Un misters Bobs Soijers pasniedza vecajai lēdijai krēslu, aizvēra durvis, apsēdās otrā krēslā viņai blakus un gaidīja, ka viņam sāks sīki stāstīt par kādu slimību, no kuras tas paredzēja gūt lielus ienākumus un labumus.
Vecā lēdija vispirms ilgi kratīja galvu un tad sāka raudāt.
- Nervi, - līdzcietīgi teica Bobs Soijers. - Kamparu ar ūdeni trīs reizes dienā un nomierinošu dzērienu, gulēt ejot.
- Es nezinu, kā iesākt, mister Soijer, - vecā lēdija teica, - tas ir tik sāpīgi un briesmīgi.
- Jums nav nemaz jāsāk, kundze, - misters Bobs Soijers atbildēja. - Es jau iepriekš zinu visu, ko jūs varētu teikt. Vaina ir galvā.
- Man ļoti negribētos domāt, ka vaina ir sirdī, - klusi ievaidēdamās, teica vecā lēdija.
- No tā nav ko bīties, kundze, - Bobs Soijers attrauca. - Primārais cēlonis ir vēders.
- Mister Soijer! - satrūkdamās iesaucās vecā lēdija.
- Par to, kundze, nav ne mazāko šaubu, - Bobs atbildēja, izskatīdamies brīnum gudrs. - Laikā lietotas zāles, godājamā kundze, visu to būtu novērsušas.
- Mister Soijer, - vēl vairāk uztraukusies, vecā lēdija teica, - šāda izturēšanās ir vai nu lielākā bezkaunība pret cilvēku manā stāvoklī, vai arī jūs nesaprotat, kādēļ es jūs apmeklēju. Ja medicīna vai jebkura piesardzība būtu spējusi novērst to, kas ir noticis, es to noteikti būtu izlietojusi. Es labāk tūliņ runāšu ar savu brāļadēlu, - teica vecā lēdija, sašutumā burzīdama savu somiņu un celdamās augšā.
- Pagaidiet brīdi, kundze, - Bobs Soijers teica. - Baidos, ka neesmu jūs sapratis, kundze. Kas tad ir noticis, kundze?
- Mana brāļameita, mister Soijer, - vecā lēdija iesāka, - jūsu drauga māsa...
- Jā, kundze, - nepacietīgi attrauca Bobs, jo vecā lēdija, lai gan ļoti uztraukta, runāja mokoši lēni, kā vecas lēdijas bieži dara. - Jā, kundze?
- Pirms trijām dienām atstāja manu māju, mister Soijer, apgalvodama, ka grib apmeklēt manu māsu, viņas otro krustmāti, kam pieder lielā pansija tūliņ aiz trešā jūdzes staba, kur pie ozola vārtiem aug lielais «zelta lietus» krūms, - vecā lēdija paziņoja un apklusa, lai nosusinātu acis.
- Velns lai parauj zelta lietu, kundze! - Bobs teica, uztraukuma pilnīgi aizmirsdams savu profesionālo cienību. - Runājiet mazliet ātrāk, kundze! Piedodiet drusciņ tvaiku, es jūs lūdzu!
- Šorīt, - lēni turpināja vecā lēdija, - šorīt viņa...
- Atgriezās, kundze, vai ne? - dedzīgi trauca tālāk Bobs. - Vai viņa atgriezās?
- Nē, neatgriezās... viņa atrakstīja, - vecā lēdija atbildēja.
- Ko viņa raksta? - Bobs nepacietīgi taujāja.
- Viņa, mister Soijer, raksta... - vecā lēdija runāja, - un sakarā ar to es gribētu, lai jūs lēni un uzmanīgi sagatavotu Bendžeminu... viņa raksta, ka šī esot... vēstule man ir kabatā, mister Soijer, bet brilles palikušas ratos, un es tikai iztērētu jūsu laiku, ja mēģinātu izlasīt vēstuli jums priekšā bez tām... īsi sakot, mister Soijer, viņa raksta, ka esot apprecējusies.
- Ko! - misters Bobs Soijers iekliedzās.
- Apprecējusies, - vecā lēdija atkārtoja.
Misters Bobs Soijers tālāk vairs neklausījās, bet, izskrējis no kabineta aptiekā, Stentora balsī iekliedzās:
- Ben, mans draugs, viņa ir aizmukusi!
Tikko misters Bens Ellens, kas aiz letes bija snaudis, nokāris galvu vai veselu puspēdu zemāk par ceļiem, izdzirda šo satriecošo vēsti, viņš strauji uzklupa misteram Martinam un, ieķēries šī klusā kalpotāja kaklautā, izteica ciešu apņēmību to uz vietas nožņaugt, un šo apņēmību, kā tas bieži notiek izmisuma brīžos, viņš bez kavēšanās arī sāka izpildīt, parādīdams lielu enerģiju un ķirurga prasmi.
Misters Martins, būdams mazrunīgs cilvēks ar visai mazām daiļrunības un pārliecināšanas spējām, dažas sekundes pacieta šo operāciju ar ļoti mierīgu un patīkamu sejas izteiksmi, taču, redzēdams, ka tā draud drīz vien novest pie iznākuma, kas viņam uz mūžīgiem laikiem laupītu iespēju pretendēt uz algu, uzturu un visu pārējo, izgrūda neskaidru protestu un nogāza misteru Bendžeminu Ellenu gar zemi. Tā kā šī džentlmeņa rokas bija ieķērušās viņa kaklautā, viņam nebija citas izvēles kā tam sekot līdz pat grīdai. Tur viņi abi gulēja un spārdījās, kad atvērās veikala durvis un ienāca divi pavisam negaidīti viesi, un proti, misters Pikviks un misters Semjuels Vellers.
No redzētā misteram Velleram tūliņ radās iespaids, ka Soijera, agrāk Nokmorfa, iestāde nolīgusi misteru Martinu stipri iedarbīgu zāļu dzeršanai vai lēkmju inscenēšanai, lai tad ar viņu varētu eksperimentēt, vai arī nolūkā, lai tas šad un tad iedzer indi un tā dod iespēju pārbaudīt dažādu jaunu pretlīdzekļu iedarbību; vai lai darītu vēl kaut ko tamlīdzīgu, tā veicinot lielās medicīnas zinātnes progresu un apmierinot slāpes pēc zināšanām, kas kaist abu jauno profesoru krūtīs. Tāpēc, pat nedomādams iejaukties, Sems stāvēja klusi un mierīgi un skatījās tā, it kā būtu ārkārtīgi ieinteresēts par šī eksperimenta iznākumu. Ne tā misters Pikviks. Ar parasto enerģiju viņš tūliņ metās uz pārsteigtajiem cīnītājiem un skaļi uzaicināja klātesošos iejaukties.
Tas lika atjēgties misteram Bobam Soijeram, kas līdz tam, redzot drauga trako niknumu, bija stāvējis kā paralizēts, un ar šī džentlmeņa palīdzību misters Pikviks piecēla Benu Ellenu kājās. Misters Martins, redzēdams, ka atrodas uz grīdas viens pats, piecēlās un sāka skatīties apkārt.
- Mister Ellen, - misters Pikviks izsaucās, - kas noticis, ser?
- Nekas, ser! - ar izaicinošu augstprātību atbildēja misters Ellens.
- Ko tas nozīmē? - jautāja misters Pikviks, skatīdamies uz Bobu Soijeru. - Vai viņš ir nevesels?
Pirms Bobs paspēja atbildēt, misters Bens Ellens satvēra misteru Pikviku pie rokas un bēdīgā balsī nomurmināja:
- Mana māsa, godājamo ser, mana māsa.
- Ak, un tas ir viss? - misters Pikviks apjautājās. - Ceru, ka šo lietu mēs varēsim viegli nokārtot. Jūsu māsa ir sveika un vesela, un es, godājamo ser, esmu šeit ieradies, lai...
- Man žēl, ka jāpārtrauc tik patīkamas izdarības, kā teica karalis, atlaizdams parlamentu, - iejaucās misters Vellers, kas bija palūrējis pa stikla durvīm, - bet šiten te, ser, notiekas vēl viens ekspirements. Āre, kur uz tepiķa guļ cienīga veca lēdija un gaida uz preparierēšanu vai galvinismu, vai citu kādu dzīvinošu un zinātnisku padarīšanu.
- Es piemirsu! - misters Bens Ellens iesaucās. - Tā ir mana krustmāte.
- Ak dievs! - misters Pikviks teica. - Nabaga lēdija! Uzmanīgi, Sem, uzmanīgi!
- Dīvaina zitivācija priekš ģimenes locekļa, - Sems Vellers piezīmēja, novietodams krustmāti krēslā. - Ei, kaulzāģeru mācekli, stiep šurp smirdspirtu!
Pēdējā piezīme bija adresēta zēnam pelēkajā livrejā, kurš, uzticējis ekipāžas pieskatīšanu ielas uzraugam, bija atgriezies, lai redzētu, kas te par troksni. Ar pelēki tērpta zēna, mistera Boba Soijera un mistera Bendžemina Ellena (kas, nobiedējis savu krustmāti līdz ģībonim, tagad aizkustinoši pūlējās viņas labā) palīdzību vecā lēdija beidzot atguva samaņu, un tad misters Bens Ellens, ar apjukušu seju pievērsies misteram iPikvikam, vaicāja, ko viņš esot gribējis teikt, ka viņu tik traģiski pārtraukuši.
- Man šķiet, mēs šeit visi esam draugi, - misters Pikviks teic noklepodamies un paskatījās uz mazrunīgo vīru ar īgno seju, kurš bija vadījis ekipāžu ar nobaroto zirgu.
Tas atgādināja misteram Bobam Soijeram, ka zēns pelēkajā livrejā skatās ieplestām acīm un ziņkārīgām ausīm. Pacēlis nākošo aptiekāru aiz svārku apkakles un izsviedis pa durvīm, Bobs Soijers paziņoja misteram Pikvikam, ka viņš varot runāt bez kautrēšanās.