- Ko jūs ar to gribat sacīt? - savukārt jautāja misters Pikviks.
- Nu svilpošanas bodīti, ser, - misters Vellers iejaucās.
- Kas tas ir, Sem? Putnu pārdotava? - misters Pikviks taujāja.
- Pasarg, dievs, nē, ser, - Džobs atbildēja. - Svilpotava, ser, ir vieta, kur pārdod stiprus dzērienus.
Un misters Džobs Troters īsumā paskaidroja, ka, piedraudot ar smagu sodu, aizliegts ienest parādnieku cietumā reibinošus dzērienus, bet, tā kā tur ieslodzītie - lēdijas un džentlmeņi - šīs preces augstu vērtē, daži manīgi slēdzēji, mantkārīgu apsvērumu pamudināti, izturas iecietīgi pret to, ka divi vai trīs cietumnieki pelnās, tirgodamies ar iecienīto preci - džinu.
- Pamazām, ser, šāda kārtība ir ievesta visos parādnieku cietumos, - misters Troters paskaidroja.
- Un tai vēl ir liela priekšrocība, - Sems papildināja, - slēdzēji varen cenšas noķert visus, kas ar šo nelietību grib nodarboties, bet viņiem nemaksā; un, kad tas nokļūst avīzēs, viņus uzslavē par modrību; tā tas griež uz divi pusēm - atbaida citus no tirdzniecības un vairo viņu pašu labo slavu.
- Pilnīgi pareizi, mister Veller, - Džobs piezīmēja.
- Nu labi, bet vai tad šīs istabas nekad nepārmeklē, lai pārliecinātos, ka tur nav paslēpti reibinoši dzērieni? - misters, Pikviks ieminējās.
- Skaidrs, ser, ka pārmeklē, - Sems atbildēja, - bet slēdzēji to zin jau iepriekš un palaiž ziņu svilpotājiem, un tad, meklēt aizgājši, jūs var pasvilpot.
Šajā brīdī Džobs pieklauvēja pie kādām durvīm, kuras atvēra kāds džentlmenis ar nesukātu galvu un, kad viņi bija ienākuši, tās aizbultēja un pasmīnēja. Arī Džobs pasmīnēja un tāpat Sems, un misters Pikviks, domādams, ka to varbūt no viņa sagaida, smaidīja nepārtraukti līdz pat apmeklējuma beigām.
Džentlmenis ar nesukāto galvu likās ļoti apmierināts ar šādu klusu darīšanu kārtošanu un, izvilcis no pagultes plakanu māla pudeli, kurā varēja ietilpt apmēram divas kvartas, piepildīja trīs glāzes ar džinu, ar ko Džobs Troters un Sems tika galā kā īsti meistari.
- Vēl? - svilpojošais džentlmenis apjautājās.
- Pietiek, - Džobs Troters atbildēja.
Misters Pikviks samaksāja; durvis atbultēja, un viņi izgāja ārā, turklāt nesukātais džentlmenis draudzīgi pamāja misteram Rokeram, kam tobrīd gadījās iet garām.
Pēc tam misters Pikviks apstaigāja visas galerijas, uzkāpa augšā un nokāpa atkal leja pa visām kāpnēm un vēlreiz apgāja ap visu pagalmu. Lielākā daļa cietuma iedzīvotāju, kā likās, sastāvēja no Maivina, Smengla, mācītāja, miesnieka un blēža, kas atkārtojās atkal, atkal un atkal. Visos kaktos, kā labākajā, tā sliktākajā, bija tās pašas galvenās iezīmes - tā pati netīrība, tā pati kņada un troksnis. Likās, ka visā cietumā valda nemiers un uztraukums, un cilvēki drūzmējās un mētājās šurpu turpu kā ēnas smagā murgā.
- Es esmu redzējis diezgan, - misters Pikviks teica, atkrizdams krēslā savā mazajā istabiņā. - No šiem skatiem man sāp galva un sirds tāpat. No šī brīža es būšu cietumnieks pats savā istabā.
Un misters Pikviks stingri turējās pie šī lēmuma. Trīs garus mēnešus viņš palika visu dienu ieslēdzies un svaigu gaisu ieelpot izgāja tikai pazagšus naktī, kad lielākā daļa viņa cietuma biedru gulēja vai dzīroja savās istabās. Viņa veselība, acīm redzot, sāka ciest no tik stingra ieslodzījuma, bet ne bieži atkārtotie Perkera un draugu lūgumi, ne arī vēl biežāk atkārtotie mistera Semjuela Vellera brīdinājumi un aizrādījumi nevarēja viņu piespiest izmainīt savu nelokāmo lēmumu.
XLVI NODAĻA
Tas bija jūlija mēneša beidzamajā nedēļā, kad pa Gosvelstrītu varēja redzēt ātri braucam kādu īres kabrioletu, kura numurs mums nav zināms; tajā bija iespiedušies trīs braucēji, ja neskaita kučieri, kas, protams, sēdēja pats uz sava sēdeklīša sānos; virs kabrioleta pārvalka plīvoja divas šalles, kas, acīm redzot, piederēja abām mazajām ķildīga izskata lēdijām zem pārsega, starp kurām, iespriests ļoti šaurā telpā, bija iestūkāts neveikla un pazemīga izskata džentlmenis, ko viena no iepriekš minētajām ķildīgajām lēdijām asi pārtrauca ikreiz, kad vien viņš uzdrošinājās izteikt kādu vārdu.
Beidzot abas ķildīgās lēdijas un neveiklais džentlmenis sāka dot kučierim pretrunīgus norādījumus, kuriem tomēr bija viens mērķis, proti, ka viņam esot jāaptur pie misis Bārdlas durvīm, taču neveiklais džentlmenis pilnīgā pretrunā ar ķildīgajām lēdijām un par spīti tām apgalvoja, ka tās esot zaļas durvis un nevis dzeltenas.
- Kučier, apturiet pie mājas ar zaļajām durvīm! - neveiklais džentlmenis teica.
- Ak tu stūrgalvīgais radījums! - izsaucās viena no ķildīgajām lēdijām. - Kučier, brauciet līdz mājai ar dzeltenajām durvīm!
Kučieris, kas, gribēdams spēji apturēt pie mājas ar zaļajām durvīm, bija pievilcis grožus tik cieši, ka gandrīz ierāva zirgu atmuguriski kabrioletā, nolaida lopiņa priekškājas atpakaļ pie zemes un pagaidīja.
- Nu, kur ta man jāpietur? - kučieris apjautājās. - Nokārtojiet to paši savā starpā!
Es tik prasu - kur!
Strīds atjaunojās ar vēl lielāku sparu, un, tā kā zirgu traucēja muša, kas sēdās tam uz deguna, kučieris humāni izmantoja savu brīvo brīdi un, vadoties no savstarpējā kairinājuma principa, iegāza tam pa galvu.
- Izšķir balsu vairākums, - beidzot teica viena no ķildīgajām lēdijām. - Kučier, māja ar dzeltenajām durvīm!
Bet, kad kabriolets lieliskā stilā bija piedrāzies pie mājas ar dzeltenajām durvīm, «saceļot», kā triumfēdama teica viena no ķildīgajām lēdijām, «vēl lielāku troksni, nekā kad mēs būtu piebraukuši personīgā karietē», un kad kučieris bija nokāpis, lai palīdzētu izkāpt lēdijām, māsters Tomass Bārdls izbāza savu mazo, apaļo galveli pa kādas mājas logu, kurai durvis bija sarkanas un kura atradās dažus numurus tālāk.
- Cik nepatīkami! - teica pēdīgi minētā ķildīgā lēdija, uzmezdama iznīcinošu skatienu neveiklajam džentlmenim.
- Mana dārgā, tā nav mana vaina, - šis džentlmenis atsaucās.
- Nerunā ar mani, tu nejaukais! - lēdija atcirta. - Kučier, māja ar sarkanajām durvīm! Oh, ja kādreiz kādu sievieti ir mocījis tāds rupjš radījums, kas priecājas un lepojas par katru gadījumu, kad var apkaunot savu sievu svešinieku priekšā, tad es esmu šī sieviete!
- Jums vajadzētu kaunēties, Redl, - teica otra mazā sieviete, kas nebija neviena cita kā misis Klapinsa.
- Ko tad es esmu izdarījis? - misters Redls apjautājās.
- Nerunā ar mani, tu zvērs, vai arī es aizmirsīšu, ka esmu tikai sieviete, un sitīšu tev! - misis Redla attrauca.
Kamēr turpinājās šī saruna, kučieris kauna pilnā kārtā aizveda zirgu aiz iemauktiem pie mājas ar sarkanajām durvīm, kuras māsters Bārdls bija jau atvēris.
Lūk, cik necienīgā un pazemojošā veidā reizēm jāierodas viesos pie drauga! Zirgs nepieauļo ugunīgi pie mājas, kučieris nenolec no bukas, skaļi nepieklauvē pie durvīm un ar brīkšķi nenorauj pārvalku pašā pēdējā brīdī, lai lēdijām nebūtu jāsēž vējā, un pēc tam nepasniedz šalles, it kā būtu personīgais kučieris! Viss efekts bija zudis - tas bija prastāk nekā atnākt kājām.
- Nu, Tommij, - misis Klapinsa teica, - kā klājas tavai nabaga mīļajai māmiņai?
- O, viņai klājas ļoti labi, - māsters Bārdls atbildēja. - Viņa ir priekšistabā - jau pilnīgi gatava. Es ar esmu gatavs, es ar.