Pēdējā iemesla dēļ vien mani, Ben, izsauca sešas reizes vienā dienā.
- Tas jau ir ļoti patīkami, vai ne? - misters Bens Ellens teica, pasniegdams savu šķīvi, lai to vēlreiz piepildītu ar kapāto teļa gaļu.
- Ļoti, - Bobs atbildēja, - bet man gan labāk patiktu tādi pacienti, kam būtu pāris lieku šiliņu. Sludinājumā, Ben, šī prakse bija aprakstīta ļoti pareizi. Prakse, ļoti plaša prakse, - un tas ir viss.
- Bob, - teica misters Bens Ellens, nolikdams nazi un dakšiņu un cieši skatīdamies draugam acīs, - es tev teikšu, kas jādara.
- Kas tad? - misters Bobs Soijers jautāja.
- Tev, cik iespējams, ātrāk jākļūst par Arabellas tūkstoš mārciņu saimnieku.
- Trīsprocentīigi bankas papīri, kas pašlaik skaitās uz viņas vārda Anglijas bankas pārvaldnieka un sabiedrības grāmatā vai grāmatās, - Bobs Soijers piemetināja, lietodams juridiskos terminus.
- Tieši tā, - Bens apstiprināja. - Viņa tās dabūs, kad kļūs pilngadīga vai apprecēsies. Līdz pilngadībai viņai pietrūkst vēl viena gada, bet, lai apprecētos, viņai nebūs vajadzīgs ne mēnesis, ja vien tu saņemsi dūšu.
- Viņa ir ļoti mīļš un patīkams radījums, - misters Roberts Soijers atbildēja, - un es, Ben, viņai zinu tikai vienu vainu. Nelaimīgā kārtā šī vienīgā vaina ir gaumes trūkums. Es viņai nepatīku.
- Pēc manām domām, viņa pati nezina, kas viņai patīk, - nicīgi attrauca misters Bens Ellens.
- Var jau būt, - misters Bobs Soijers piezīmēja. - Bet, pēc manām domām, viņa zina, kas viņai nepatīk, un tas ir vēl daudz svarīgāk.
- Man gribētos zināt, - misters Bens Ellens teica, sakozdams zobus un vairāk līdzinādamies mežonīgam karotājam, kas rij jēlu vilka gaļu, plēsdams to ar pirkstiem, nekā miermīlīgam jaunam džentlmenim, kas ēd kapātu teļa gaļu, lietodams nazi un dakšiņu, - es gribētu zināt, vai tiešam kāds nelietis jau nav sācis luncināties ap viņu, mēģinādams iegūt viņas mīlestību. Man šķiet, Bob, ka es viņu nogalinātu.
- Ja es viņu atrastu, es viņā ietriektu lodi, - misters Bobs Soijers apliecināja, iedzerdams krietnu malku alus un tad ļauni palūrēdams pāri portera krūzes malai. - Un, ja ar to vēl nebūtu līdzēts, es šo lodi izvilktu ārā un nogalinātu viņu tādā veidā.
Misters Bendžemins. Ellens dažas minūtes klusēdams domīgi uzlūkoja savu draugu un tad teica:
- Bildinājis tu viņu nekad neesi, Bob?
- Nē. Es redzēju, ka tam nebūs nozīmes, - misters Roberts Soijers atbildēja.
- Tu to izdarīsi, pirms vēl būsi kļuvis divdesmit četras stundas vecāks, - ar nežēlīgu mieru atteica Bens. - Tu viņu dabūsi, vai arī es uzzināšu, kāpēc ne. Es izlietošu savas tiesības.
- Labi, - misters Bobs Soijers atteica, - redzēsim.
- Jā, to mēs redzēsim, mans draugs, - nikni attrauca misters Bens Ellens. Viņš brīdi klusēja un tad piemetināja aiz satraukuma drebošā balsī: - Tu viņu, mans draugs, mīlēji jau no bērnības - tu viņu mīlēji, kad mēs kopā gājām skolā, un jau toreiz viņa niķojās un nonicināja tavas tikko modušās jūtas. Vai tu atceries, kā kādu dienu ar visu bērnišķīgās mīlestības dedzību tu lūdzi viņu pieņemt divus mazus ķimeņu cepumus un vienu saldo ābolu, kas bija glīti iesaiņoti burtnīcas lapā?
- Atceros, - Bobs Soijers atbildēja.
- Man šķiet, viņa to nonicināja! - Bens Ellens teica.
- Jā, nonicināja, - Bobs atsacīja. - Viņa teica, ka es esot sainīti pārāk ilgi nēsājis bikšu kabatā un ābols esot nepatīkami sasilis.
- Atminos gan, - drūmi teica misters Ellens. - Un tad mēs to apēdām paši, kozdami pārmaiņus.
Bobs Soijers skumji savilka pieri, likdams saprast, ka atceras minēto apstākli, un abi draugi kādu laiku sēdēja, katrs savās pārdomās nogrimis.
Kamēr risinājās šī saruna starp misteru Bobu Soijeru un misteru Bendžeminu Ellenu un kamēr zēns pelēkajā livrejā, brīnīdamies par pusdienu neparasto ieilgšanu, pie tam nelabu nojautu mocīts par to kapātās teļa gaļas daudzumu, kas paliks pāri viņa lietošanai, laiku pa laikam bažīgi paskatījās uz stikla durvīm, pa Bristoles ielām cienīgi brauca tumši zaļa privātā ekipāža ar brūnu, apaļu zirgu priekšā, ko vadīja īgna izskata vīrs, ģērbies zirgu puiša biksēs un kučiera svārkos. Tā izskatās daudzas ekipāžas, kas pieder vecām, taupīgām lēdijām, un arī šajos ratos sēdēja kāda veca lēdija - tās saimniece un īpašniece.
- Martin! - vecā lēdija pa priekšējo lodziņu uzsauca īgnajam vīram.
- Nu? - īgnais vīrs atrūca, pielikdams roku pie cepures.
- Pie mistera Soijera! - vecā lēdija teica.
- Uz turieni jau braucu, - īgnais vīrs noņurdēja.
Vecā lēdija pamāja ar galvu, apmierināta, ka īgnais vīrs atminējis viņas domas.
Īgnais vīrs uzšāva nobarotajam zirgam, un viņi visi kopā devās pie mistera Boba Soijera.
- Martin, - vecā lēdija sacīja, kad ekipāža apstājās pie mistera Roberta Soijera, agrāk Nokmorfa, durvīm.
- Nu? - Martins atsaucās.
- Palūdziet, lai puika iznāk ārā un uzmana zirgu!
- Zirgu es pats uzmanīšu, - Martins sacīja, nolikdams pātagu uz ekipāžas jumta.
- To es nekādā ziņā nevaru pieļaut, - vecā lēdija attrauca. - Jūsu liecība būs ļoti svarīga, un jums man jānāk līdzi iekšā. Pa visu sarunas laiku jūs nedrīkstat atkāpties no maniem sāniem. Vai dzirdat?
- Dzirdu, - Martins atņurdēja.
- Nu, un ko tad jūs vēl gaidāt?
- Neko, - Martins atbildēja.
To teikdams, īgnais vīrs lēni nokāpa no riteņa, uz kura bija stāvējis, balstīdamies tikai uz labās kājas pirkstgaliem, un, pasaucis zēnu pelēkajā livrejā, atvēra ekipāžas durvis, nolaida kāpnes un, iebāzis karietē roku, tērptu melnā ziemišķādas cimdā, izvilka ārā veco lēdiju tik nevērīgi, it kā tā bijusi cepuru kārba.
- Ak dievs, Martin! - vecā lēdija iesaucās. - Esmu tik satraukta, ka drebu pie visām miesām.
Misters Martins nokāsējās melnajā ziemišķādas cimdā, bet līdzjūtību neizteica, tādēļ vecā lēdija saņēmusies pietipināja pie mistera Boba Soijera durvīm, un misters Martins sekoja. Kad vecā lēdija iegāja aptiekā, misters Bendžemins Ellens un misters Bobs Soijers, kas tikko bija paspējuši kaut kur nogrūst groku un izlaistīt pretīgi smirdošas zāles, lai aizdzītu tabakas dūmu smaku, steidzās izsacīt sava prieka un mīlestības apliecinājumus.
- Manu dārgo krustmāmiņ! - misters Bens Ellens iesaucās.
- Cik laipni no jūsu puses, ka jūs mūs apmeklējat! Misters Soijers, krustmāmiņ.
Mans draugs misters Bobs Soijers, par kuru es jums stāstīju sakarā ar... nu, jūs jau zināt, krustmāmiņ.
Te misters Bens Ellens, kas šajā brīdī nebija sevišķi skaidrā prātā, piemetināja vārdu «Arabella», domādams, ka čukst, bet patiesībā izteica to sevišķi dzirdamā un skaidrā balsī, ko pat tīšuprāt nevarēja nedzirdēt.
- Manu dārgo Bendžemin, - vecā lēdija teica, cīnīdamās ar elpas trūkumu un trīcēdama no galvas līdz kājām, - neuztraucies, mans mīļais, bet man šķiet, kā es labāk kādu brīdi parunāšu ar misteru Soijeru vienatnē... tikai brīdi.
- Bob, - misters Bens Ellens teica, - vai tu neievestu manu krustmāti kabinetā?
- Protams, - profesionālā tonī atbildēja Bobs, - pa šīm durvīm, godājamā kundze.
Nebīstieties, kundze. Drīz mēs jūs, kundze, atkal savedīsim kārtībā, par to nav ko šaubīties. Šeit, godājamā kundze. Nu, es klausos.