- Mani apstākļi, ser, ir pārmainījušies, - Džobs sacīja.
- Tā domāt! - misters Vellers atsaucās, ar neslēptu izbrīnu aplūkodams sava sarunas biedra skrandas. - Šķietas, ka pārmaiņa ir uz slikto pusi, mister Troter, kā teica džentelmens, kad par savu labo puskronu dabūja divus viltotus šiliņus un sešus pensus sīknaudā.
- Tas tiešām tiesa, - Džobs atbildēja, galvu pakratīdams. - Šoreiz krāpšanas nav, mister Veller. Asaras, - Džobs turpināja, un viņa skatienā uz mirkli pavīdēja šķelmība, - asaras nav vienīgās liecinieces nelaimei, turklāt arī ne labākās.
- Tā ir, - Sems izteiksmīgi atbildēja.
- Tās, mister Veller, var izsaukt pēc vajadzības, - Džobs teica.
- Es zin, ka var, - Sems atteica. - Dažiem cilvēkiem tās vienādiņ ir gatavībā, un viņi var izvilkt tapu, kad tik vēlas.
- Jā, - Džobs atbildēja, - bet šo te, mister Veller, nevar tik viegli atdarināt, un to iegūt ir daudz sāpīgāk.
To sacīdams, viņš norādīja uz saviem bālajiem, iekritušajiem vaigiem un, uzlocīdams piedurkni, atsedza roku, kuras kaulus, likās, varētu pārlauzt ar vienu pieskārienu - tik tievi un trausli tie izskatījās zem plānā miesas apsega.
- Ko t' jūs ar sevi ir darījs? - Sems atraudamies jautāja.
- Neko, - Džobs atbildēja.
- Neko! - Sems atkārtoja.
- Es jau vairākas nedēļas nekā nedaru un gandrīz nekā arī neēdu un nedzeru, - Džobs paskaidroja.
Sems saprotoši paskatījās uz mistera Trotera izdilušo seju un nožēlojamo apģērbu un tad, satvēris viņu pie rokas, rāva sev līdz.
- Kurp jūs ejat, mister Veller? - Džobs teica, veltīgi pūlēdamies izrauties no sava vecā ienaidnieka spēcīgā tvēriena.
- Nāk tik, - Sems atteica, - nāk tik!
Viņš nedeva tālākus paskaidrojumus, līdz viņi sasniedza bufeti, un tur viņš pasauca krūzi portera, ko tūliņ arī atnesa.
- Nu, - Sems sacīja, - izdzeriet līdz pēdīgai lāsītei un tad apgriež krūzi otrādi, lai es redzu, ka jūs ir ieņems zāles.
- Bet mīļo mister Veller, - Džobs pretojās.
- Cauri! - pavēloši teica Sems.
Tā pamudināts, misters Troters pacēla krūzi pie lūpām un lēni, gandrīz nemanāmi vērsa tās dibenu augšup. Vienreiz un tikai vienreiz viņš apstājās, lai dziļi ievilktu elpu, tomēr nepacēla seju no trauka, ko pēc dažiem mirkļiem turēja izstieptā rokā ar dibenu gaisā. Uz grīdas neizlija nekas, tikai no malas lēni atdalījās nedaudz putu un nokrita zemē.
- Labi darīts, - Sems atzina. - Kā jūs pēc tā jūtas?
- Labāk, ser. Man šķiet, ka labāk, - Džobs atbildēja.
- Protama lieta, ka labāk, - iespaidīgi teica Sems. - Tas ir tas pats, kas ielaist balonā gāzi. Es ar nebruņotām acīm redzu, ka jūs pēc šitā operācijona paliek resnāks.
Ko jūs teiktu vēl par vienu tādu pašu?
- Labāk ne, ser, ļoti pateicos, - Džobs attrauca, - labāk ne.
- Labs ir, bet ko jūs teiktu par kaut ko ēdamu? - Sems apjautājās.
- Pateicoties jūsu cienījamam saimniekam, ser, - misters Troters atsacīja, - ceturksni pirms trijiem mēs ēdām pusi jēra ciskas ar ceptiem kartupeļiem apakšā.
- Ko! Vai t' viņš par jums gādā? - ar uzsvaru jautāja Sems.
- Jā, ser, - Džobs atbildēja. - Vēl vairāk, mister Veller: mans kungs bija ļoti slims, un viņš mums sadabūja istabu - līdz tam mēs dzīvojām suņu būdā - un samaksāja par to, ser; un viņš nāk mūs apmeklēt katru nakti, kad neviens to nezina. Mister Veller, - teica Džobs, kura acīs šoreiz bija īstas asaras, - šim džentlmenim es varētu kalpot, līdz nokristu miris pie viņa kājām.
- Man jums, diemžēl, kauč kas sakāms, mans draugs, - Sems aizrādīja, - šitā lieta neies cauri.
Džobs Troters izskatījās izbrīnījies.
- Es jums teiks, jauno cilvēk, tas neies cauri, - stingri atkārtoja Sems. - Viņam nekalpos neviens cits kā es. Un, reiz nu mēs ir tiktāl, es jums pateiks vēl vienu noslēpumu, - Sems turpināja, maksādams par alu. - Liek aiz auss - es nekad nav redzējs bildēs eņģeli ar īsām biksēm un getrām - arī brillēs ne, cik es atceras, ne ar dzirdējs vai lasījs stāstu grāmatās par tādu, tak var jau būt, ka tādi ir, bet liek vērā manus vārdus, Džob Troter, viņš tik un tā ir īsts tīrasiņu eņģelis, un es grib redzēt to vīru, kas uzdrīkstēsies teikt, ka pazīst kādu vēl labāku.
Pēc šī izaicinājuma misters Vellers iebāza naudas atlikumu sānu kabatā un, sacīto pa ceļam ar daudziem galvas mājieniem un žestiem apstiprinādams, devās meklēt to, par kuru runāja.
Viņi atrada misteru Pikviku un Džinglu ļoti nopietni sarunājamies un neveltījam ne skatiena cilvēku grupām, kas bija sapulcējušās bumbu spēles laukumā; turklāt tās bija ļoti raibas grupas un uz tām bija vērts paskatīties, kaut vai aiz tukšas ziņkārības.
- Labi, - misters Pikviks teica, kad Sems un viņa biedrs pienāca tuvāk, - pagaidiet, kamēr jūsu veselība uzlabojas, un pa to laiku pārdomājiet par to. Pasakiet man savu lēmumu, kad jūtaties spējīgs, un, kad es to būšu pārdomājis, mēs par šo lietu parunāsim. Tagad ejiet uz savu istabu. Jūs esat noguris un vēl ne tik spēcīgs, lai ilgi uzturētos ārā.
Misters Alfrēds Džingls - bez jebkādas dzirksts no sava kādreizējā dzīvīguma, pat bez tās izmisuma jautrības, ko viņš centās izrādīt tad, kad misters Pikviks viņu atrada galējā postā, - ne vārda neteikdams, zemu paklanījās un, ar mājienu norādīdams Džobam, lai tas tūliņ neseko, lēni aizvilkās.
- Interesants skats, vai ne, Sem? - misters Pikviks teica, labsirdīgi palūkodamies visapkārt.
- Ļoti intresantīgs, ser, - Sems atbildēja. - Brīnumi nekad nebeidzas, - viņš pie sevis piemetināja. - Man domāt, es nemaldās, ja teiks, ka šitas Džingls pašlaik pumpē ūdeni!
To Flītas pagalmu, kurā stāvēja misters Pikviks un kurš bija pietiekami liels, lai noderētu par labu bumbu spēles laukumu, no vienas puses ieslēdza siena, bet no otras - tā cietuma daļa, kas skatījās (vai, pareizāk sakot, būtu skatījusies, ja priekšā nebūtu siena) uz svētā Pāvila katedrāles pusi. Visdažādākās apātiskās un laiskās pozās šeit sēdēja vai slamstījās apkārt liels skaits parādnieku, kuru lielākā daļa cietumā gaidīja, kad viņiem pienāks laiks stāties Maksātnespējīgo tiesas priekšā, kamēr citi jau bija notiesāti un centās «nosist» savu ieslodzījuma laiku, cik nu labi prata. Vieni bija noplīsuši, citi labi ģērbušies, daudzi netīri, daži tīri, bet visi viņi blandījās, slaistījās un vazājās apkārt tikpat apātiski un bezmērķīgi kā zvēri menažērijā.
Pa logiem, kas pacēlās pār šo pagalmu, bija izkārušies krietns skaits cilvēku; daži trokšņaini sarunājās ar paziņām apakšā, citi spēlēja bumbu ar dažiem pārgalvīgiem metējiem pagalmā, un vēl citi skatījās uz bumbas spēlētājiem vai vēroja zēnus, kas izkliedza rezultātus. Garām staigāja netīras sievietes nomītās kurpēs, iedamas uz virtuvi vienā pagalma stūrī un nākdamas no tās; otrā stūrī brēca, kāvās un rotaļājās bērni; ķegļu klaudzēšana un spēlētāju izsaucieni nepārtraukti jaucās ar simtējādām citādām skaņām, un visur valdīja troksnis un kņada, - izņemot mazo, nožēlojamo šķūnīti dažus jardus attālāk, kur kluss un baigs gulēja iepriekšējā naktī mirušā kanclera cietumnieka ķermenis, gaidot uz izmeklēšanas komēdiju. Ķermenis! Tas ir juridiskais apzīmējums nemitīgi kustīgajam rūpju un bažu, mīlestības, cerību un bēdu kopojumam, kas veido dzīvu cilvēku. Likums jau bija paņēmis viņa ķermeni, un te nu tas gulēja, ietērpts līķa drānās, - baigs liecinieks par likuma maigo žēlsirdību.
- Vai nevēlaties, ser, apskatīt svilpotavu? - Džobs Troters apjautājās.