Magltonā viņi noīrēja karieti līdz Ročestrai. Tajā laikā, kad viņi sasniedza šo pēdēji minēto vietu, bēdu smagums bija tiktāl samazinājies, ka ļāva viņiem ieturēt pavisam lieliskas agrās pusdienas; un, ieguvuši nepieciešamās ziņas, kas attiecās uz ceļu, trīs draugi pēcpusdienā kājām devās tālāk uz Kobemu.
Tā bija brīnišķīga pastaiga; bija jauka jūnija pēcpusdiena, un ceļš veda pa biezu un ēnainu mežu, kurā, maigi šalcot biezajā lapotnē, pūta viegls vējiņš un kuru atdzīvināja zaros sēdošo putnu dziesmas. Efejas un pelēko sūnu bārdas, veidodamas smagus nokarus, kļāvās ap vecajiem kokiem, un mīkstā, zaļā sūna klāja zemi kā zīda paklājs.
Viņi iznāca kādā parkā, kur atradās veca pils, celta Elizabetes laika arhitektūras neparastajā, gleznainajā stilā. Abās pusēs aizstiepās garas staltu ozolu un gobu alejas; svaigajā zālē ganījās lieli briežu ganāmpulki, un šad tad kāds izbiedēts zaķis aiztraucās tik ātri kā ēnas, kuras met vieglie mākoņi, kas kā vasaras gaistošā elpa laižas pāri saulainai peizāžai.
- Ja uz šejieni, - misters Pikviks ieteicās, lūkodamies apkārt, - ja uz šejieni atnāktu visi, ko nomāc tādas pašas kaites kā mūsu draugu, tad, man liekas, ļoti drīz atgrieztos viņu vecā pieķeršanās šai pasaulei.
- Es arī tā domāju, - misters Vinkls atsacīja.
- Un patiešām, - misters Pikviks piemetināja, kad pēc pusstundas gājiena viņi ienāca ciematā, - patiešām, mizantropa izvēle kritusi uz vienu no visjaukākajām un pievilcīgākajām apmešanās vietām, kādas jebkad esmu redzējis.
Šim uzskatam pievienojās kā misters Vinkls, tā arī misters Snodgrass, un, kad viņiem bija parādīts ceļš uz «Ādas Pudeli», kādu tīru, paprāvu ciemata krodziņu, visi trīs ceļotāji devās iekšā un tūliņ jautāja pēc džentlmeņa, vārdā Tapmens.
- Tom, ieved džentlmeņus viesistabā! - saimniece sacīja. Plecīgs lauku puisis atvēra kādas durvis gaiteņa galā, un trīs draugi iegāja garā, zemā istabā, kurā atradās liels skaits fantastiska izskata krēslu ar augstām atzveltnēm un ādas polsterējumu un kura bija greznota ar daudziem dažādiem veciem portretiem un diezgan senlaicīgām, rupji krāsotām gravīrām. Istabas attālākajā galā atradās ar baltu drānu apklāts galds, uz kura bija bagātīgi salikti cepti putni, šķiņķis, alus un viss kas cits, bet pie galda sēdēja misters Tapmens, itin nemaz neizskatīdamies pēc cilvēka, kas atvadījies no pasaules.
Kad draugi ienāca, šis džentlmenis nolika nazi un dakšiņu un skumīgs gāja tiem pretī.
- Necerēju jūs šeit sastapt, - viņš sacīja, satverdams mistera Pikvika roku. - Ļoti laipni no jūsu puses.
- Ah! - misters Pikviks nodvesās, apsēzdamies un noslaucīdams pieri, kas bija nosvīdusi gājienā. - Pabeidziet vien savas pusdienas, un tad iziesim pastaigāties. Es vēlos parunāt ar jums vienatnē.
Misters Tapmens darīja, ko no viņa vēlējās; un misters Pikviks, atspirdzinājies ar krietnu alus malku, gaidīja, kamēr viņa draugs būs brīvs. Pusdienas bija ātri paēstas, un viņi abi kopā izgāja ārā.
Pusstundu viņu augumus varēja vērot soļojam uz priekšu un atpakaļ pa kapsētu, un šajā laikā misters Pikviks ņēmās apkarot sava drauga apņemšanos. Katra viņa argumentu atkārtošana būtu veltīga - jo kura valoda gan spētu piešķirt tiem to enerģiju un spēku, ar kādu tos izsacīja pats lielais autors? Vai nu vientulība bija misteru Tapmenu jau nogurdinājusi, vai arī viņš jutās pilnīgi nespējīgs pretoties daiļrunīgajam aicinājumam, ar ko pie viņa griezās, - nav svarīgi, taču beidzot viņš tam vairs nepretojās.
Viņam neesot svarīgi, misters Tapmens sacīja, kur viņš turpmāk velkot savu dienu nožēlojamās atliekas, un, ja jau viņa draugs piešķirot viņa necilajai sabiedrībai tādu sevišķu nozīmi, tad viņš esot ar mieru dalīties sava drauga piedzīvojumos.
Misters Pikviks smaidīja; viņi spieda viens otram roku un gāja atpakaļ, lai pievienotos saviem biedriem.
Tieši šajā brīdī tad misters Pikviks arī izdarīja to nemirstīgo atklājumu, kas kļuva lepnums un prieks viņa draugiem, bet iesvēla skaudību visu arheologu krūtīs gan pašu mājās, gan svešās zemēs. Viņi bija pasoļojuši garām savas viesnīcas durvīm un jau gājuši gabaliņu pa ciemata ceļu, pirms atgādājās, kur viesnīca īsti atrodas. Kad viņi pagriezās atpakaļ, mistera Pikvika skatiens krita uz mazu, ieplaisājušu un pa daļai zemē iegrimušu akmeni kādas zemnieku mājas durvju priekšā. Viņš apstājās.
- Tas ir ļoti dīvaini, - misters Pikviks ieteicās.
- Kas ir dīvaini? - misters Tapmens atjautāja, cītīgi aplūkodams katru priekšmetu savā tuvumā, tikai ne īsto. - Dievs, pasarg, kas noticis?
Pēdējais izsauciens pauda patiesu pārsteigumu, jo misters Pikviks atklājēja sajūsmā nokrita pie mazā akmens uz ceļiem un ar kabatas lakatiņu sāka slaucīt no tā putekļus.
- Te ir kāds ieraksts, - misters Pikviks izsaucās.
- Vai tas būtu iespējams! - misters Tapmens attrauca.
- Es varu izšķirt, - misters Pikviks turpināja, visiem spēkiem berzēdams akmeni un cieši skatīdamies caur briļļu stikliem, - es varu izšķirt krustu un burtu B un tad T. Tas ir ļoti svarīgi, - misters Pikviks turpināja, pielēkdams kājās. - Tas ir kāds ļoti sens ieraksts, kas varbūt pastāvējis jau ilgi pirms šejienes vecajām nabagmājām. Tam nevar ļaut iet zudumā.
Viņš pieklauvēja pie mājas durvīm. Tās atvēra kāds darbavīrs.
- Vai jūs, mans draugs, zināt, kā šis akmens šeit nokļuvis? - labsirdīgais misters Pikviks apjautājās.
- Nezinu gan, ser, - vīrs pieklājīgi atbildēja. - Tas te jau gulējis ilgi pirms tam, kad piedzimu es vai arī kāds cits no mūsējiem.
Misters Pikviks uzvaroši paskatījās uz savu pavadoni.
- Jūs... jūs... man liekas, neesat tam sevišķi pieķēries, - misters Pikviks ieminējās, trīcēdams satraukumā. - Vai jūs nebūtu ar mieru to pārdot?
- Jā. Bet kas t' šo pirks? - vīrs jautāja ar tādu sejas izteiksmi, kas viņam pašam, iespējams, likās ļoti viltīga.
- Es jums tūliņ dodu par to desmit šiliņus, - misters Pikviks sacīja, - ja jūs to man izraktu.
Var viegli iedomāties ciema iedzīvotāju pārsteigumu, kad misters Pikviks, netaupīdams lielas personiskas pūles (nelielais akmens bija izcelts ar vienu lāpstas dūrienu), pats savām rokām to aiznesa uz viesnīcu un, pēc tam, kad bija rūpīgi nomazgājis, novietoja uz galda.
Pikvikiešu sajūsmai un priekam nebija robežu, kad pacietība un uzcītība, ar kādu viņi mazgāja un skrāpēja, vainagojās sekmēm. Akmens bija nelīdzens un saplaisājis, burti bija ķeburaini un nevienādi, tomēr skaidri izdevās salasīt šādu ieraksta fragmentu:
BILST
EM
PSVI
ŅA.Z
ĪME
Mistera Pikvika acis dzirkstīja sajūsmā, kad viņš sēdēja un mieloja skatienu ar atrasto dārgumu. Viņš bija sasniedzis vienu no savas godkāres lielākajiem mērķiem.