- Un tagad, - Bobs Soijers teica, rokas berzēdams, - mēs pavadīsim jautru vakaru.
- Man ļoti žēl, - misters Pikviks aizrādīja, - ka man jāatgriežas viesnīcā. Pēdējā laikā esmu atradinājies no piepūles, un ceļojums mani ir ārkārtīgi nogurdinājis.
- Tēju taču jūs iedzersit, mister Pikvik, - ar neatvairāmu laipnību aicināja veca lēdija.
- Pateicos, es gan nevaru, - šis džentlmenis attrauca.
Patiesību sakot, galvenais iemesls mistera Pikvika aiziešanai bija vecās lēdijas acīm redzami pieaugoša apbrīna. Viņš pieminēja misis Bārdlu, un katrs vecās lēdijas acu skatiens viņam lika svīst aukstus sviedrus.
Tā kā misteru Pikviku nekādi nevarēja pierunāt palikt, pēc viņa paša ierosinājuma tūliņ nolēma, ka misters Bendžemins Ellens pavadīs viņu ceļojumā pie vecākā mistera Vinkla un ka kariete būs pie durvīm nākošajā rītā pulksten deviņos. Tad viņš atvadījās un Semjuela Vellera pavadībā devās uz «Krūmu». Ir vērts piezīmēt, ka misteram Martinam, kad viņš atvadoties sniedza roku Semam, seja krampjaini saviebās un viņš izspieda smaidu un lāstu vienā laikā, un tie, kas ar šī džentlmeņa īpatnībām bija vislabāk pazīstami, šīs pazīmes iztulkoja tā, ka viņš izteicot vislielāko prieku par mistera Vellera sabiedrību un lūdzot to godu būt ar viņu turpmāk pazīstamam.
- Vai pieprasīt priekš jums atsevišķu istabu, ser? - Sems jautāja, kad viņi bija sasnieguši «Krūmu».
- Nē, Sem, - kādēļ? - misters Pikviks atbildēja. - Es jau paēdu ēdamistabā un drīz iešu gulēt, tā ka nav vairs vērts. Paskaties, Sem, kas ir ceļotāju istabā.
Misters Vellers devās izpildīt uzdevumu un tūliņ atgriezās, lai pateiktu, ka tur esot tikai kāds džentlmenis ar vienu aci un saimnieks, kuri kopā dzerot portvīnu ar citronu.
- Es viņiem piebiedrošos, - misters Pikviks teica.
- Tas ir jocīgs zellis, ser, tas vienacis, - misters Vellers pastāstīja, iedams pa priekšu. - Viņš, ser, tam saimeniekam pūš tādas blēņas, ka tas vaira nezin, vai stāv uz kājām vai galvas.
Kad misters Pikviks iegāja, cilvēks, uz ko šie vārdi attiecās, sēdēja istabas otrā galā un smēķēja lielu holandiešu pīpi, nenolaizdams aci no saimnieka apaļās sejas.
Šim dzīvespriecīgajam večukam viņš nupat bija pastāstījis kādu brīnišķīgu notikumu, ka to apliecināja dažādi nesakarīgi izsaucieni, kā: «Nu, to es gan nebūtu ticējis! Tā kaut ko es vēl nebiju dzirdējis! Nebūtu domājis, ka tas iespējams!» - un citas pārsteiguma izpausmes, kas gluži negribot lauzās no saimnieka mutes, kad viņa acis sastapa vienacainā ciešo skatienu.
- Jūsu kalps, ser, - vienacis teica misteram Pikvikam. - Jauks vakars, ser.
- Tiešām ļoti jauks, - misters Pikviks atbildēja, kad apkalpotājs nolika viņam priekšā mazu degvīna karafīti un karstu ūdeni.
Kamēr misters Pikviks maisīja groku, vienacis uz viņu laiku pa laikam cieši paskatījās un pēdīgi teica:
- Man šķietas, es jūs jau būtu redzējis.
- Es gan jūs neatceros, - misters Pikviks atbildēja.
- Nuja, - vienacis teica, - jūs mani nepazīstat, bet es pazinu divus jūsu draugus, kas uzturējās Ītensvilas «Pāvā» pa vēlēšanu laiku.
- O, tiešām! - misters Pikviks iesaucās.
- Jā, - vienacis atbildēja. - Es tiem pastāstīju kādu mazu notikumu, kas atgadījies kādam manam draugam Tomam Smārtam. Varbūt viņi jums par to ir stāstījuši.
- Bieži, - misters Pikviks smaidīdams atsaucās. - Viņš bija jūsu tēvocis, man šķiet?
- Nē, nē, - tikai mana tēvoča draugs, - vienacis attrauca.
- Jūsu tēvocis ar ir bijis varens vīrs, - piezīmēja saimnieks, galvu pakratīdams.
- Nu, man liekas gan; man liekas, ka to var gan teikt, - vienacis atbildēja. - Par šito pašu tēvoci es jums, džentlmeņi, varētu pastāstīt kaut ko tādu, ka jums būtu ko pabrīnīties.
- Tiešām? - misters Pikviks teica. - Tad pastāstiet katrā ziņā!
Vienacainais ceļojošais aģents pielēja glāzi negusa, izdzēra to, ievilka garu dūmu no holandiešu pīpes, uzsauca Semam Velleram, kas kavējās pie durvīm, ka viņam neesot jāiet prom, ja viņš to nevēloties, jo stāsts neesot nekāds noslēpums, un, pievērsis aci saimniekam, sāka stāstīt to, kas lasāms nākošajā nodaļā.
XLIX NODAĻA
- Mans tēvocis, džentlmeņi, - aģents stāstīja, - bija viens no jautrākajiem, patīkamākajiem un asprātīgākajiem cilvēkiem, kādi jebkad dzīvojuši. Es vēlētos, kaut jūs viņu būtu pazinuši. No otras puses, džentlmeņi, es nevēlētos, ka jūs viņu būtu pazinuši, jo tādā gadījumā jūs šobrīd pēc dabas likumiem būtu vai nu miruši, vai vismaz ik tuvu nāvei, ka sēdētu mājās un ļaudīs nerādītos, un tas man laupītu nesamaksājamo prieku ar jums šobrīd runāt. Džentlmeņi, es vēlētos, kaut jūsu tēvi un mātes būtu pazinuši manu tēvoci. Tiem viņš būtu ļoti paticis, sevišķi jūsu cienījamajām mātēm, to es zinu droši. Ja no daudzajiem tikumiem, kas rotāja viņa raksturu, vajadzētu izvēlēties divus vispārākos, es teiktu, ka tie bija prasme sagatavot punšu un pēc vakariņām dziedāt. Piedodiet, ka es uzkavējos šajās skumjajās atmiņās par godājamo nelaiķi - tādu cilvēku kā manu tēvoci jūs katra dienu vis nesastapsit.
Par sava tēvoča izcilu rakstura iezīmi es vienmēr esmu uzskatījis to, ka viņš bija tuvos draugos un biedros ar Tomu Smārtu no lielā Bilsona un Slema tirdzniecības nama Keitetonstrītā Sitijā. Mans tēvocis bija aģents pie Tigina un Velpa, bet ilgu laiku braukāja gandrīz pa tām pašām vietām, kur Toms, un jau pirmo vakaru, kad viņi satikās, mans tēvocis iemīlēja Tomu, bet Toms iemīlēja manu tēvoci. Viņi bija pazīstami tikko pusstundu, kad jau saderēja uz jaunu cepuri, kurš sagatavos labāko punša kvartu un kurš to ātrāk izdzers. Tika atzīts, ka sagatavošanā uzvarējis mans tēvocis, bet dzeršanā Toms Smārts viņu pārspējis par pustējkarotes tiesu. Viņi izdzēra katrs vēl pa kvartai viens uz otra veselību un kopš tā laika un uz visiem laikiem kļuva nešķirami draugi. Šādās lietās, džentlmeņi, valda liktenis, mēs tur nekā nevaram darīt.
Augumā mans tēvocis bija nedaudz īsāks par vidusmēru, tāpat arī mazliet resnāks nekā parastie cilvēki un sejā varbūt kādu nieciņu sarkanāks. Viņam, džentlmeņi, bija visjaukākā seja, kāda vien redzēta: kaut kas līdzīgs Pančam, tikai ar glītāku degunu un zodu. Viņa acīs vienmēr mirgoja un dzirkstīja labsirdība, un no viņa lūpām nekad nenozuda smaids - ne jau kāds no tiem tukšajiem, kokainajiem smīniem, bet īsts, jautrs, sirsnīgs, labsirdīgs smaids. Reiz viņš izvēlās no saviem divričiem un atsitās ar galvu pret jūdzes stabiņu. Viņš gulēja, sitiena apdullināts, un uz blakus sabērtās grants kaudzes bija tā saskrambājis seju, ka, lietojot mana tēvoča spēcīgo izteicienu, varētu sacīt: paša māte nebūtu viņu pazinusi, ja atgriezusies zemes virsū. Tiešām, džentlmeņi, kad es par šo lietu padomāju, man liekas, ka tā noteikti nebūtu viņu pazinusi, jo nomira, kad mans tēvocis bija divus gadus un septiņus mēnešus vecs, un man šķiet ļoti iespējams, pat ja neņem vērā granti, ka jau viņa atloku zābaki vien būtu krietno lēdiju ne mazumu samulsinājuši, - par viņa jautro, sarkano seju nemaz nav ko runāt. Taču tur nu viņš gulēja, un es bieži esmu dzirdējis savu tēvoci stāstām, ka vīrs, kas šo pacēlis, esot teicis - šis smaidījis tik jautri, it kā būtu izvēlies aiz priekiem, un, pēc tam kad šim nolaiduši asinis, šā apziņas atgriešanās pirmā vājā izpausme bijusi tāda, ka šis uzslējies gultā sēdus, sācis pilnā kaklā smieties, nobučojis jauno sievieti, kas turējusi bļodu, un nekavējoties pieprasījis jēra kotleti ar marinētiem valriekstiem.