi atceraties, - misters Pikviks atbildēja, - vai arī jūs atminat savus vecos paziņas sliktāk, nekā es domāju. Klusāk!
Ne vārda, Sem, ne skaņas! Te viņš ir.
Misteram Pikvikam runājot, pienāca Džingls. Viņš izskatījās mazāk nožēlojams nekā iepriekš, jo bija ģērbies apnēsātā uzvalkā, ko ar mistera Pikvika palīdzību bija atguvis no augļotāja. Viņam bija arī tīra veļa, un viņš bija apgriezis matus. Tomēr Džingls bija ļoti bāls un izdilis, un, kad viņš, balstīdamies uz spieķa, lēni vilkās tuvāk, bija skaidri redzams, ka viņš ir smagi cietis no slimības un trūkuma un vēl arvien ir ļoti nespēcīgs. Kad misters Pikviks viņu sveicināja, viņš noņēma cepuri un šķita ļoti nokaunējies un apjucis, ieraugot Semu Velleru.
Viņam uz pēdām sekoja misters Džobs Troters, kura grēku sarakstā tomēr neatradās uzticības un pieķērības trūkums biedram. Viņš vēl arvien bija noplīsis un netīrs, bet viņa seja vairs nebija gluži tik kārna kā pirms dažām dienām, kad viņš pirmo reizi satika misteru Pikviku. Noņemdams cepuri mūsu labsirdīgā vecā drauga priekšā, viņš nomurmināja dažus nesakarīgus pateicības vārdus un nodudināja kaut ko tādu, ka viņš esot izglābts no bada nāves.
- Labi, labi, - misters Pikviks teica, nepacietīgi viņu pārtraukdams, - nāciet kopā ar Semu mums aiz muguras! Es gribu parunāt ar jums, mister Džingl. Vai jūs varat paiet bez viņa palīdzības?
- Protams, ser - viss kārtībā - ne pārāk ātri - kājas grīļojas - jocīga galva - iet apkārt un apkārt - jūtos kā zemestrīcē - ļoti.
- Ķerieties man pie elkoņa, - misters Pikviks uzaicināja.
- Nē, nē, - Džingls attrauca, - tas nu patiešām neiet - nekādā ziņā.
- Blēņas, - misters Pikviks sacīja. - Atbalstieties pret mani, ser, es jūs lūdzu.
Redzot, ka viņš ir apmulsis un uztraukts un nezina, ko darīt, misters Pikviks darīja lietai ātru galu, paņemdams slimo aktieri zem rokas, un bez liekām runām viņu aizveda.
Pa visu šo laiku mistera Vellera sejā atspoguļojās tik aizrautīga un pārvarīga izbrīna, kādu vien var iedomāties. Dziļā klusumā virzījis acis no Džoba uz Džinglu un no Džingla uz Džobu, viņš tikai izdvesa vārdus: «Nu, lai ta vells mani parau!» - ko atkārtoja vismaz reižu divdesmit. Pēc šīs piepūles viņš likās pilnīgi zaudējis valodu un atkal mēmā izbrīnā un neizpratnē skatījās te uz vienu, te uz otru.
- Nu, Sem, - misters Pikviks sacīja atskatīdamies.
- Nāku, ser, - misters Vellers atsaucās, mehāniski sekodams savam kungam un vēl arvien nenolaizdams acis no mistera Džoba Trotera, kas klusēdams gāja viņam blakus.
Džobs savas acis kādu laiku nepacēla no zemes. Sems, nespēdams atraut savējās no Džoba sejas, uzgrūdās garāmgājējiem, klupa pār maziem bērniem un aizķērās aiz pakāpieniem un margām, šķietami visu to nemaz nemanīdams, līdz Džobs, zaglīgi paceldams acis, teica:
- Kā jums klājas, mister Veller?
- Tas ir viņš! - Sems izsaucās un, nešaubīgi pārliecinājies par Džoba personību, iesita sev pa gurnu un deva vaļu savām jūtām, gari un griezīgi iesvilpdamies.