- Jā, pareizi, - nopietni aizrādīja Perkers, - šī lieta jums jāņem savās rokās, godājamo ser. Ja šie jaunie cilvēki arī nevienu citu neklausīs, jūs viņi vismaz cienīs.
Jums jānovērš nelaime, godājamo ser. Karstas asinis... karstas asinis.
Un mazais vīriņš brīdinoši iešņauca tabaku un domīgi pakratīja galvu.
- Jūs aizmirstat, mana mīļā, - mīlīgi teica misters Pikviks, - jūs aizmirstat, ka es esmu cietumnieks.
- Nē, godājamo ser, tiešām ne, - Arabella atbildēja. - To es nekad neesmu aizmirsusi; vienmēr esmu domājusi par to, cik lielām jābūt jūsu ciešanām šajā briesmīgajā vietā, bet es cerēju, ka mūsu laimes dēļ jūs varētu izdarīt to, ko sevis dēļ nekad nebūtu darījuši. Es droši ticu, ka mans brālis ar šo lietu samierināsies, ja jūs pirmais viņam to paziņosit. Viņš ir mans vienīgais radinieku pasaulē, mister Pikvik, un, ja jūs par mani neiestāsities, es bīstos, ka pazaudēšu arī viņu. Es saprotu, ka esmu rīkojusies ļoti nepareizi... ļoti ļoti nepareizi... - Nabaga Arabella aizsedza seju ar mutautiņu un sāka rūgti raudāt.
Misteru Pikviku stipri ietekmēja jau šīs asaras, bet, kad misis Vinkla, acis slaucīdama, sāka viņu pierunāt un lūgt ar savas maigās balss vismaigākajiem toņiem, viņš kļuva pavisam nemierīgs un, acīm redzot, nezināja, kā rīkoties, ko pierādīja tas, ka viņš sāka nervozi berzēt gan briļļu stiklus, degunu, bikses, galvu, gan getras.
Izmantodams šos nenoteiktības simptomus, misters Perkers (pie kura, kā izrādījās, jaunais pāris šorīt jau bija ieradies) ar juridisku skaidrību un noteiktību sāka pierādīt, ka misters Vinkls seniors līdz šim brīdim nezinot, kādu svarīgu soli dzīves ceļā spēris viņa dēls; ka minētā dēla nākotnes izredzes esot atkarīgas tikai no tā, vai minētais Vinkls seniors turpināšot izturēties pret viņu ar nemazinātām mīlestības un simpātijas jūtām, kas esot ļoti apšaubāmi, ja šo lielo notikumu no viņa pārāk ilgi slēptu; ka misters Pikviks, braukdams uz Bristoli, lai sameklētu misteru Ellenu, ar tādu pašu iemeslu varētu braukt arī uz Birmingemu, lai satiktu misteru Vinklu senioru; pēdīgi, ka misteram Vinklam senioram esot pilnīgas tiesības un pamats uzskatīt misteru Pikviku zināmā mērā par sava dēla aizbildni un padomdevēju un tādēļ viņam pienākoties un piederoties iepazīstināt iepriekš minēto Vinklu senioru personīgi un mutes vārdiem ar visiem lietas apstākļiem un ar lomu, kāda viņam pašam tajā bijusi.
Šajā brīdī īstajā laikā uz skatuves ieradās misters Tapmens un misters Snodgrass, un, tā kā bija nepieciešams iepazīstināt viņus ar visu notikušo līdz ar dažādajiem pierādījumiem par un pret, visus šos pierādījumus ņēma cauri vēlreiz, turklāt katrs tos centās attīstīt pēc savas uztveres un saprašanas. Un beidzot misters Pikviks, šo pierādījumu un pārliecinājumu dēļ pazaudējis visu savu apņēmību un atrazdamies draudošās briesmās zaudēt arī saprašanu, apkampa Arabellu un paskaidroja, ka viņa esot ļoti jauka un ka šis nezinot, kā tas noticis, bet šis esot viņu iemīļojis jau no pirmā skatiena, ka šim nepietiekot dūšas, lai stātos ceļā jauno ļaužu laimei, un tie varot darīt ar šo visu, ko vien gribot.
Kad misters Vellers izdzirda šo piekāpšanos, viņa pirmais darbs bija aizsūtīt Džobu Troteru pie slavenā mistera Pella ar lūgumu nodot ziņas atnesējam kvīti par parāda samaksu, ko viņa gudrais tēvs tālredzīgi bija atstājis šī mācītā džentlmeņa rokās, lai vajadzības gadījumā to katrā laikā varētu dabūt; viņa nākošais darbs bija ieguldīt visu savu skaidro naudu divdesmit piecos galonos vieglā portera, ko viņš pašrocīgi izdalīja bumbu spēles laukumā visiem, kas vien vēlējās; pēc tam viņš dažādās cietuma nodaļās kliedza urā, līdz pazaudēja balsi, un tad pamazām atkal atguva savu parasto filozofisko mieru.
Trijos pēc pusdienas misters Pikviks pēdējo reizi atskatījās uz savu istabiņu un cauri parādnieku pūlim, kuri visi centās paspiest viņam roku, kā spēdams devās uz sardzes istabu. Uz kāpnēm viņš atgriezās, lai atskatītos, un viņa acis iemirdzējās.
Starp daudzajām bālajām un izdilušajām sejām viņš neredzēja nevienas, kuru viņa līdzjūtība un žēlsirdība nebūtu padarījusi laimīgāku.
- Perker, - misters Pikviks teica, pamādams kādam jaunam cilvēkam pienākt tuvāk, - šis ir misters Džingls, par kuru es ar jums runāju.
- Jauki, cienījamo ser, - Perkers atbildēja, cieši uzskatīdams Džinglu. - Rīt jūs, jauno cilvēk, mani atkal redzēsit. Ceru, ser, ka jūs dzīvosit, lai visu mūžu atcerētos un prastu novērtēt to, kas man jums sakāms.
Džingls godbijīgi paklanījās, nodrebēdams paspieda mistera Pikvika roku un atkāpās.
- Džobu jūs, man šķiet, pazīstat, - misters Pikviks teica, stādīdams priekšā šo džentlmeni.
- Pazīstu šo blēdi, - labsirdīgi atbildēja Perkers. - Parūpējieties par savu draugu un rīt vienos esat gatavībā, - vai dzirdat? Nu, vai vēl kas darāms?
- Nekas, - misters Pikviks atteica. - Vai jūs, Sem, nodevāt savam istabas saimniekam sainīti, ko es jums iedevu?
- Jā, ser, - Sems atbildēja. - Viņš sāka raudāt, ser, un teica, ka jūs esmot ļoti laipnīgs un gādīgs un ka šis gribētu tikai to, kauč jūs šim varējs iepotēt ātro diloni, jo šā vecais draugs, kas šiten tik ilgi dzīvojs, esmot miris un cita šim neesmot kur meklēt.
- Nabaga cilvēks, nabaga cilvēks, - misters Pikviks teica. - Lai dievs jūs svētī, mani draugi!
Misteram Pikvikam sakot šīs ardievas, pūlis atbildēja ar skaļiem saucieniem, un daudzi spiedās uz priekšu, lai vēlreiz pakratītu viņa roku. Viņš paņēma Perkeru zem rokas un steidzīgi atstāja cietumu, būdams šajā brīdī daudz bēdīgāks un skumjāks nekā tad, kad ienāca. Ak vai! Cik daudz nabaga nelaimīgo viņš atstāja aiz sevis! Un cik daudzi no tiem vēl tagad tur atrodas!
Vismaz pie viena galda «Džordžā un Vanagā» šis vakars pagāja priecīgi, un vieglas un priecīgas bija divu cilvēku sirdis, kuri otrā rītā atstāja šo viesmīlīgo pajumti. Tie bija misters Pikviks un Sems Vellers, no kuriem pirmo ātri novietoja ērtos pasta ratos, bet pēdējais veikli uzkāpa uz mazā soliņa aizmugurē.
- Ser! - misters Vellers uzsauca savam kungam.
- Kas ir, Sem? - misters Pikviks atsaucās, pabāzdams galvu pa logu.
- Man būtu gribējies, kauč šitie zirgi vismaz trīs mēnešus būtu nodzīvojuši Flītā.
- Kāpēc, Sem? - misters Pikviks jautāja.
- Tas tak skaidrs, ser, - misters Vellers iesaucas, rokas berzēdams. - Kā tad viņi drātītu!
XLVIII NODAĻA
Misters Bens Ellens un misters Bobs Soijers sēdēja mazajā kabinetā aiz aptiekas, noņemdamies ar kapātu teļa gaļu un nākotnes izredzēm, un viņu saruna gluži dabiskā kārtā pievērsās iepriekš minētā Boba praksei un viņa pašreizējām iespējām iegūt zināmu neatkarību ar godājamo profesiju, kurai viņš sevi bija veltījis.
- Un tās, man šķiet, - sekodams sarunas pavedienam, piezīmēja misters Bobs Soijers, - tās, Ben, man šķiet diezgan apšaubāmas.
- Kas ir diezgan apšaubāmas? - misters Bens Ellens jautāja, tajā pašā laikā uzasinādams prātu ar malku alus. - Kas tad ir apšaubāmas?
- Nu, izredzes, - misters Bobs Soijers atbildēja.
- Es piemirsu, - misters Bens Ellens teica. - Alus man palīdzēja atcerēties. Jā, Bob, tās ir apšaubāmas.
- Tas ir apbrīnojami, kā nabaga ļaudis mani ir iecienījuši, - domīgi teica misters Bobs Soijers. - Tie klauvē pie manis caurām naktīm, dzer zāles tādos apmēros, kas man agrāk būtu šķitis neiespējami, lieto plāksterus un dēles ar tādu neatlaidību, kas gan būtu labāka mērķa cienīga, un gādā ģimenes pieaugumu gluži šaušalīgā kārtā.