Viņam, džentlmeņi, ļoti garšoja marinēti valrieksti. Viņš vienmēr teica: ja tiem nelejot klāt etiķi, tie esot lielisks uzkožamais pie alus.
Mana tēvoča lielais ceļojums arvien notika lapkritī, kad viņš savāca parādus un pieņēma pasūtījumus ziemeļos, braucot no Londonas uz Edinburgu, no Edinburgas uz Glazgovu, no Glazgovas atpakaļ uz Edinburgu un no turienes ar zvejas kuģi uz Londonu. Jums jāsaprot, ka šo otru reizi viņš Edinburgu apmeklēja pats sava prieka pēc. Otrreiz viņš tur parasti uzturējās kādu nedēļu, lai apciemotu savus vecos draugus, un, tā kā brokastis viņš ēda pie šī un pabrokastis pie tā, pusdienas pie kāda trešā un vakariņas vēl pie kāda cita, tad visu šo nedēļu parasti bija ļoti aizņemts. Es nezinu, vai jūs, džentlmeņi, kādreiz esat piedalījušies īsti sātīgās brokastīs pie viesmīlīgiem skotiem un pēc tam gājuši iekost kādu bušeli austeru ar kādu duci alus un pāris glāzītēm viskija noslēgumā. Ja jūs to kādreiz esat darījuši, jūs man piekritīsit, ka vajadzīga ļoti izturīga galva, lai pēc tam vēl ietu pie draugiem pusdienot un vakariņot.
Bet, dieva vārds, manam tēvocim tas viss nebija nekas! Viņš bija tā norūdīts, ka tā viņam likās bērnu spēle. Tiku dzirdējis viņu sakām, ka viņš jebkuru dienu varot pārspēt dandijiešus dzeršanā un pēc tam pāriet mājās nestreipuļojot, un turklāt, džentlmeņi, dandijiešiem ir tik stingras galvas un tik stiprs punšs, kāds vien ir sastopams starp abiem poliem. Esmu dzirdējis, ka kāds glāzgovietis un kāds dandijietis sacentušies dzeršanā, piecpadsmit stundas nepieceldamies no vietas. Abi nolūza, cik bija iespējams noteikt, vienā un tajā pašā brīdī, bet, ja neskaita šo sīkumu, džentlmeņi, citādi ar viņiem viss bija pilnīgā kārtībā.
Kādu vakaru, divdesmit četras stundas pirms izbraukšanas uz Londonu, mans tēvocis ēda vakariņas pie sava veca drauga, pilsētas valdes locekļa Mak... nezkādatur ar četriem balsieniem vēl pēc tā «Mak», - kurš dzīvoja Edinburgas vecpilsētā. Tur bija valdes locekļa sieva un valdes locekļa trīs meitas, un valdes locekļa pieaugušais dēls, un trīs vai četri dūšīgi, viltīgi, veci skotu puiši ar spurainām uzacīm, kurus valdes loceklis bija sasaucis kopā, lai darītu godu manam tēvocim un uzturētu jautrību. Tās bija lieliskas vakariņas. Pasniedza žāvētu lasi un Finnenas mencas, un jēra galvu, un pildītu aitas kuņģi - slavens skotu ēdiens, džentlmeņi, uz kuru skatīdamies mans tēvocis mēdza teikt, ka, pasniegts uz galda, tas viņam vienmēr ļoti atgādinot Kupidona vēderu, - un vēl visai daudz citu ēdienu, kuriem esmu piemirsis nosaukumu, bet kas tomēr bija ļoti garšīgi ēdieni. Meitenes bija glītas un patīkamas, valdes locekļa sieva viena no labākajām radībām, kādas jebkad dzīvojušas, un mans tēvocis vislabākajā noskaņojumā. Sekas bija tādas, ka visu augu vakaru jaunās lēdijas nepārtraukti ķiķināja un spiedza, vecā lēdija skaļi smējās, bet valdes loceklis un pārējie vecie zēni rēca, līdz viņu sejas kļuva sarkanas. Es labi neatceros, cik glāžu viskija todija katrs vīrs pēc vakariņām izdzēra, bet tik daudz zinu, ka apmēram vienos pēc pusnakts valdes locekļa pieaugušais dēls zaudēja samaņu, uzsākdams dziesmas «Villijs alu brūvēja» pirmo pantiņu, un, tā kā tās jau kopš pusstundas bija vienīgais pudeles biedrs, ko varēja redzēt virs sarkankoka galda, manam tēvocim ienāca prātā, ka gandrīz būtu laiks padomāt par iešanu, - sevišķi tādēļ, ka dzeršana bija sākusies jau pulksten septiņos, - lai viņš varētu tikt mājās pienācīgā laikā. Bet. domādams, ka nebūtu gluži pieklājīgi aiziet tā tūliņ uz vietas, mans tēvocis pats sevi ievēlēja par priekšsēdētāju, iemaisīja jaunu glāzi, piecēlās, lai uzsauktu pats sev tostu, griezās pats pie sevis ar patīkamu un glaimojošu uzrunu un uzdzēra tostam ar lielu sajūsmu. Vēl arvien neviens nepamodās, tādēļ mans tēvocis iedzēra vēl lāsīti - šoreiz tīru, bīdamies, ka groks viņam nenāk par ļaunu, - un, varmācīgi sagrābis savu cepuri, devās ārā uz ielas.
Nakts bija vētraina, kad, aizvēris valdes locekļa mājas durvis un uzmaucis cepuri cieši galvā, lai vējš to nenorautu, mans tēvocis sabāza rokas kabatās un paskatījās augšup, pētīdams laika apstākļus. Mākoņi slīdēja pāri mēnesim galvu reibinošā ātrumā, vienā mirklī to pilnīgi aptumšodami, bet otrā ļaudami tam atmirdzēt pilnā spožumā un izliet gaismu pār visu apkārtni, lai tad atkal jo straujāk skrietu tam pāri un ietītu visu tumsā. «Tas nu neiet,» mans tēvocis uzrunāja laiku, it kā juzdamies personīgi apvainots, «tas nu manam ceļojumam nemaz neder. Nekādā ziņā tas neiet,» teica mans tēvocis visai iespaidīgi. Un, dažas reizes to atkārtojis, viņš ar zināmām grūtībām atguva līdzsvaru, jo no ilgās skatīšanās augšup bija mazliet noreibis, un priecīgu prātu devās ceļā.
Valdes locekļa māja bija Kenongeitā, un manam tēvocim vajadzēja iet uz Leitvokas otru galu, kas bija mazliet tālāk par jūdzi. Abās pusēs pret tumšajām debesīm pacēlās augstas, novārgušas un izdēdējušas mājas ar laika zoba apgrauztām fasādēm, un to logi šķita dalījušies mirstīgo cilvēku acu liktenī - tie no vecuma bija iegrimuši un kļuvuši nespodri. Mājas bija sešu, septiņu, astoņu stāvu augstas; stāvs krāvās uz stāva kā bērnu kāršu namiņos, metot savas tumšās ēnas uz nelīdzenā bruģa un padarot tumšo nakti vēl tumšāku. Lielos attālumos bija izkaisītas dažas eļļas laternas, bet tās norādīja tikai netīro ieeju kādā šaurā strupceļā vai arī vietu, kur sākās stāvas un līkumotas kāpnes uz augšējiem stāviem. Aplūkodams visas šīs lietas kā cilvēks, kas tās redzējis jau pārāk bieži, lai vēl uzskatītu tās par ievērības cienīgām, mans tēvocis gāja pa ielas vidu, sabāzis īkšķus vestes kabatās un laiku pa laikam ļaudams atskanēt dažādiem dziesmu fragmentiem, ko viņš izpildīja tik centīgi un aizrautīgi, ka mierīgie un godīgie ļautiņi uztrūkās no pirmā nomidža un gulēja gultās drebēdami, līdz skaņas izdzisa tālumā, un tad, apmierināti nosprieduši, ka tas ir tikai kāds piedzēries nedarbnieks, kas meklē ceļu mājup, viņi silti sasedzās un atkal iemiga.
Es, džentlmeņi, tādēļ tik sīki aprakstu, kā mans tēvocis gāja pa ielas vidu ar īkšķiem vestes kabatās, ka šajā stāstā nav itin nekā neparasta (kā viņš bieži un ļoti pamatoti mēdza teikt), ja jūs jau no paša sākuma skaidri nenoprotat, ka viņš nekādā ziņā nebija sapņaini vai romantiski noskaņots.
Mans tēvocis, džentlmeņi, gāja, sabāzis īkšķus vestes kabatās, viens pats aizņemdams visu ielas vidu un uzdziedādams te pantu no kādas mīlestības dziesmiņas, te pantu no kādas dzērāju dziesmas un, kad viņam šie abi žanri bija apnikuši, melodiski svilpodams, līdz sasniedza Ziemeļu tiltu, kas šajā vietā savieno veco un jauno Edinburgu. Šeit viņš brīdi apstājās, lai nolūkotos uz dīvainajiem, nekārtīgajiem uguņu ķekariem, kas pacēlās cits pār citu un mirgoja tik augstu gaisā, ka likās, it kā no pils sienām vienā pusē un no Koltonhilas otrā pusē starotu zvaigznes, apgaismojot īstas gaisa pilis, kamēr vecā, gleznainā pilsēta apakšā dziļā tumsībā gulēja smagā miegā, bet Holirūdas pili un baznīcu dienu un nakti apsargāja - kā to mēdza teikt kāds mana tēvoča draugs - vecais Artūra Tronis, kas tumšs un drūms kā bargs ģēnijs pacēlās pār seno pilsētu, ko jau tik ilgi bija sargājis. Kā jau teicu, džentlmeņi, mans tēvocis tur uz brīdi apstājās, lai palūkotos visapkārt, un tad, izteikdams komplimentu laikam, kas, lai gan mēness sāka rietēt, bija mazliet noskaidrojies, tikpat ķēnišķīgi devās tālāk, ar lielu cieņu turēdamies ielas vidū un izskatīdamies tāds, it kā viņam ļoti kārotos satikt kādu, kas gribētu apstrīdēt viņa tiesības uz to. Taču gadījās tā, ka neviens tās negribēja apstrīdēt, un tāpēc viņš, īkšķus vestes kabatās sabāzis, gāja vien mierīgs kā jēriņš.