Grāfistē, kas pazīstama kā senatnes atlieku glabātāja, ciematā, kur vēl tagad sastopami vecu laiku pieminekļi, viņš - viņš, Pikvikiešu kluba prezidents, - bija atradis dīvainu un neparastu ierakstu, kura senums nav apšaubāms un kuram pagājuši garām daudzie mācītie vīri, kas še bijuši pirms viņa. Viņš tikko spēja ticēt savām acīm.
- Šis... šis, - viņš sacīja, - liek man izšķirties. Rīt mēs atgriežamies pilsētā.
- Rīt! - viņa izbrīnītie sekotāji izsaucās.
- Rīt, - misters Pikviks atkārtoja. - Šis dārgums tūliņ jānovieto tur, kur to var pamatīgi izpētīt un pienācīgi izprast. Ir vēl cits iemesls, kādēļ speru šo soli. Pēc nedaudzām dienām Ītensvilas pilsētā notiks vēlēšanas, kurās par viena kandidāta aģentu ir misters Perkers, kāds džentlmenis, ar ko es nesen iepazinos. Mēs redzēsim un sīki iepazīsim notikumu, kas tik ļoti interesē ikvienu angli.
- To mēs darīsim! - ar jūsmīgu saucienu atbildēja trīs balsis. Misters Pikviks palūkojās ap sevi. Sekotāju dedzīgums un pieķērība savam vadonim iededza viņā entuziasma kvēli. Viņš bija šo cilvēku vadonis, un viņš to sajuta.
- Nosvinēsim šo laimīgo satikšanos ar sadraudzīgu glāzi! - viņš sacīja.
Šo priekšlikumu, tāpat kā iepriekšējo, uzņēma ar nedalītu piekrišanu. Un, pats savām rokām novietojis vērtīgo akmeni nelielā koka kastītē, ko šim nolūkam bija nopircis no saimnieces, viņš atsēdās atzveltnes krēslā galda galā, un vakars tika veltīts jautrībai un sarunām.
Bija jau pāri vienpadsmitiem - vēla stunda mazajam Kobemas ciematam, - kad misters Pikviks devās uz guļamistabu, kas bija sagatavota viņa uzņemšanai. Viņš atgrūda vaļā spraišļoto logu un, nolicis sveci uz galda, iegrima domās par divu pēdējo dienu straujajiem notikumiem.
Kā laiks, tā vieta rosināja pārdomas; misteru Pikviku no tām iztraucēja baznīcas pulkstenis, nosizdams divpadsmit. Pirmais pulksteņa sitiens misteram Pikvikam bija licies svinīgs, bet, kad izskanēja pēdējais, iestājās nepanesams klusums - misteram Pikvikam bija gandrīz tāda sajūta, it kā viņš būtu zaudējis kādu draugu. Viņš jutās nervozs un uztraukts. Steidzīgi noģērbies, viņš, novietoja sveci kamīnā un likās gultā.
Ikviens būs piedzīvojis to nepatīkamo garastāvokli, kad miesīgs nogurums veltīgi cīnās ar nespēju aizmigt. Tādā stāvoklī šai brīdī atradās misters Pikviks; viņš pagriezās vispirms uz vieniem sāniem, tad uz otriem un neatlaidīgi turēja acis aizvērtas, it kā labinādams sevi laisties miegā. Tas nelīdzēja. Vai nu bezmiegs cēlās no neparastās fiziskās piepūles, ko viņš bija izturējis, vai karstuma, vai izdzertā groka, vai svešās gultas - nav pasakāms, taču viņa domas ļoti satraucošā veidā arvien atgriezās pie baigajiem zīmējumiem apakšstāvā un senajiem nostāstiem, ko tie bija izraisījuši aizvadītajā vakarā. Pusstundu novalstījies, viņš pēdīgi ar nepatiku atzina, ka nav vērts mēģināt aizmigt, tādēļ uzcēlās un šā tā apģērbās. Labāk nodarboties kaut jel ar ko, viņš domāja, nekā gulēt un iztēloties visvisādas šausmas. Viņš paskatījās pa logu - bija ļoti tumšs. Viņš pastaigājās pa istabu - bija ļoti vientulīgi.
Misters Pikviks bija nostaigājis dažas reizes no durvīm līdz logam un no loga līdz durvīm, kad viņam pirmo reizi ienāca prātā garīdznieka manuskripts. Tā bija laba doma. Ja tas nespētu ieinteresēt, tad varbūt varētu aizmidzināt. Viņš izņēma to no svārku kabatas un, pievilcis pie gultas mazu galdiņu, apgrieza svecei degli, uzlika brilles un ķērās pie lasīšanas. Rokraksts bija savāds, bet papīrs ļoti notraipīts un netīrs.
Arī virsraksts lika viņam piepeši sarauties, un viņš nevarēja noturēties, nepārlaidis istabai uzmanīgu skatienu. Taču, iedomādamies, cik absurdi ļaut vaļu šādām jūtām, viņš vēlreiz apgraizīja sveci un sāka lasīt turpmāko.
ĀRPRĀTĪGĀ MANUSKRIPTS
Jā! - ārprātīgā! Kā pirms daudziem gadiem šis vārds būtu satriecis manu sirdi! Kā tas būtu modinājis šausmas, kas reizēm mani sagrāba tā, ka asinis šņākdamas un džinkstēdamas joņoja pa dzīslām, līdz auksta baiļu rasa lieliem pilieniem pārklāja ādu un ceļi sitās kopā aiz izbailēm! Tagad man šis vārds patīk. Tas ir lielisks vārds.
Parādiet man monarhu, kura nikni sarauktā piere jebkad būtu biedējusi vairāk nekā ārprātīgā acu kvēle, parādiet monarhu, kura cilpa un cirvis jebkad bijis kaut uz pusi tik nemaldīgs kā ārprātīgā tvēriens. Ha! ha! Ir brīnišķīgi būt ārprātīgam! Tevi aplūko kā mežonīgu lauvu caur dzelzs restēm... tu griez zobus un kauc visu garo, kluso nakti, un tava smagā ķēde jautri skan... un tu valsties un lokies savā salmu klājienā, šīs lieliskās mūzikas sajūsmināts. Lai dzīvo ārprātīgo nams! O, tā ir burvīga vieta!
Es atminos laiku, kad baidījos no ārprāta, kad mēdzu uztrūkties no miega, krist ceļos un lūgt dievu, lai viņš pasargā mani no mūsu ģimenes lāsta, kad es bēgu no prieka un laimes, lai paslēptos kādā vientuļā vietā, un pavadīju gausas stundas, vērodams, kā progresē drudzis, kuram vajadzēja iznīcināt manas smadzenes. Es zināju, ka ārprāts iejaukts man pašās asinīs un kaulu smadzenēs, ka viena paaudze bija nodzīvojusi šīs sērgas neskarta un ka es biju pirmais, kurā tai vajadzēja atkal parādīties. Es zināju, ka tā tam jābūt; ka tā tas vienmēr bijis un tā tas vienmēr būs; un, kad es ļaužu pārpilnā telpā paslēpos kādā tumšā stūrī un redzēju, ka cilvēki sačukstas un rāda uz mani, un vērš acis pret mani, es zināju, ka viņi stāsta cits citam par cilvēku, kam lemts kļūt ārprātīgam, un tad es aizlavījos projām, lai skumtu vientulībā.
Tā es aizvadīju gadus, garus, garus gadus. Naktis šeit dažreiz ir garas - ļoti garas, bet tās nevar līdzināties tām nemiera pilnajām naktīm ar šausmīgajiem sapņiem, kādas pārdzīvoju toreiz. Man pārskrien aukstas tirpas, tās atceroties. Lieli, tumši stāvi ar viltīgām un ņirdzīgām sejām tupēja istabas stūros un naktī liecās pār manu gultu, vilinot mani kļūt ārprātīgam. Viņi klusi čukstēja, ka grīda vecajā mājā, kur mira mans tēvatēvs, esot notraipīta ar viņa asinīm, - tās viņš traka ārprāta brīdī esot izlējis pats ar savu roku. Es aizspiedu ar pirkstiem ausis, bet viņu kliedzieni dunēja man galvā tik ilgi, līdz skanēja visa istaba - ka vienā paaudzē pirms mana vectēva ārprāts snaudis, bet ka viņa vectēvs gadiem ilgi nodzīvojis pieķēdēts ar rokām pie zemes, lai tam neļautu pašam sevi saplosīt gabalos. Es zināju, ka viņi runā patiesību, - labi zināju. Es to biju izdibinājis jau pirms daudziem gadiem, kaut arī to mēģināja no manis slēpt.
Ha, ha! Es biju viltīgāks par viņiem, lai gan mani uzskatīja par ārprātīgu.
Pēdīgi tas mani pārņēma, un man bija jābrīnās, kā es kādreiz varēju no tā baidīties.
Tagad es mierīgi spēju iet ļaudīs - un smieties un triekt jokus ar labākajiem starp viņiem. Es zināju, ka esmu ārprātīgs, bet viņiem nebija pat aizdomu par to. Kā es sevī līksmoju, kad iedomājos to smalko izmaņu, ar kādu es viņus apmānīju - viņus, kas uz mani bija rādījuši un greizi skatījušies toreiz, kad vēl nebiju ārprātīgs, bet vienīgi baidījos kādu dienu tāds kļūt! Un kā es smējos aiz prieka, kad biju viens un domāju par to, cik labi protu glabāt savu noslēpumu un cik strauji mani labie draugi būtu atrāvušies no manis, ja zinājuši patiesību. Kad pusdienoju divatā ar kādu lielisku, dzīvespriecīgu puisi, es būtu varējis vai spiegt aiz sajūsmas, iedomādamies, cik bāls viņš kļūtu un cik ātri skrietu, ja uzzinātu, ka mīļais draugs, kas sēž cieši blakus, asinādams spožu, mirdzošu nazi, ir ārprātīgais, kam ir visas iespējas un pa pusei arī vēlēšanās iegrūst nazi viņa sirdī. O, tā bija jautra dzīve!