Un māsters Bārdls sabāza rokas kabatās un sāka lēkāt gan zemē no durvju apakšējā pakāpiena, gan atkal uz tā virsū.
- Vai vēl kāds nāks, Tommij? - misis Klapinsa teica, sakārtodama savu pelerīnu.
- Misis Sendersa nāks, viņa nāks, - Tommijs atbildēja. - Es ar iešu, es ar.
- Sasodīts puika, - mazā misis Klapinsa noteica. - Viņš domā tikai pats par sevi.
Paklau, Tommij, mīlulīt!
- Kas ir? - māsters Bārdls vaicāja.
- Kas vēl nāks, mīļais? - glaimīgi taujāja misis Klapinsa.
- O! Misis Rodžersa nāks, - māsters Bārdls atbildēja un plaši iepleta acis, šo ziņojumu nododams.
- Ko! Lēdija, kas noīrējusi dzīvokli! - misis Klapinsa iesaucās.
Māsters Bārdls sabāza rokas vēl dziļāk kabatās un pamāja ar galvu tieši trīsdesmit piecas reizes, likdams saprast, ka tā tiešām esot lēdija īrniece un neviena cita.
- Ak dievs! - misis Klapinsa teica. - Tās būs īstas viesības.
- Ā, bet ja jūs vēl zinātu, kas ir nolikts bufetē! - māsters Bārdls atbildēja.
- Kas tad tur ir, Tommij? - pielabinādamās taujāja misis Klapinsa. - Man taču tu pateiksi, Tommij, es zinu.
- Nē, neteikšu, - māsters Bārdls atbildēja, galvu kratīdams un atkal uzlēkdams uz pakāpiena.
- Sasodīts puika, - misis Klapinsa nomurmināja. - Tas ir gan spītīgs negantelis!
Paklau, Tommij, nu pasaki savai mīļajai Klapijai!
- Māte teica, ka es nedrīkstot, - māsters Bārdls atbildēja. - Es ar no tā dabūšu, es ar.
Šādu izredžu iedvesmots, pārgudrais zēns ar jaunu sparu sāka atdarināt minamās dzirnas.
Nupat aprakstītā nevainīgā bērna nopratināšana notika pa to laiku, kamēr misters un misis Redli ar kučieri nokārtoja domstarpību par braukšanas maksu; tā beidzās par labu kučierim, un misis Redla pienāca grīļodamās.
- Ak Mērija Enna! Kas noticis? - misis Klapinsa izsaucās.
- Es visa drebu, Betsij, - misis Redla atbildēja. - Redls jau nav vīrietis, viņš visu uzveļ man.
Diezin vai bija godīgi tā runāt par nelaimīgo misteru Redlu, jo strīda sākumā krietnā laulene bija viņu pagrūdusi sāņus un valdonīgi pavēlējusi turēt muti. Viņam tomēr nebija iespējas aizstāvēties, jo misis Redla nepārprotami gatavojās ģībt. Kad tas pa viesistabas logu bija pamanīts, misis Bārdla, misis Sendersa, īrniece un īrnieces kalponīte steidzīgi metās ārā un ieveda viņu mājā, runādamas visas reizē un dažādos veidos izteikdamas nožēlu un līdzjūtību, it kā viņa būtu vislielākā cietēja zemes virsū.
Viņu ieveda priekšistabā un novietoja uz dīvāna, bet lēdija no otrā stāva, uzskrējusi savā otrajā stāvā, atgriezās ar ožamā spirta pudeli un, cieši apkampusi misis Redlas kaklu, ar īsti sievišķīgu laipnību un žēlsirdību turēja to pie viņas deguna, līdz šī lēdija pēc ilgas raustīšanās un cīniņa jutās spiesta paziņot, ka jūtoties daudz labāk.
- Ak, nabadzīte! - misis Rodžersa teica. - Es pārāk labi saprotu, kā viņa jūtas.
- Ak, nabadzīte! Es tāpat, - teica misis Sendersa, un tad visas lēdijas korī novaidējās un teica, ka viņas saprotot, ko tas nozīmējot, un nožēlojot viņu no visas sirds; pat īrnieces mazā kalponīte, trīspadsmit gadus veca un trīs pēdas gara, pusbalsī nomurdēja savu līdzjūtību.
- Bet kas gan noticis? - misis Bārdla ieminējās.
- Jā, kundze, kas tad jūs tā satrieca? - misis Rodžersa jautāja.
- Mani pārāk uztrauca, - pārmetoši atbildēja misis Redla.
Visas lēdijas sašutumā paskatījās uz misteru Redlu.
- Nu, lieta tāda, - šis nelaimīgais džentlmenis teica, panākdams uz priekšu. - Kad mēs apstājāmies pie šīm durvīm, sākās strīds ar kabrioleta kuč...
Izdzirdusi šo vārdu, viņa sieva izgrūda skaļu brēcienu, kas visus tālākos paskaidrojumus vairs neļāva sadzirdēt.
- Labāk atstājiet mūs, Redl, un ļaujiet mums viņu nomierināt, - teica misis Klapinsa. - Kamēr jūs būsit šeit, viņai labāk nekļūs.
Visas lēdijas šīm domām piekrita, tāpēc misteru Redlu izgrūda no istabas un palūdza paelpot svaigu gaisu dibenpagalmā, ko viņš arī darīja apmēram ceturtdaļstundu, līdz misis Bārdla ar svinīgu seju viņam paziņoja, ka tagad šis varot ienākt, bet šim esot jāizturas ļoti uzmanīgi pret savu sievu. Viņa zinot, ka šis neesot gribējis būt nelaipns, bet Merija Enna nebūt neesot stipra sieviete, un, ja šis neuzmanīšoties, tad varot to pazaudēt gluži negaidot, un par to šim vēlāk būšot briesmīgas atmiņas un tā tālāk. Visu to misters Redls noklausījās ļoti padevīgi un atgriezās viesistabā lēns kā jēriņš.
- Ak vai, misis Rodžersa, - misis Bārdla teica, - jūs taču vēl neesat iepazīstināta.
Misters Redls, kundze. Misis Klapinsa, kundze. Misis Redla, kundze.
- Tā ir misis Klapinsas māsa, - misis Sendersa piemetināja.
- O, tiešām, - ar cieņu teica misis Rodžersa, jo viņa taču bija īrniece un viņas kalpone šovakar apkalpoja, tāpēc viņa ar pilnu tiesību varēja justies vairāk cienīga nekā draudzīga. - O, tiešām.
Misis Redla saldi pasmaidīja, misters Redls paklanījās, un misis Klapinsa teica, - šī tiešām esot «ļoti laimīga, ka varot iepazīties ar lēdiju, par ko dzirdējusi tik daudz laba kā par misis Rodžersu». Pēdīgi minētā lēdija šo komplimentu uzņēma ar cieņas pilnu labvēlību.
- Nu, mister Redl, - misis Bārdla teica, - jūs droši vien jūtaties ļoti pagodināts par to, ka jūs un Tommijs būsit vienīgie džentlmeņi, kas pavadīs tik daudz lēdiju līdz pat «Spāniešiem» Hemstedā. Vai jums, misis Rodžersa, tā neliekas?
- Protams, kundze, - misis Rodžersa atbildēja, un pēc tam pārējās lēdijas atsaucās:
- O, protams!
- Skaidrs, kundze, ka jūtos pagodināts, - misters Redls apgalvoja, rokas, berzēdams un izrādīdams tikko manāmas tieksmes kļūt mundrākam. - Taisnību sakot, es teicu jau tad, kad mēs braucām kabri...
Izdzirdusi šo vārdu, kas modināja tik daudz sāpīgu atmiņu, misis Redla atkal pielika kabatas lakatiņu pie acīm un apspiesti iekliedzās. Misis Bārdla sarauca pieri pret misteru Redlu, likdama saprast, lai viņš labāk nesaka ne vārda, un cienīgi lūdza misis Rodžersas kalponi «pasniegt vīnu».
Pēc šī signāla parādījās bufetē paslēptie dārgumi; tur bija daži šķīvji ar apelsīniem un cepumiem un pudele veca, ilggadēja portvīna - par šiliņu un deviņiem pensiem - līdz ar pudeli slavenā Austrumindijas šerija par četrpadsmit pensiem. Tas viss tika pasniegts par godu īrniecei un sagādāja bezgalīgu apmierinājumu visiem. Pēc tam kad misis Klapinsai lielas izbailes bija sacēlis Tommija mēģinājums pastāstīt, kā viņš noklaušināts par bufetes saturu (ko laimīgā kārtā jau dīglī nomāca tas apstāklis, ka viņš ielēja pusglāzes vecā portvīna nerīklē un tādā kārtā uz dažām sekundēm atradās dzīvības briesmās), viesi devās meklēt Hemstedas karieti. Drīz vien to atrada, un pēc pāris stundām viņi visi sveiki un veseli ieradās «Spāniešu Tējas Dārzos», kur neveiksmīgā mistera Redla pats pirmais darbs gandrīz izraisīja jaunu lēkmi viņa krietnajai laulenei. Viņš izdarīja ne vairāk, ne mazāk kā tikai pasūtīja tēju septiņiem, kur taču (kā visas lēdijas vienā balsī izsacījās) nekas nebūtu bijis vieglāk kā dot Tommijam dzert no jebkuras tases vai kaut no visām tasēm, kad apkalpotājs neskatās.
Tā būtu viena porcija ietaupīta, un tēja tāpēc nebūtu sliktāka!
Taču nu vairs nekā nevarēja līdzēt, un paplāte parādījās ar septiņām tasēm un apakštasēm līdz ar attiecīgu daudzumu sviestmaižu. Misis Bārdlu vienbalsīgi ievēlēja par priekšsēdētāju, misis Rodžersu nosēdināja viņai pa labo roku un misis Redlu pa kreiso, un mielasts sākās ļoti jautri.
- Cik patīkami gan ir laukos! - misis Rodžersa nopūtās. - Es gandrīz vēlētos te dzīvot vienmēr.