- Es tur būšu tieši desmitos, - mazais vīriņš teica. - Semam ir pilnīgi taisnība.
Pasakiet viņam to. Vai vēlaties glāzi vīna, Lauten?
- Pateicos, ser, nē.
- Man šķiet, jūs domājat - jā, - mazais vīriņš sacīja, paņemdams no bufetes karafi un glāzes.
Tā kā Lautens tiešām domāja «jā», tad viņš par šo jautājumu nekā vairs neteica, bet labi sadzirdamā čukstā apjautājās Džobam, vai Perkera portrets, kas karājās iepretī kamīnam, neesot apbrīnojami līdzīgs, un Džobs, protams, atbildēja, ka esot. Vīns bija ieliets glāzēs, un Lautens uzdzēra misis Perkerai un bērniem, bet Džobs - Perkeram.
Džentlmenis plīša biksītēs un garajās zeķēs uzskatīja, ka viņa pienākumos nekādi neietilpstot izvadīt ārā kantora cilvēkus, tādēļ stūrgalvīgi atteicās paklausīt zvanīšanai, un viņi izvadīja sevi paši. Atornejs devās uz savu viesistabu, klerks - uz «Žagatu un Stumbeni», bet Džobs - uz Koventgārdenas tirgu, lai pavadītu nakti kādā dārzeņu grozā.
Otrā rītā tieši noteiktajā laikā labsirdīgais, mazais atornejs pieklauvēja pie mistera Pikvika durvīm, kuras ļoti žigli atvēra Sems Vellers.
- Misters Perkers, ser, - Sems sacīja, pieteikdams apmeklētāju misteram Pikvikam, kas domīgi sēdēja pie loga. - Es ir dikti priecīgs, ser, ka jūs tā nejauši ir šiten iegriezies. Man domāt, ser, ka saimenieks vēlas pārmīt ar jums kādu vārdiņu vai pusotra.
Perkers zīmīgi palūkojās uz Semu, likdams saprast, ka viņam viss skaidrs: nav jāpiemin, ka pēc viņa ir sūtīts; un, pamājis, lai Sems pienāk tuvāk, viņš īsi iečukstēja tam kaut ko ausī.
- Vai jūs to saka no tiesas, ser? - Sems izsaucās, ārkārtīgā pārsteigumā atsprāgdams atpakaļ.
Perkers pamāja ar galvu un pasmaidīja.
Misters Semjuels Vellers paskatījās uz mazo advokātu, tad uz misteru Pikviku, tad uz griestiem, tad atkal uz Perkeru; viņš sāka smīnēt, skaļi iesmējās un beidzot, paķēris no paklāja savu cepuri, bez kādiem paskaidrojumiem pazuda.
- Ko tas nozīmē? - misters Pikviks jautāja, izbrīnā paskatīdamies uz Perkeru. - Kāpēc Sems tik neparasti uzvedas?
- Nekas, nekas, - Perkers atbildēja. - Paklausieties, godājamo ser, pievelciet savu krēslu pie galda! Man ir diezgan daudz ko jums sacīt.
- Kas tie par papīriem? - misters Pikviks apvaicājās, kad mazais vīriņš nolika uz galda nelielu dokumentu sainīti, pārsietu ar sarkanu lentu.
- Bārdlas un Pikvika lietas dokumenti, - Perkers atbildēja, ar zobiem atvilkdams mezglu.
Misters Pikviks ar troksni atgrūda krēslu un, tajā atzvēlies, sakrustoja rokas, stingri noskatīdamies - ja vien misters Pikviks vispār spēja stingri skatīties - uz savu draugu juristu.
- Jums nav patīkami dzirdēt par šo lietu? - mazais vīriņš apjautājās, vēl arvien darbodamies ap mezglu.
- Jā, tiešām nav patīkami, - misters Pikviks atbildēja.
- Ļoti žēl, - Perkers turpināja, - jo tieši tas būs mūsu sarunas temats.
- Man, Perker, labāk patiktos, ja šis temats mūsu starpā nekad netiktu cilāts, - steigšus pārtrauca misters Pikviks.
- Ūja, ūja, cienījamo ser, - mazais vīriņš teica, atraisīdams papīru sainīti un pētoši pašķielēdams uz misteru Pikviku. - Par to ir jārunā. Esmu šeit ieradies lietas labā. Nu, godājamo ser, vai esat gatavs uzklausīt, kas man sakāms? Nesteidzieties, ja jūs neesat gatavs es varu pagaidīt, man ir līdzi šī rīta avīze. Mans laiks pieder jums. Tā.
Un mazais vīriņš pārlika vienu kāju pār otru un izlikās, ka sāk ļoti omulīgi un uzmanīgi lasīt.
- Labi, labi, - misters Pikviks teica nopūzdamies, bet tajā pašā laikā sākdams smaidīt. - Sakiet, kas jums sakāms. Man šķiet, tas pats vecais stāsts?
- Mazliet izmainīts, godājamo ser, mazliet izmainīts, - Perkers atbildēja, bez steigas salocīdams avīzi un iebāzdams to atkal kabatā. - Misis Bārdla - sūdzētājā šajā prāvā atrodas šajās sienās, ser.
- To es zinu, - bija mistera Pikvika atbilde.
- Labi, - Perkers atteica. - Un, man šķiet, jūs arī zināt, kā viņa šeit nokļuvusi. Es gribu teikt - kādēļ un uz kāda pamata.
- Ja, vismaz es dzirdēju Sema ziņojumu par šo lietu, - māksloti nevērīgi atsaucās misters Pikviks.
- Uzdrošinos teikt, - Perkers aizrādīja, - ka Sema ziņojums šajā lietā ir pilnīgi pareizs. Bet nu, godājamo ser, mans pirmais jautājums: vai šai sievietei būs jāpaliek šeit?
- Jāpaliek šeit! - misters Pikviks atsaucās.
- Jāpaliek šeit, godājamo ser! - Perkers atbildēja, atgāzdamies krēslā un, acis nenovērsis, skatīdamies uz savu klientu.
- Kā jūs to varat jautāt man? - šis džentlmenis attrauca. - Tas atkarīgs no Dodsona un Foga. Jūs to zināt ļoti labi.
- Es nezinu nekā tamlīdzīga, - noteikti paziņoja Perkers. - Tas nav atkarīgs no Dodsona un Foga: šos vīrus, godājamo ser, jūs pazīstat tikpat labi kā es. Tas atkarīgs vienīgi, pilnīgi un absolūti tikai no jums.
- No manis! - misters Pikviks izsaucās, satraukti pieceldamies no krēsla un tūliņn atkal apsēzdamies.
Mazais vīriņš divreiz uzsita pa savas šņaucamās dozes vāku, atvēra to, ieņēma kārtīgu šņaucienu, atkal to aizvēra un atkārtoja vārdus:
- No jums. Es jums teikšu, godājamo ser, - turpināja mazais vīriņš, kas, kā šķita, no šņauciena bija kļuvis pašpaļāvīgāks, - es jums teikšu, ka viņas drīza atbrīvošana no mūža ieslodzījuma atkarīga no jums un tikai no jums. Esiet tik laipns, godājamo ser, uzklausiet mani un pārāk nedīžājieties - no tā jūs tikai sāksit svīst, bet labuma nebūs nekāda. Es jums sacīšu, - Perkers runāja tālāk, saliekdams pirkstu pie katra punkta, - es jums sacīšu, ka neviens cits, tikai jūs varat viņu atbrīvot no šī nožēlojamā midzeņa; un ka jūs to varat izdarīt, samaksājot tiesas izdevumus - kā par sūdzētāju, tā par apsūdzēto - šīm Frīmenskorta haizivīm. Neuztraucieties taču, godājamo ser!
Misters Pikviks, kura sejas izteiksme pa šīs runas laiku bija dažādi mainījusies visbrīnumainākajā kārtā un kurš, acīm redzot, bija gatavs tūdaļ eksplodēt aiz sašutuma, savaldīja savu niknumu, cik vien labi tas bija iespējams, un Perkers, pastiprinājis savas pārliecinātāja dāvanas ar jaunu šņaucienu, turpināja: - Es šo sievieti šorīt redzēju. Samaksājot izdevumus, jūs varat pilnīgi atbrīvoties no zaudējumu atlīdzības un pat vairāk, - es zinu, godājamo ser, ka tas jums ir daudz svarīgāk, - saņemt viņas brīvprātīgo apliecinājumu, ko viņa man piesūtīs vēstulē, ka šo lietu no paša sākuma izdomājuši, ierosinājuši un izveduši šie vīri Dodsons un Fogs; ka viņa dziļi nožēlo jums sagādātās nepatikšanas un apvainojumus un lūdz mani stāties sakaros ar jums un lūgt jūsu piedošanu.
- Ja es samaksāju viņas izdevumus viņas vietā! - sašutis atsaucās misters Pikviks. - Tiešām vērtīgs dokuments!
- Nekādu ja šajā gadījumā, godājamo ser, - uzvarētāja balsī teica Perkers. - Lūk, vēstule, par ko es runāju. To manā kantorī šorīt pulksten deviņos atnesa kāda cita sieviete, pirms es vēl biju spēris kāju šajā vietā vai sazinājies ar misis Bārdlu. Goda vārds.
Un, sameklējis starp dokumentiem šo vēstuli, mazais advokāts nolika to pie mistera Pikvika elkoņa un, acis nepamirkšķinādams, šņauca divas minūtes no vietas.
- Vai tas ir viss, ko jūs man varat pateikt? - lēnīgi apjautājās misters Pikviks.
- Ne gluži, - Perkers atbildēja. - Šobrīd es neņemos teikt, vai izdevumu atzīšanas teksts, iespējamās norunas raksturs un pierādījumi, kādus mēs šajā lietā varētu iegūt, būs pietiekoši, lai ierosinātu lietu par uzkūdīšanu. Baidos, godājamo ser, ka nebūs: man šķiet, viņi ir pārāk gudri. Taču es gribu sacīt, ka visi šie fakti, kopā ņemot, būs pietiekoši, lai attaisnotu jūs visu saprātīgu cilvēku acīs. Un tagad, godājamo ser, es vēršos pie jums. Šīs simt un piecdesmit mārciņas... vai arī lai cik tur būtu - ņemsim apaļu skaitli... jums nekā nenozīmē. Zvērinātie ir sprieduši pret jums; nu, spriedums ir nepareizs, taču viņi sprieda tā, kā, pēc viņu domām, bija taisnīgi, un spriedums ir jums par ļaunu. Tagad jums ir izdevība ar daudz vieglākiem noteikumiem nostādīt sevi daudz labākā stāvoklī, nekā jūs to varētu, paliekot šeit; to cilvēki, kas jūs nepazīst, varētu iztulkot tikai kā veltīgu, ietiepīgu, aplamu un nežēlīgu stūrgalvību; nekādi citādi, godājamo ser, ticiet man. Kā jūs varat vilcināties izmantot šo gadījumu, kas var jums atdot jūsu draugus, jūsu ierastās nodarbības, kas var atbrīvot jūsu uzticamo un pieķērīgo kalpotāju, kuru jūs pretējā gadījumā notiesātu uz ieslodzījumu līdz jūsu mūža galam? Un, kas ir vissvarīgākais, - tas jums dos iespēju atriebties visaugstsirdīgākajā veidā (es zinu, godājamo ser, ka tikai šāda atriebība jums var patikt), atbrīvojot šo sievieti no posta un izvirtības vides, kādu, ja. tas būtu manos spēkos, es nenovēlētu nevienam vīrietim, bet uz sievieti tas iespaids laikam gan ir vēl daudz briesmīgāks un nežēlīgāks. Tagad es jums jautāšu, godājamo ser, ne tikai kā jūsu juridiskais padomdevējs, bet arī kā jūsu vispatiesākais draugs: vai tiešām jūs šo iespēju sasniegt visus šos mērķus un izdarīt tik daudz laba palaidīsit garām dažu nieka mārciņu dēļ, kas nonāks pāris neliešu kabatās un neatnesīs tiem nekāda labuma, tikai liks kārot vēl vairāk un tā jo drīzāk tos pamudinās uz kādu nelietību, kam jābeidzas ar katastrofu? Šos apsvērumus, godājamo ser, es jums izklāstīju visai nepārliecinoši un nepilnīgi, bet es lūdzu jūs par tiem padomāt - padomāt, cik, vien ilgi jums tīkas: es pacietīgi gaidīšu jūsu atbildi.