Pirms vēl misters Pikviks paspēja atbildēt, pirms vēl misters Perkers bija ieņēmis divdesmito daļu šņauciena, kas taču absolūti nepieciešams pēc tik neparasti garas runas, ārpusē atskanēja neskaidras balsis un pēc tam nedroši klauvējieni pie durvīm.
- Ak dievs, ak dievs! - iesaucās misters Pikviks, ko drauga vārdi bija acīm redzami saviļņojuši. - Kā šī klauvēšana var kaitināt! Kas tur ir?
- Es, ser, - atsaucās Sems Vellers, pabāzdams galvu.
- Patlaban es ar jums nevaru runāt, - misters Pikviks teica. - Šobrīd esmu aizņemts, Sem.
- Lūgtu piedošanu, ser, - misters Vellers atbildēja, - bet šeitan, ser, ir kāda lēdija, kas saka, ka viņai jums jāziņo kauč kas gauži svarīgs.
- Es nevienu lēdiju nevaru pieņemt, - attrauca misters Pikviks, kura gara acu priekšā nostājās misis Bārdlas tēls.
- Es, ser, to tik droši nebūtu apgalvojs, - misters Vellers tiepās, galvu kratīdams. - Ja jūs, ser, zinājs, kas pašlaik atrodas jūsu tuvumā, jūs, ser, būtu uzdziedājs citu dziesmiņu, kā smiedamies pie sevis teica vanags, dzirdēdams, ka aiz stūra dzied sarkankrūtīts.
- Kas tā ir? - misters Pikviks jautāja.
- Vai jūs grib viņu redzēt, ser? - misters Vellers atvaicāja. pieturēdams durvju rokturi, it kā otrā pusē atrastos kāds neredzēts dzīvnieks.
- Šķiet, ka būs jāpaskatās, - misters Pikviks sacīja, palūkodamies uz Perkeru.
- Lai tad iesākas! - Sems iesaucās. - Atskan gongs, paceļas priekškars, un ienāk divi sazvērnieki.
Runādams Sems Vellers atrāva durvis, un istabā ieklupa misters Nataniēls Vinkls, vezdams pie rokas to pašu jauno lēdiju, kas Dinglijdellā bija valkājusi zābaciņus ar kažokādas apmali un tagad, ļoti jauki nosarkusi un apjukusi un ģērbusies violetā zīdā un elegantā cepurē ar krāšņu plīvuri, izskatījās glītāka nekā jebkad.
- Mis Arabella Ellena! - misters Pikviks iesaucās, pieceldamies no krēsla.
- Nē, - atbildēja misters Vinkls, nokrizdams ceļos. - Misis Vinkla. Piedodiet, mans dārgais draugs, piedodiet!
Misters Pikviks tikko varēja ticēt saviem pieciem prātiem un varbūt nebūtu arī noticējis, ja viņu nepārliecinājusi vienprātīgā liecība, ko sniedza Perkera smaidošā seja un dibenplānā stāvošie Sems ar skaisto kalponīti, kuri, kā šķiet, visu notiekošo vēroja ar lielāko apmierinājumu.
- Ak mister Pikvik, - klusā balsī teica Arabella, it kā klusums viņu būtu satraucis, - vai jūs man varat piedot manu pārsteidzību?
Misters Pikviks ar vārdiem neatbildēja nekā, bet steigšus noņēma savas acenes un, satvēris jaunās lēdijas abas rokas savējās, noskūpstīja viņu daudz reižu - varbūt vairāk, nekā tas tiešām bija nepieciešams, - un tad, vēl arvien turēdams vienu lēdijas roku, paziņoja misteram Vinklam, ka tas esot bezkaunīgs kucēns, un lika tam piecelties. Misters Vinkls, kas dažas sekundes kā grēku nožēlnieks bija trinis savu degunu ar cepures apmali, piecēlās, un misters Pikviks viņam kādas reizes uzsita pa muguru un tad sirsnīgi paspieda roku Perkeram, kurš, lai neatpaliktu no citiem, pēc savām spējām apsveica kā jauno sievu, tā skaisto kalponi un, sirsnīgi paspiedis mistera Vinkla roku, uzlika savam priekam vainagu, ieņemdams tādu šņaucienu, kas pusducim vīru ar parastas konstrukcijas deguniem būtu licis šķaudīt līdz mūža galam.
- Bet, manu mīļo meitēn, - misters Pikviks teica, - kā tas viss notika? Apsēdieties un pastāstiet man visu. Cik viņa ir jauka, vai ne, Perker? - misters Pikviks piemetināja, aplūkodams Arabellu ar tādu lepnumu un sajūsmu, it kā tā būtu viņa paša meita.
- Lieliska, godājamo ser, - mazais vīriņš atbildēja, - ja es pats nebūtu precēts vīrs, es jūs apskaustu, jūs blēdi tāds.
Tā runādams, mazais advokāts deva misteram Vinklam dunku krūtīs, ko šis džentlmenis atdeva atpakaļ; pēc tam abi iesmējās visai skaļi, bet ne tik skaļi kā misters Semjuels Vellers, kas nupat bija devis vaļu savām jūtām, noskūpstot skaisto kalponi skapja durvju aizsegā.
- Jums, Sem, es nekad nevarēšu diezgan pateikties, - Arabella teica ar jaukāko smaidu, kāds vien iedomājams. - Es nekad neaizmirsīšu jūsu pūliņus Kliftonas dārzā.
- Par to, kundzīt, nav vērte runāt, - Sems attrauca. - Es, kundzīt, tikai palīdzēju dabai, kā teica dakteris mātei, kuras zēnu tas bija nobeidzis, asinis laizdams.
- Mērij, mana dārgā, sēdieties! - misters Pikviks teica, pārtraukdams šos komplimentus. - Un nu - cik ilgi jūs jau esat precējušies?
Arabella kautrīgi palūkojās uz savu kungu un pavēlnieku, kas atbildēja:
- Tikai trīs dienas.
- Tikai trīs dienas? - misters Pikviks izsaucās. - Ko tad jūs darījāt visus šos trīs mēnešus?
- Jā, pareizi, - Perkers iejaucās. - Izskaidrojiet šo gausumu. Jūs redzat, ka Pikviks ir pārsteigts tikai par to, ka tas nav noticis jau pirms vairākiem mēnešiem.
- Nu, - misters Vinkls. atbildēja, paskatījies uz savu nosarkušo jauno sieviņu, - lieta tāda, ka es ilgu laiku nevarēju pierunāt Bellu aizbēgt, un, kad es viņu biju pierunājis, pagāja ilgs laiks, līdz mēs atradām izdevīgu gadījumu. Arī Mērijai, pirms viņa varēja atstāt vietu kaimiņos, bija jāuzteic mēnesi iepriekš, un bez viņas palīdzības mēs to nebūtu izdarījuši.
- Goda vārds! - iesaucās misters Pikviks, kas pa šo laiku bija sameklējis savas brilles un vērsa savu skatienu no Arabellas uz Vinklu un no Vinkla uz Arabellu ar tik priecīgu sejas izteiksmi, kādu vien cilvēkam var dot silta sirds un labvēlīgas jūtas. - Goda vārds! Šķiet, ka jūs esat rīkojušies ļoti sistemātiski. Bet, mana mīļā, vai jūsu brālis to visu zina?
- Ak nē, nē, - Arabella atbildēja nobālēdama. - Dārgo mister Pikvik, viņam tas jāuzzina tikai no jums - tikai no jūsu mutes. Viņš ir tik varmācīgs, tik aizspriedumains un... un tā rūpējas par savu draugu misteru Soijeru, - Arabella piemetināja, acis nolaizdama, - kā es briesmīgi bīstos no sekām.