- Nu, lēdijas, - vīrs ar oša spieķi uzsauca, ieskatīdamies karietē un sapurinādams misis Sendersu, lai to pamodinātu. - Nāciet!
Uzmodinājusi savu draudzeni, misis Sendersa izkāpa. Misis Bārdla, balstīdamās uz Džeksona rokas un vezdama sev līdzi Tommiju, bija jau iegājusi pa vārtiem.
Draudzenes sekoja.
Telpa, kurā viņas iegāja, izskatījās vēl dīvaināka nekā vārti. Cik daudz vīriešu šeit stāvēja! Un kā viņi blenza!
- Kas šī ir par vietu? - misis Bārdla apstādamās pajautāja.
- Tikai viens no mūsu kantoriem, - Džeksons atbildēja, steidzīgi ievezdams viņu pa kādām durvīm un atskatīdamies, lai redzētu, vai pārējās sievietes seko. - Uzmanies, Aizek!
- Droši, - attrauca vīrs ar oša spieķi.
Durvis aiz viņiem smagi aizcirtās, un viņi nokāpa dažus pakāpienus lejup.
- Te nu mēs beidzot esam. Viss kārtībā un savā vietā, misis Bārdla! - teica Džeksons, līksmi paskatīdamies visapkārt.
- Ko jūs ar to gribat sacīt? - misis Bārdla vaicāja, sirdij pamirstot.
- Āre, ko, - Džeksons atbildēja, pavezdams viņu mazliet sāņus. - Nebīstieties, misis Bārdla! Pasaulē, kundze, nav bijis smalkjūtīgāka cilvēka par Dodsonu vai humānāka par Fogu. No veikala viedokļa viņiem bija pienākums jūs apcietināt, lai saņemtu atlīdzību, taču viņi, cik iespējams, gribēja saudzēt jūsu jūtas. Cik uzmundrinoši jums būs pārdomāt, kādā veidā tas tika izdarīts! Šeit ir Flīta, kundze.
Novēlu jums labu nakti, misis Bārdla! Ar labu nakti, Tommij!
Kamēr Džeksons un vīrs ar oša spieķi steidzās projām, kāds cits vīrs, kas ar atslēgu rokā bija noskatījies, aizvadīja apmulsušo sievieti pie otrām zemām kāpnēm, kas veda uz kādām durvīm. Misis Bārdla skaļi iespiedzās, Tommijs sāka brēkt, misis Klapinsa sarāvās pavisam maza, un misis Sendersa bez lieka trokšņa taisījās, ka tiek projām. Jo tur stāvēja apvainotais misters Pikviks, kas naktī bija iznācis ieelpot savu svaigā gaisa devu, bet blakus viņam pie sienas bija atspiedies Semjuels Vellers, kas, ieraudzījis misis Bārdlu, ar izsmejošu goddevību noņēma cepuri, kamēr viņa kungs sašutis apgriezās uz papēža.
- Netraucējiet šo sievieti, - slēdzējs sacīja Velleram. - Viņa nupat kā ieradās.
- Apcietināta! - Sems izsaucās, ātri uzlikdams cepuri galvā. - Kas šo sūdz? Par ko?
Runā, vecais!
- Dodsons un Fogs, - vīrs atbildēja, - lai piedzītu viņas pašas atzītos tiesas izdevumus.
- Ei, Džob, Džob! - Sems kliedza, mezdamies iekšā gaitenī. - Drāziet pie mistera Perkera, Džob! Man viņš tūliņās vajadzīgs. Te, domāt, iznāks kas labs. Nu būs joki.
Urā! Kur saimenieks?
Bet atbildes šim jautājumam nebija, jo Džobs, tikko saņēmis uzdevumu, metās prom, ko kājas nes, un misis Bārdla nu reiz bija patiešām paģībusi.
XLVII NODAĻA
Džobs Troters ar nesamazinātu ātrumu skrēja pa Holbornu, reizēm pa ielas vidu, reizēm pa ietvi un reizēm pa noteku, kā nu kurā vietā labāk varēja tikt uz priekšu caur vīriešu, sieviešu, bērnu un kariešu drūzmu abos virzienos, un, lai vai kādi gadījās šķēršļi, neapstājas ne brīdi, līdz sasniedza Greizinna vārtus. Taču, lai kā viņš bija steidzies, vārti bija tikuši aizslēgti jau krietnu pusstundu pirms viņa ierašanās, un, kad viņš beidzot atrada mistera Perkera veļas mazgātāju, kura dzīvoja pie savas precētās meitas, kas bija veltījusi savu roku un sirdi kādam sulainim bez pastāvīgas rezidences, kurš dzīvoja kādā mājā kādā no ielām tuvu pie kāda alus brūža kaut kur aiz Greizinnleinas, atlika vēl tikai piecpadsmit minūtes līdz cietuma slēgšanai. Vēl vajadzēja izdabūt misteru Lautenu no «Žagatas un Stumbeņa» dibenistabas, un, līdzko Džobs bija ticis galā ar šo uzdevumu un nodevis Sema Vellera ziņojumu, pulkstenis nosita desmit.
- Tā, - teica Lautens, - tagad ir par vēlu. Šonakt jūs iekšā vairs netiekat. Būs jāpārguļ uz ielas, mans draugs.
- Par mani nebēdājiet, - Džobs attrauca, - es varu gulēt visur kur. Bet vai nebūtu labāk satikt misteru Perkeru jau šovakar, lai tūliņ no rīta varētu ķerties pie šīs lietas?
- Nu, ko, - Lautens atbildēja pēc neilgām pārdomām, - ja tas būtu jebkura cita dēļ, Perkers sevišķi nepriecātos, ka es ierodos pie viņa mājās, bet mistera Pikvika dēļ, man šķiet, es drīkstēšu paņemt ormani uz kantora rēķina.
Izšķīries par šādu rīcību, misters Lautens paņēma cepuri un, palūdzis klātesošos pa viņa prombūtnes laiku izvēlēt kādu par priekšsēdētāja vietas izpildītāju, devās uz tuvāko kariešu stāvvietu un, izvēlējies pēc izskata vislabākos ormaņa ratus, lika kučierim braukt uz Montegjūpleisu Raselskvērā.
Pie mistera Perkera todien bija viesības, par ko liecināja gaisma viesistabas logos un uzskaņotu lielu klavieru un neuzskaņotas mazas balstiņas toņi, tāpat kā visu pārvarošā ēdienu smarža, kas pildīja kāpņu telpas un priekšnamu. Lieta bija tāda, ka pāris ļoti labu provinces aģentu bija ieradušies pilsētā vienā laikā, un viņu uzņemšanai bija sapulcējusies patīkama, maza sabiedrība, kurā ietilpa dzīvības apdrošināšanas sabiedrības sekretārs misters Snikss, ievērojamais advokāts misters Prozijs, trīs solisitori, kāds pilnvarotais bankrotu lietās, kāds jurists no Templa ar savu mācekli - jaunu džentlmeni ar mazām actiņām un valdonīgu izturēšanos, kurš bija uzrakstījis interesantu grāmatu par zemes iznomāšanas tiesībām, ar ļoti daudziem komentāriem un citātiem, un vēl dažas citas ievērojamas un ļoti izcilas personības. No šādas sabiedrības šķīrās mazais misters Perkers, kad viņam čukstus pieteica viņa klerka ierašanos, un, iegājis ēdamistabā, viņš tur atrada misteru Lautenu un Džobu Troteru, kuri izskatījās diezgan spocīgi virtuves sveces gaismā, ko uz galda bija nolicis džentlmenis, kurš par algu, ko izmaksā katru gada ceturksni, bija ar mieru valkāt plīša biksītes un garas zeķes un tāpēc izjuta pienācīgu nicināšanu pret klerku un visām lietām, kam kāds sakars ar «kantori».
- Nu, Lauten, - mazais misters Perkers teica, aizvērdams durvis, - kas noticis? Vai tad saņemta kāda svarīga vēstule?
- Nē, ser, - Lautens atbildēja. - Lūk, sūtnis no mistera Pikvika, ser.
- No Pikvika? - mazais vīriņš atsaucās, ātri pievērsdamies Džobam. - Nu, kas ir?
- Dodsons un Fogs apcietinājuši misis Bārdlu, lai saņemtu savus izdevumus, ser, - Džobs teica.
- Nevar būt! - iesaucās Perkers, iebāzdams rokas kabatās un atbalstīdamies pret bufeti.
- Ir gan, - teica Džobs. - Šķiet, ka viņi tūliņ pēc tiesas sēdes izdabūjuši no tās parakstu par tiesas izdevumu atzīšanu.
- Pie joda! - Perkers iesaucās, izvilkdams abas rokas no kabatām un izteiksmīgi sizdams ar labās rokas pirkstu kauliņiem pret kreisās rokas plaukstu. - Tie ir gudrākie blēži, ar kādiem man jebkad bijusi darīšana!
- Manīgākie vīri, kādus es pazīstu, ser, - Lautens piezīmēja.
- Manīgi! - Perkers piebalsoja. - Nevar saprast, kur viņiem pieķerties.
- Pilnīgi pareizi, ser, nav kur pieķerties, - Lautens atbildēja.
Tad kā kungs, tā kalps dažus mirkļus iegrima pārdomās, bet viņu sejas pauda tādu sajūsmu, it kā viņi apcerētu vienu no visskaistākajiem un ģeniālākajiem atradumiem, kādu jebkad izdarījis cilvēka saprāts. Kad viņi bija mazliet atguvušies no savas sajūsmas transa, Džobs Troters pastāstīja pārējo, kas viņam bija ziņojams. Perkers domīgi pamāja ar galvu un izvilka savu pulksteni.