Vecajai lēdijai, godājamo ser, patlaban vēl nav septiņdesmit trīs.
Mazais vīriņš apklusa un ieņēma šņaucienu tabakas.
- Nu, un? - misters Džingls atsaucās.
- Nu, godājamo ser... jūs nešņaucat tabaku? Ak tā, jo labāk... Dārgi maksā šis ieradums... Nu, godājamo ser, jūs esat jauks jauns cilvēks, pasaules cilvēks... spējīgs izkaldināt savu laimi, ja jums būtu kapitāls, - vai ne?
- Nu, un? - misters Džingls atkārtoja.
- Vai jūs saprotat mani?
- Ne gluži.
- Vai jūs nedomājat - tagad, godājamo ser, uzklausiet - vai jūs nedomājat, ka piecdesmit mārciņas un brīvība būtu labākas nekā mis Vordla un gaidīšana?
- Nebij nekā - ne puse no tā, cik vajag! - misters Džingls atsacīja pieceldamies.
- Nu jau, nu, godājamo ser, - mazais atornejs iebilda, satverdams viņu aiz pogas. - Skaista, apaļa summiņa... Tāds vīrs kā jūs to varētu īsā laikā trīskāršot... ar piecdesmit mārciņām, godājamo ser, var izdarīt lielas lietas.
- Daudz vairāk var izdarīt ar simt piecdesmit, - misters Džingls vēsi atbildēja.
- Nu, manu godājamo ser, netērēsim laiku, matus skaldīdami, - mazais vīriņš rezumēja, - sacīsim... septiņdesmit.
- Nebij nekā, - atteica misters Džingls.
- Neejiet prom, godājamo ser... lūdzu, jel nesteidzieties! - mazais vīriņš neatlaidās.
- Astoņdesmit, lai būtu, es tūliņ izrakstīšu jums čeku.
- Nebij nekā, - misters Džingls palika pie sava.
- Labi, godājamo ser, labi, - mazais vīriņš bilda, vēl vienmēr viņu aizturēdams, - tad sakiet man skaidri, cik vajag.
- Dārga padarīšana, - misters Džingls atsacīja. - Nauda no kabatas ārā - pasta rati deviņas mārciņas - licence trīs - tas ir divpadsmit - atkāpšanās simtu - simt divpadsmit
- goda aizskārums - un lēdijas zaudējums...
- Jā, godājamo ser, jā, - mazais vīriņš saprotoši attrauca, - par pēdējiem diviem punktiem nerunāsim. Tātad simtu un divpadsmit... sacīsim, simtu... lai iet.
- Un divdesmit, - misters Džingls aizrādīja.
- Lai būtu, lai būtu, es jums izrakstīšu čeku, - mazais vīriņš sacīja un šai nolūkā jau apsēdās pie galda. - Nauda izmaksājama parīt, - mazais vīriņš piebilda, uzmetis skatienu misteram Vordlam, - un mēs pa to laiku varam aizvest lēdiju.
Misters Vordls īgni pamāja ar galvu.
- Simtu, - sacīja mazais vīriņš.
- Un divdesmit, - sacīja misters Džingls.
- Godājamo ser, - iebilda mazais vīriņš.
- Dodiet viņam, - iejaucās misters Vordls, - un lai viņš iet!
Mazais džentlmenis izrakstīja čeku, un misters Džingls iebāza to kabatā.
- Un tagad tūliņ atstājiet šo māju! - Vordls izsaucās, pielēkdams kājās.
- Godājamo ser! - mazais vīriņš iejaucās.
- Un lieciet vērā, - misters Vordls aizrādīja, - ka nekas - pat ne manas ģimenes gods - mani nepiespiestu ielaisties šādā kompromisā, ja es nezinātu, ka tajā pašā brīdī, kad jūsu kabatā būs nauda, jūs aiziesit pie velna vēl ātrāk nekā bez tās....
- Godājamo ser, - mazais vīriņš atkārtoja.
- Esiet mierīgs, Perker, - Vordls turpināja. - Atstājiet istabu, ser!
- Tūliņ uz vietas, - nesamulsināmais Džingls attrauca. - Uz redzīti, Pikvik!
Ja kāds bezpartejisks skatītājs šīs sarunas beigu daļā būtu varējis novērot seju slavenajam vīram, kura vārds kā galvenā sastāvdaļa ietilpst šī darba virsrakstā, viņš gandrīz būtu spiests brīnīties, kā sašutuma uguns, kas zvēroja šī vīra acīs, neizkausēja briļļu stiklus, - tik majestātiskas bija viņa dusmas. Viņa nāsis izpletās un rokas neviļus sažņaudzās dūrēs, kad viņš izdzirdēja, ka šis bezgodis viņu uzrunā. Bet viņš atkal sevi savaldīja - viņš nesamala to miltos.
- Te ir, - rūdītais nelietis turpināja, nosviezdams licenci pie mistera Pikvika kājām, - pārmainiet vārdu - vediet lēdiju mājās - lai tiek Tapim.
Misters Pikviks bija filozofs, bet filozofi galu galā arī ir cilvēki, tikai tērpti bruņās. Šķēps bija aizsniedzis viņu un izurbies cauri viņa filozofiskajām bruņām līdz pašai sirdij. Dusmu neprātā viņš kā traks svieda nelietim ar tintnīcu un pats metās tai pakaļ.
Bet misters Džingls bija pazudis, un misters Pikviks atguvās ciešos Sema apkampienos.
- Paga! - šis neparastais apkalpotājs sacīja. - Tur, no kurienes jūs nāk, ser, mēbeles ir lētas. Šitā te ir pašrakstītāja tinte, veco džentelmen, - uzlik uz sienas jūsu parakstu.
Rāmu garu, ser; kāda vajadzība dzīties pakaļ cilvēkam, kam laimējies un, kas pa šo laiku jau ir Boro otrā galā?
Mistera Pikvika gars, tāpat kā visiem patiesi lieliem vīriem, bija pieejams pārliecināšanai. Viņa domas mēdza darboties ātri un spēcīgi, un ar vienu pārdomu mirkli pietika, lai viņš pārliecinātos par savu dusmu bezspēcību. Tās noplaka tikpat ātri, kā sacēlušās. Viņš atvilka elpu un laipni nolūkojās uz saviem draugiem.
Vai mums stāstīt par vaimanām, kas sacēlās, kad mis Vordla uzzināja, ka neuzticīgais Džingls viņu pametis? Vai mums sniegt izvilkumu no mistera Pikvika meistarīgā apraksta, kurā attēlota šī sirdi plosošā aina? Viņa piezīmju grāmatiņa, kas slacīta ar līdzjūtīgas cilvēkmīlas asarām, atrodas mūsu priekšā; viens vārds - un tā būs iespiedēja rokās. Bet nē! Mēs būsim stingri! Mēs neplosīsim lasītāju sirdis, attēlodami šādas ciešanas.
Nākamajā dienā abi draugi un atstātā lēdija smagajā Magltonas karietē lēni un skumīgi devās atpakaļ. Vasaras nakts tumšās un drūmās ēnas klājās visapkārt, kad viņi atkal sasniedza Dinglijdellu un apstājās pie Menora fermas durvīm.
1 - Boro - cits nosaukums Sautjorkai - Londonas pieupes rajonam dienvidos no Temzas. Šeit sugas vārds (angl. - borough - pils, cietoksnis) pārvērties par īpašvārdu, kaut gan Anglijā šis vārds sastopams arī ar suga. vārda nozīmi - tā saucas pilsētas vai apdzīvotas vietas, kurās reizēm ir korporatīva pārvaldes sistēma, bet arvien - tiesības pārstāvniecību parlamentā. Londonā vien ir kādi trīsdesmit šādi «boro», t.i., rajoni, kuriem ir tiesības uz pārstāvniecību parlamentā.
2 - Džeks Kečs - Londonas bende Džons Kečs, kurš dzīvojis XVII g. otrā pusē un kura vārds kļuvis par bendes apzīmējumu vispār.
3 - Deja un Martina zābakziede. - «Dejs un Martins» bija Londonā plaši pazīstama firma, kas konkurēja ar Vorrena firmu, kurā zēna gados strādāja pats Dikenss, - viņš iepakoja zābakziedes bundžas un uzlīmēja tām etiķetes»
4 - Doktoru Apvienība - ēku komplekss, kas kādreiz piederēja juristu korporācijai, kuri nodarbojās ar baznīctiesas lietām. Baznīctiesai, kas atradās vienā no šīm ēkām, bija pakļautas laulību šķiršanas, mantojumu u.c. ģimenes lietas, bez tam vēl arī admiralitātes lietas. Arī šo tiesu vienu pašu mēdza dēvēt par Doktoru Apvienību. Visās ēkās, kas to apņēma, bija izvietojušies neskaitāmi baznīctiesas advokātu kantori. Doktoru Apvienības ēkās atradās arī ģenerālvikāra (Londonas bīskapa vietnieka) kanceleja, kas izdeva agrāk minētās licenes - apliecības, kuras atsvabina laulību kandidātus no uzsaukšanas baznīcā.
5 - Oldbeilija - Londonas krimināltiesa, ko tā sauca pēc Oldbeilijas ielas, kur tiesas nams atradās.