- Jūsu māsa, godājamo ser, - misters Pikviks sacīja, pievērsdamies Bendžeminam Ellenam, - atrodas Londonā un ir vesela un laimīga.
- Ar viņas laimi man nav nekādas darīšanas, ser, - misters: Bendžemins Ellens atcirta, atmezdams ar roku.
- Ar viņas vīru man būs darīšana, - apliecināja Bobs Soijers. - Man ar viņu, ser, būs darīšana no divpadsmit soļu attāluma, un pēc tam viņš būs lieliska izskata rokudarbs, šis zemiskais nelietis!
Tiktāl tas bija ļoti skaists un cēls izaicinājums, taču misters Bobs Soijers tā iespaidu mazliet vājināja, beigās piemetinādams dažas vispārīga rakstura piezīmes, kas attiecās uz galvu iedauzīšanu un acu izsišanu un salīdzinājumā izklausījās vulgāri.
- Pagaidiet, ser, - misters Pikviks aizrādīja, - pirms jūs lietojat šos epitetus, runājot par attiecīgo džentlmeni, mierīgā garā pārlieciet, vai viņa vaina ir tik liela, un, galvenokārt, atcerieties, ka viņš ir mans draugs.
- Ko! - misters Bobs Soijers teica.
- Viņa vārdu! - Bens Ellens sauca. - Vārdu!
- Misters Nataniēls Vinkls, - stingri atbildēja misters Pikviks.
Misters Bendžemins Ellens nesteigdamies sadragāja savas brilles ar zābaka papēdi un, uzlasījis drumslas un novietojis tās trijās dažādās kabatās, sakrustoja rokas, iekoda lūpā un draudīgi skatījās; mistera Pikvika lēnīgajā sejā.
- Tātad jūs tas esat, ser, kas ierosināja un veicināja šīs laulības? - misters Bendžemins Ellens beidzot nojautāja.
- Un tas, man liekas, ir šī džentlmeņa sulainis, - vecā lēdija viņu pārtrauca, - kas ložņāja ap manu māju un centās ievilt manus kalpotājus sazvērestībā pret viņu saimnieci. Martin!
- Nu? - īgnais vīrs atteica, panākdamies uz priekšu.
- Vai šis ir tas jaunais cilvēks, ko jūs redzējāt uz ielas un par ko jūs man šorīt stāstījāt?
Misters Martins, būdams, kā jau iepriekš minēts, mazrunīgs cilvēks, paskatījās uz Semu Velleru, pamāja ar galvu un norūca:
- Tas pats ir!
Misters Vellers, kas nekad nebija lepns, ar draudzīgu un atzinīgu smaidu paskatījās īgnajam zirgu puisim acīs un pieklājīgos vārdos paziņoja, ka viņi tiešām «esot iepazinušies».
- Un šo uzticamo cilvēku es gandrīz būtu nožņaudzis! - iesaucās misters Bens Ellens. - Mister Pikvik, kā jūs uzdrīkstaties atļaut, ka jūsu zeņķi izmanto manas māsas aizvešanā? Es prasu, ser, lai jūs šo lietu paskaidrotu.
- Paskaidrojiet to, ser! - nikni sauca Bobs Soijers.
- Tā ir sazvērestība! - kliedza Bens Ellens.
- Īsta krāpšana! - piemetināja misters Bobs Soijers.
- Bezgodīga blēdība, - aizrādīja vecā lēdija.
- Mānīšanās, - piebilda Martins.
- Lūdzu, uzklausiet mani! - sacīja misters Pikviks, kad Bens Ellens iekrita krēslā, kurā pacientiem nolaida asinis, un sāka darboties ar savu kabatas lakatiņu. - Šajā lietā es citādi neesmu palīdzējis, tikai vienreiz bijis klāt pie jauno ļaužu satikšanās, ko es nevarēju aizkavēt, un tāpēc domāju, ka mana klātbūtne novērsīs iespējamās aizdomas.
Tā ir visa mana līdzdalība šajā lietā, un man nebija ne jausmas, ka viņi domā par tūlītēju precēšanos. Taču ievērojiet, - misters Pikviks steigšus pārlaboja savus vārdus, - ievērojiet - es nesaku, ka būtu mēģinājis to aizkavēt, ja arī būtu par to zinājis.
- Vai jūs visi to dzirdat? Vai jūs dzirdat? - misters Bendžemins Ellens teica.
- Es ceru, ka viņi dzird, - lēnīgi sacīja misters Pikviks, paskatīdamies visapkārt, - un, - piesarkdams turpināja šis džentlmenis, - es ceru, ser, ka viņi dzirdēs arī tālāko, un proti: spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējis, ser, es apgalvoju, ka jums nebija nekādu tiesību mēģināt ar varu apspiest jūsu māsas tieksmes, kā jūs to darījāt, un ka jums drīzāk vajadzēja censties ar laipnību un pacietību viņai aizstāt pārējos tuvākos radiniekus, ko viņa zaudējusi jau bērnībā. Kas attiecas uz manu jauno draugu, tad man jāpiebilst, ka ar pasaulīgiem labumiem viņš ir nodrošināts vismaz tikpat labi kā jūs, ja ne vēl daudz labāk, un, pirms es nedzirdēšu, ka šo jautājumu apspriež ar pienācīgu savaldību, es atsakos par šo lietu tālāk runāt.
- Es grib sacīt vēl tik dažus vārdiņus un papildināt to, ko sacīja cienījamais džentelmens, kas nupatās beidza runāt, - piebilda misters Vellers, iznākdams priekšā, - un tie ir šitādi: viens no klātesmošiem mani nosauca par zeņķi.
- Tam nav nekāda sakara ar šo lietu, - misters Pikviks iejaucās. - Lūdzu, pievaldiet mēli!
- Par šito lietu es nekā neteiks, - Sems attrauca, - bet es teiks tik šito. Varbūtās tas džentelmens domā, ka šite ir bijse jau kāda agrāka aizraušanās, bet nekā tamlīdzīga nav bijs, jo jaunā lēdija jau pašā draudzēšanās sākumā teica, ka nevarot šo paciest.
Neviens šim pogas nav izgriezs, un priekš šā iznākums būtu bijs tāds pats, ja ar jaunā lēdija misteru Vinklu savu mūžu i redzējse nebūtu. To es gribēj pateikt, ser, un es cer, ka tagad es ir to džentelmeni nomierinājs.
Šiem mierinošajiem misterā Vellera vārdiem sekoja īss klusuma brīdis, un tad misters Bens Ellens, pieceldamies no krēsla, paziņoja, ka Arabellu viņš vairs ne acīs negribot redzēt, bet misters Bobs Soijers, par spīti Sema glaimojošajiem izteicieniem, zvērēja briesmīgu atriebību laimīgajam līgavainim.
Bet, kad saruna bija aizvirzījusies pašā sparīguma kalngalā un draudēja tāpat arī turpināties, misters Pikviks atrada varenu palīgu vecās lēdijas personā, kuru, acīm redzot, bija stipri ietekmējis veids, kādā viņš aizstāvēja tās brāļameitu, un tā uzdrošinājās izteikt misteram Bendžeminam Ellenam dažas nomierinošas domas, no kurām galvenās bija tās, ka galu galā varbūt esot labi, ka neesot vēl ļaunāk; jo mazāk izteikts, jo drīzāk izbeigts, un, goda vārds, šī nezinot, vai tas galu galā esot tik ļauni; kas izbeigts, to nevarot iesākt, un, ko nevarot labot, to vajagot paciest, - līdz ar dažiem citiem līdzīgiem oriģināliem un uzmundrinošiem izteicieniem. Uz visu to Bendžemins Ellens atbildēja, ka šis negribot izrādīt necieņu ne pret savu krustmāti, ne pret kādu citu, bet, ja viņiem esot vienalga un viņi atļaujot šim rīkoties pēc patikas, tad šim gan labāk patiktos ienīst savu māsu līdz pat nāvei un vēl pēc tam.
Beidzot, kad šis lēmums bija paziņots reižu piecdesmit, vecā lēdija pēkšņi saslējās un, izskatīdamās ļoti majestātiska, vēlējās zināt, ko šī tādu esot izdarījusi, ka vairs necienījot šās vecumu un stāvokli un ka šai tādā veidā esot jādiedelē pie pašas brāļadēla, ko šī atceroties jau divdesmit piecus gadus pirms viņa dzimšanas un ko šī personīgi pazinusi, kad viņam mutē vēl nebijis neviena zoba, nemaz jau nerunājot par šās klātbūtni pie viņa pirmās matu griešanas un palīdzību daudzās citās viņa bērnības laika ceremonijās, kas esot bijušas pietiekoši svarīgas, lai šī līdz mūža galam varētu pieprasīt no viņa mīlestību, paklausību un līdzjūtību.
Kamēr krietnā lēdija šādi norāja misteru Benu Ellenu, Bobs Soijers un misters Pikviks bija iegājuši iekšistabā un nodevās klusām pārrunām, turklāt iepriekš minētais džentlmenis vairākas reizes pielika pie mutes melnu pudeli, un tās ietekmē viņa seja pamazām pieņēma možu un pat jautru izteiksmi. Beidzot viņš iznāca no istabas ar pudeli rokā un, izsacījis nožēlu par to, ka bijis tāds muļķis, lūdza uzdzert uz mistera un misis Vinklu veselību un laimi, un viņš bez kādas skaudības gribot tos apsveikt pirmais. To dzirdēdams, misters Bens Ellens pielēca no krēsla un, satvēris melno pudeli, uzdzēra tostam tik sirsnīgi, ka viņa seja kļuva gandrīz tikpat melna kā pudele, jo dzēriens bija stiprs. Tad melnā pudele gāja apkārt, līdz bija tukša, un sekoja tik daudz rokas spiedienu un savstarpēju komplimentu, ka pat mistera Martina metāliskajā sejā parādījās smaids.