6 - Proktors - advokāts pie kādas no Doktoru Apvienības tiesām, kuru procesuālā kārtība gan stipri atšķīrās no parasto tiesu kārtības, tomēr bija ne mazāk sarežģīta un birokrātiski samudžināta. Tā kā procesa vadīšana Doktoru Apvienībā prasīja no advokātiem kanonisko tiesību un precedentu zināšanu šinī nozarē, tad proktori bija izdalīti atsevišķā korporācijā un proktoru kandidātiem vajadzēja speciālu apmācību, kuras Dikenss aprakstījis romānā «Dāvids Koperfīlds». Pēc Doktoru Apvienības tiesas likvidācijas 1857. gadā proktori pievienojās solisitoru. korporācijai.
7 - Amicus curiae (lat.) - «tiesas draugs», t. i., padomnieks, kas sniedza konsultācijas prāvas gaitā, bet pats oficiāli tiesas procesā nepiedalījās;
8 - Ad captandum (lat.) arguments - juridisks termins; arguments, ar kuru pierāda tiesību pārvaldīt kādu priekšmetu u. tml. Perkers, kas savu valodu mēdz izskaistināt ar juridiskiem terminiem, šoreiz grib sacīt, ka pusgineja, kuru Pikviks piedāvā Semjuelam, ir «arguments» nepieciešamo ziņu iegūšanai un ka ar šādu «argumentu» Pikviks ielaužas Perkera kompetencēs.
9 - Džordžs Bārnvels - Džordža Lillo populārās buržuāziskās drāma «Londonas tirgonis jeb Stāsts par Džordžu Bārnvelu» (1731. g.) varonis, ka Eiropā veselu gadsimtu bija ļoti populārs. Sems Vellers domā tieši šo varoni, bet Perkers īstenībā runā par jurista R. Bārnvela grāmatu, kas veltīta procesu specifikai Karaļa Sola tiesā.
10 - Atornejs - tas bija Anglijā nosaukums juristam, ka gandrīz līdz XIX gs. sākumam uzstājās tiesas procesos kā atbildīgā persona. Laikmetā, uz kuru attiecas «Pikvikā» attēlotie notikumi, šis nosaukums bija jau gandrīz iznīcis - tas pamazām izlīdzinājās ar solisitora nosaukumu.
XI NODAĻA
Nakts miers un atpūta Dinglijdellas dziļajā klusumā un svaigā, smaržu pilnā gaisa ieelpošana nākamā rīta agrajās stundās pilnīgi atbrīvoja misteru Pikviku no miesīgā noguruma un garīgo rūpestu sekām. Slavenais vīrs veselas divas dienas bija pavadījis šķirti no saviem draugiem un sekotājiem, un tādēļ viņš, atgriezdamies no savas agrās pastaigas un sastapdamies ar misteru Vinklu un misteru Snodgrasu, apsveica šos džentlmeņus ar tādu prieku un sajūsmu, kādu parasta cilvēka iztēle nemaz nevar pietiekami aptvert. Prieks bija abpusējs, jo kurš gan varētu lūkoties mistera Pikvika starojošajā sejā, neizjuzdams labpatiku? Taču likās, ka pār viņa biedriem vēl gulās kāds mākonis, ko lielais vīrs nevarēja nesajust, bet ko viņš pilnīgi nespēja izskaidrot.
Abu neparastais, noslēpumainais izskats modināja satraukumu.
- Un kā tad, - misters Pikviks apvaicājās, kad bija satvēris savu sekotāju rokas un apmainījis siltus apsveikuma vārdus, - kā klājas misteram Tapmenam?
Misters Vinkls, kuram šis jautājums tieši bija domāts, neatbildēja. Viņš novērsās un likās iegrimis melanholiskās pārdomās.
- Snodgras, - misters Pikviks nopietni sacīja. - Kā klājas mūsu draugam, - vai viņš nav slims?
- Nē, - misters Snodgrass atbildēja, un uz viņa jutīgā plakstiņa iedrebējās asara kā lietus lāse uz loga rāmja. - Nē, viņš nav slims.
Misters Pikviks apstājās un pārmaiņus cieši uzskatīja abus savus draugus.
- Vinkl, Snodgras, - misters Pikviks sacīja, - ko tas nozīmē? Kur ir mūsu draugs?
Kas noticis? Runājiet - es jūs lūdzu, ļoti lūdzu - nē, es jums pavēlu, runājiet!
Mistera Pikvika izturēšanās bija tik svinīga, tik cieņas pilna, ka viņam nevarēja pretoties.
- Viņš ir prom, - sacīja misters Snodgrass.
- Prom! - izsaucās misters Pikviks. - Prom!
- Prom, - atkārtoja misters Snodgrass.
- Uz kurieni? - izsaucās misters Pikviks.
- Mēs varam vienīgi minēt, ievērojot šo paziņojumu, - atbildēja misters Snodgrass, izņemdams no kabatas kādu vēstuli un pasniegdams to savam draugam. - Vakarrīt, kad no mistera Vordla saņēma vēstuli, kas ziņoja, ka jūs ar viņa māsu būsit vakarā mājās, varēja vērot, ka skumjas, kas māca mūsu draugu visu iepriekšējo dienu, pieņēmās. Neilgi pēc tam viņš pazuda. Viņš nebija mājās visu dienu, un vakarā «Kroņa» zirgu puisis no Magltonas atnesa šo vēstuli. Tā bija atstāta viņa zināšanā jau no rīta līdz ar stingru piekodinājumu nenodot to agrāk kā vakarā.
Misters Pikviks atvēra vēstuli. To bija rakstījusi viņa drauga roka, un tās saturs bija šāds:
«Manu dārgo Pikvik,
Jūs, mans dārgais draugs, stāvat tālu no daudziem mirstīgo trūkumiem un vājībām, kuras parasts cilvēks nespēj pārvarēt. Jūs nezināt, ko nozīmē piepeši kļūt atstātam no mīļas un apburošas būtnes un krist par upuri neģēļa viltībām, kurš zem draudzības maskas slēpis blēža ņirgas. Es ceru, ka jūs to nekad neuzzināsit.
Katra vēstule, kas adresēta man uz «Ādas Pudeli» Kobemā, Kentā, tiks man nodota... ja es vēl būšu starp dzīvajiem. Es novēršos no pasaules, kas man kļuvusi nīstama. Ja es no tās pavisam aizietu - nepieminiet ar ļaunu un piedodiet. Dzīve, dārgo Pikvik, man ir kļuvusi nepanesama. Gars, kas mūsos liesmo, ir kā nesēja āķis, uz kura karājas pasaules rūpju un bēdu smagā nasta, un, ja šis gars mūs pieviļ, nasta kļūst par smagu, lai to varētu panest. Mēs saļimstam zem tās. Jūs varat pateikt Reišelei... Ak, šis vārds!...
Tresijs Tapmens»
- Mums tūliņ no šejienes jāaizbrauc, - misters Pikviks izsaucās, salocīdams vēstuli. - No mūsu puses nekādā gadījumā nebūtu pieklājīgi palikt šeit pēc tā, kas noticis; un turklāt pienākums mūs sauc doties meklēt savu draugu.
Un, to teicis, misters Pikviks devās uz māju.
Viņa nodoms ātri kļuva zināms. Dedzīgie lūgumi palikt bija ļoti neatlaidīgi, bet misters Pikviks bija nelokāms. Darīšanas, viņš sacīja, prasot viņa tūlītēju klātbūtni. Turpat klāt bija arī vecais garīdznieks.
- Vai jūs patiešām aizbraucat? - viņš vaicāja, pavezdams misteru Pikviku sāņus.
Misters Pikviks atkārtoja savu iepriekšējo lēmumu.
- Tādā gadījumā, - vecais džentlmenis ierunājās, - te būs neliels manuskripts; es gan biju cerējis, ka varēšu jums to pats nolasīt. Kad nomira kāds no maniem draugiem - ārsts, kas strādāja mūsu grāfistes vājprātīgo namā, - es šo manuskriptu atradu starp dažādiem papīriem, ko man bija tiesības vai nu iznīcināt, vai saglabāt, kā man tas liktos labāk. Es tikko varu ticēt, ka manuskripts ir īsts, taču tas noteikti nav mana drauga rokraksts. Bet, vai nu tas būtu īsts ārprātīgā gara ražojums, vai arī dibināts uz kāda nelaimīga cilvēka murgiem (kas man liekas vairāk iespējams), izlasiet to un spriediet pats.
Misters Pikviks paņēma manuskriptu un, izsacīdams daudzus labus novēlējumus un cieņas apliecinājumus, šķīrās no labsirdīgā vecā džentlmeņa.
Daudz grūtāks uzdevums bija atvadīties no Menora fermas iedzīvotājiem, kuri viņiem bija parādījuši tik daudz viesmīlības un laipnības. Misters Pikviks noskūpstīja jaunās lēdijas - mēs gandrīz gribējām sacīt: gluži kā paša meitas, bet, tā kā viņš šajās atvadās, iespējams, ielēja mazliet vairāk siltuma, tad šis salīdzinājums nebūtu īsti piemērots; ar dēla sirsnību apkampa veco lēdiju un ļoti tēvišķīgi papliķēja sārtos vaigus mājkalpotājām, ielikdams katrai plaukstā taustāmākus savus atzinības apliecinājumus. Vēl sirsnīgāka un ilgstošāka bija atvadīšanās no viņu labā, vecā namatēva un mistera Trandla; un tikai tad, kad misters Snodgrass, vairākas reizes saukts, pēdīgi iznāca no kāda tumša gaiteņa, no kurienes viņam drīz sekoja Emīlija (kuras spožās acis bija neparasti nespodras), visiem trim draugiem izdevās atrauties no draudzīgajiem saimniekiem. Lēni iedami projām, viņi daudzas reizes atskatījās uz Menora fermu, un misters Snodgrass meta atpakaļ daudz gaisa skūpstu, pamanījis kaut ko ļoti līdzīgu lēdijas kabatas lakatiņam, ko vicināja no kāda augšstāva loga, - līdz pēdīgi gatves pagrieziens paslēpa veco māju viņu skatieniem.