Es kļuvu bagāts, manta man nāca straumēm, un es nodevos izpriecām, kuru pievilcību tūkstoškārt pavairoja apziņa, ka esmu labi saglabājis savu noslēpumu. Es mantoju muižu. Likumu - pat likumu ar tā aso ērgļa aci - apmānīja, un tas nodeva ārprātīga cilvēka rokās apstrīdētos tūkstošus. Kur bija saprāts tiem cilvēkiem, kam veselas smadzenes un ass skatiens? Kur bija likumu zinātāju izveicība, kuri tik dedzīgi vismazākās vainas atrašanā? Ārprātīga cilvēka viltība tos visus bija apvedusi ap stūri...
Man bija nauda. Kā centās iegūt manu labvēlību! Es šķaidījos ar to bagātīgi. Kā mani cildināja! Kā manā priekšā zemojās trīs lepnie, valdonīgie brāļi! Viņu vecais tēvs ar sirmu galvu arī - tāda uzmanība - tāda cieņa - tāda uzticīga draudzība, - ak, viņš dievināja mani. Vecajam vīram bija meita - māsa jaunajiem cilvēkiem, un visi pieci bija nabadzīgi. Es biju bagāts un, kad apprecēju meiteni, redzēju viņas trūcīgo radinieku sejās rotājamies triumfa smaidus, jo viņi domāja par savu labi izstrādāto plānu un lielisko ieguvumu. Bet smaidīt taču vajadzēja man. Smaidīt? Nē, skaļi smieties un plēst sev matus, un valstīties pa zemi, spiedzot aiz prieka. Viņi pat neiedomājās, ka saprecinājuši meiteni ar ārprātīgo.
Tomēr nē! Ja viņi to zinājuši - vai būtu meiteni saudzējuši? Kas ir māsas laime pret viņas vīra zeltu! Visvieglākā spalviņa, ko es varu aizpūst gaisā, pret lielisko ķēdi, kas rotā manu augumu!
Lai gan biju viltīgs, vienā ziņā tomēr tiku apmānīts. Ja es nebijis ārprātīgs - jo, lai gan mēs, ārprātīgie, esam diezgan attapīgi, tomēr dažkārt apjūkam, - tad būtu zinājis, ka meitene drīzāk būtu vēlējusies, lai viņu sastingušu un aukstu ieliktu drūmā svina zārkā, nevis kā apskaustu līgavu ievestu manā bagātajā un mirdzošajā namā. Es būtu zinājis, ka viņas sirds pieķērusies kādam tumšacainam zēnam, kura vārdu viņa reiz, es dzirdēju, izdvesa savā nemierīgajā miegā; un es būtu zinājis, ka viņa ir upurēta man, lai izrautu no nabadzības veco sirmgalvi tēvu un augstprātīgos brāļus.
Es tagad vairs neatceros augumus un sejas, bet zinu, ka meitene bija skaista. Es to zinu, jo gaišajās mēness naktīs, kad uztrūkstos no miega un visapkārt valda klusums, es redzu, ka šīs kameras vienā stūrī klusi un nekustīgi stāv kāds viegls, izdēdējis sievietes augums ar gariem, melniem matiem, kas, līdami pār viņas muguru, sakustas ne no šīs zemes vēja pūsmām, un viņas acis, kas nekad nemirkšķinās, nekad neaizveras, ir cieši pievērstas man. Klusu! Asinis sastingst man sirdī, kad es šo rakstu, - tā ir viņa; seja ļoti bāla, un acīs stiklains spīdums, bet es tās labi pazīstu. Viņa nekad nepakustas, nekad nesavelk pieri vai lūpas, kā dara citi, kas dažreiz pilda šo istabu; bet man viņa sagādā daudz lielāku drausmu nekā tās parādības, kas mani kārdināja pirms daudziem gadiem, - viņa nāk tieši no kapa un ir tik ļoti līdzīga nāvei.
Gandrīz veselu gadu es redzēju, kā šī seja kļuva arvien bālāka; gandrīz veselu gadu redzēju, ka pār viņas skumīgo vaigu slepus lija asarās, bet nezināju iemesla.
Taču pēdīgi es to izdibināju. Ilgi tas no manis nebija noslēpjams. Viņa nekad mani nebija mīlējusi; es arī nekad nedomāju, ka viņa mani mīlētu; viņa nicināja manu bagātību un ienīda greznību, kurā dzīvoja, - un to nu es nebiju gaidījis. Viņa mīlēja citu. Par tādu iespēju pat nebiju iedomājies. Mani pārņēma dīvainas izjūtas, un domas, ko manī radīja kāds noslēpumains spēks, virpuļoja manās smadzenēs. Viņu es neienīdu, lai gan ienīdu jaunekli, par kuru viņa vēl vienmēr raudāja. Es nožēloju - jā, nožēloju - nelaimīgo dzīvi, kādai viņu bija nolēmuši bezjūtīgie un patmīlīgie radinieki. Es zināju, ka ilgi viņa nedzīvos, bet doma, ka viņa pirms nāves varētu dot dzīvību kādai nelaimīgai būtnei, kam lemts nodot ārprātu tālāk saviem pēcnācējiem, lika man izšķirties. Es apņēmos viņu nogalināt.
Daudzas nedēļas es domāju par indi, tad par noslīcināšanu, tad par uguni. Kāds lielisks skats - greznā māja liesmās, un ārprātīgā vīra sieva pārvēršas pelnos.
Padomājiet, kāds joks - liels atalgojums par vainīgā uzrādīšanu, un kāds cilvēks ar veselu prātu šūpotos vējā par darbu, ko viņš nekad nav darījis; un tas viss ārprātīgā viltības dēļ! Es par to bieži prātoju, taču beidzot no tā atteicos. Ai, kāds baudījums dienu pēc dienas asināt bārdas nazi, taustīt tā asmeni un iedomāties dziļo brūci, kādu radītu viens plānā, spožā asmens grieziens!
Beidzot vecie rēgi, kas tik bieži ieradās pie manis agrāk, iečukstēja man ausī, ka īstais laiks pienācis, un iespieda manā rokā atvāzto nazi. Es to cieši satvēru, klusi piecēlos no gultas un noliecos pār aizmigušo sievu. Seju viņa bija aizsegusi ar rokām.
Uzmanīgi atņēmu rokas nost un tās gurdeni noslīga uz viņas krūtīm. Viņa bija raudājusi, jo asaru pēdas uz vaigiem vēl nebija nožuvušas. Viņas seja bija klusa un mierīga, un pat tad, kad es tajā skatījos, viņas bālos vaibstus apgaismoja rāms smaids.
Lēni uzliku roku uz sievas pleca. Viņa sakustējās - tas bija tikai gaistoša sapņa iespaidā. Es atkal noliecos pār viņu. Viņa iekliedzās un pamodās.
Viena manas rokas kustība, un viņa nekad vairs nebūtu izdvesusi nedz kliedzienu, nedz skaņu. Bet es satrūkos un atrāvos. Viņas acis cieši lūkojās manī. Es nezinu, kā tas gadījās, bet tās mani padarīja gļēvu un bailīgu; es nodrebēju šo acu priekšā. Viņa piecēlās no gultas, vēl vienmēr cieši un neatlaidīgi skatīdamās uz mani. Es drebēju; rokā man bija nazis, bet es nevarēju pakustēties. Viņa devās uz durvīm. Tām tuvodamās, viņa pagriezās un novērsa acis no manas sejas. Burvība bija lauzta. Es metos uz priekšu un sagrābu viņu aiz rokas. Izgrūzdama kliedzienu pēc kliedziena, viņa nokrita pie zemes.
Tagad es viņu būtu varējis nogalināt bez cīņas, bet mājā visi bija sacelti kājās. Es dzirdēju soļu troksni kāpnēs. Noliku bārdas nazi parastajā vietā, atvēru durvis un skaļi saucu pēc palīdzības.
Viņi atskrēja, pacēla manu sievu un noguldīja gultā. Vairākas stundas viņa nogulēja bez samaņas, bet, kad dzīvība, redze un runas spējas atgriezās, saprāts bija viņu atstājis un viņa mežonīgi un nevaldāmi trakoja.
Atsauca ārstus - ievērojamus vīrus, kas grezni ģērbtu kalpotāju pavadībā piebrauca pie manas mājas ar lieliskiem zirgiem ērtās karietēs. Nedēļām ilgi tie uzturējās pie viņas gultas. Tie pulcējās blakus istabā un ilgi apspriedās klusās un svinīgās balsīs.
Kāds no viņiem, visgudrākais un visslavenākais, paveda mani sāņus un, lūgdams būt gatavam uz visļaunāko, pateica man - man, ārprātīgajam! - ka mana sieva zaudējusi prātu. Viņš stāvēja man cieši blakus pie vaļēja loga, uzlicis roku uz mana elkoņa un skatīdamies man sejā. Ar vienu grābienu es viņu varēju nosviest lejā uz ielas. Tas būtu bijis labs joks, bet apdraudēts bija mans noslēpums, tādēļ ļāvu viņam aiziet. Dažas dienas vēlāk tie pasacīja, ka man viņa jāturot uzraudzībā - man jārūpējoties par sargu.
Man! Es izgāju klajos laukos, kur neviens mani nevarēja dzirdēt, un smējos tik skaļi, līdz gaiss skanēja.
Nākamajā dienā viņa nomira. Sirmais, vecais vīrs pavadīja viņu līdz kapam, un lepnie brāļi nobirdināja pa asarai pār māsas nejūtīgo līķi, kuras ciešanas, viņai dzīvai esot, bija uzlūkojuši ar bezsirdīgu vienaldzību. Tās viss uzkurināja manu slepeno prieku, un, kad mēs braucām mājās, es, slēpdamies aiz balta kabatas lakatiņa, ko turēju sev pie sejas, smējos, līdz acīs saskrēja asaras.