Taču, lai gan biju izpildījis savu nodomu un viņu nogalinājis, es jutos nemierīgs un satraukts un nojautu, ka drīz vien mans noslēpums tiks atklāts. Nevarēju noslēpt mežonīgo jautrību un prieku, kas manī virda un lika man, kad biju mājās viens, lēkāt, plaukšķināt rokas, diet riņķu riņķiem un skaļi aurot. Kad izgāju no mājas un redzēju rosīgos ļaužu pūļus steidzamies pa ielām vai kad biju teātrī un dzirdēju mūzikas skaņas un redzēju ļaudis dejojam, es izjutu tādu līksmību, ka būtu varējis mesties starp viņiem, saplosīt viņus gabalu gabalos un kaukt aiz sajūsmas. Bet es tikai griezu zobus, spēru kājas pret grīdu un cirtu asos nagus savās rokās. Saturējos, un neviens vēl nezināja, ka esmu ārprātīgs.
Atminos - un tas ir viens no pēdējiem notikumiem, ko spēju atminēties, jo tagad es jaucu īstenību ar sapņiem, un, tā kā man ir tik daudz ko darīt un mani šeit vienmēr steidzina, tad neatliek laika atšķirt sapņus no īstenības, kas kaut kā dīvaini sajaukušies, - es atminos, kā pēdīgi atklājās mans noslēpums. Ha, ha! Man liekas, patlaban redzu to izbaiļu pilnos skatienus un sajūtu, cik viegli es tos atsviedu no sevis, triecu savas sažņaugtās dūres to bālajās sejās, bet tad metos prom kā vējš un atstāju tos kliedzam un saucam tālu aiz sevis. Kad par to domāju, manī rodas milža spēks.
Paskatieties, kā šis dzelzs stienis saliecas no mana negantā rāviena. Es to varētu salauzt kā zariņu, bet te ir tik gari gaiteņi ar daudzām durvīm - man liekas, es neatrastu ceļu, un, ja arī atrastu, zinu, ka šeit lejā ir dzelzs vārti, kurus viņi vienmēr tur aizslēgtus un aizbultētus. Viņi saprot, kāds gudrs ārprātīgais esmu bijis, un lepojas, ka var mani šeit turēt izrādīšanai.
Kā tas bija?... Jā, es biju izgājis. Atgriezos mājās vēlu vakarā un uzzināju, ka lepnākais no trim lepnajiem brāļiem mani gaidot - esot neatliekama lieta, tā viņš sacījis, - to labi atceros. Es ienīdu šo vīru ar visu neprātīgā naidu. Neskaitāmas reizes manas rokas bija tiekušās viņu saplosīt. Man sacīja, ka viņš esot šeit. Es ātri uzskrēju pa kāpnēm. Viņš teicās vēloties ar mani pāris vārdu parunāt. Es atlaidu kalpotājus.
Bija vēls, un mēs bijām vieni - pirmo reizi.
Sākumā es piesardzīgi izvairījos uz viņu skatīties, jo zināju to, ko viņš pat iedomāties nevarēja, - un lepojos ar šo zināšanu, - ka manās acīs liesmo ārprāta uguns.
Dažas minūtes mēs sēdējām klusēdami. Pēdīgi viņš sāka runāt. Mana nesenā uzdzīvošana un dīvainās piezīmes, ko es esot izteicis tik drīz pēc viņa māsas nāves, apvainojot tās piemiņu. Apkopodams vairākus apstākļus, ko sākumā neesot ievērojis, viņš domājot, ka es esot apgājies ar viņa māsu ļauni. Viņš gribot zināt, vai pareizi spriežot, pieņemdams, ka es vēloties mest negodu uz viņas piemiņu un izrādīt necieņu viņas ģimenei. Pienākums pret uniformu, ko viņš valkājot, pavēlot viņam prasīt šo paskaidrojumu.
Šim cilvēkam bija patents uz virsnieka vietu armijā - patents, kas nopirkts par manu naudu un viņa māsas nelaimi. Šis cilvēks bija galvenais sazvērestībā pret mani, lai noķertu mani cilpā un sagrābtu manu bagātību. Šis cilvēks bija visvairāk pūlējies, lai piespiestu savu māsu ar mani salaulāties, labi zinādams, ka tā savu sirdi atdevusi tam pīkstuļa puikam. Pienākums! Pienākums pret viņa uniformu! Viņa negoda livreju!
Pavērsu pret viņu acis - es vairs nevarēju atturēties, - bet nerunāju ne vārda.
Redzēju, kā mans skatiens lika viņam pēkšņi pārmainīties. Viņš. bija drosmīgs vīrs, tomēr nobālēja un parāva atpakaļ savu krēslu. Es pievilku savējo viņam tuvāk un, kad iesmējos - man bija ļoti jautri, - redzēju viņu nodrebam. Sajutu, ka ārprāts manī pieņemas. Viņam bija bailes no manis.
«Jūs ļoti mīlējāt savu māsu, kad viņa bija dzīva,» es sacīju, «ļoti.»
Viņš nemierīgi palūkojās visapkārt, un es redzēju, ka viņa roka satver krēsla atzveltni, bet viņš nesacīja ne vārda.
«Jūs nelieti!» es iesaucos. «Es jūs pazīstu, es atklāju jūsu velnišķīgo sazvērestību pret mani. Es zinu, ka viņas sirds bija saistīta pie cita, pirms jūs viņu piespiedāt precēties ar mani. Es to zinu... es zinu!»
Viņš piepeši uzlēca no krēsla, atvēzēja to pret mani un lika man atkāpties, jo runādams es visu laiku biju virzījies viņam tuvāk.
Es drīzāk kliedzu nekā runāju, jo jutu savās dzīslās mutuļojam nevaldāmas kaislības, bet vecie rēgi šķita čukstam un vilinām mani izraut viņam sirdi.
«Nolādētais!» iesaucos, pielēkdams kājās un mezdamies viņam virsū. «Es viņu nogalināju. Esmu ārprātīgs. Gals tev! Asinis, asinis! Man vajag asiņu!»
Ar vienu sitienu pavērsu sāņus krēslu, ar ko viņš šausmās man svieda, un saķēros ar viņu; ar smagu rīboņu mēs abi novēlamies uz grīdas.
Tā bija lieliska cīņa, jo viņš bija liels, spēcīgs vīrs, kas cīnījās par savu dzīvību, bet es - spēkpilns ārprātīgais, kas alka viņu iznīcināt. Zināju, ka nekāds spēks nespēj līdzināties manējam, un man bija taisnība. Atkal taisnība, lai gan biju ārprātīgs! Viņa pretošanās kļuva arvien vājāka Es uzliku celi uz viņa krūtīm un ar abām rokām cieši satvēru viņa muskuļaino kaklu. Viņa seja kļuva sarkana, acis izspiedās no dobuļiem un mēle izkārās no mutes, it kā viņš mani mēdītu. Es spiedu vēl stiprāk.
Piepeši ar skaļu brīkšķi atsprāga durvis un pa tām iebrāžas bars cilvēku, kliegdami cits caur citu, lai savaldot ārprātīgo.
Mans noslēpums bija atklāts, un tagad man atlika vienīgi cīnīties par brīvību. Es biju kājās, pirms kāds paguva man pieskarties, metos starp uzbrucējiem un attīrīju ceļu ar savām stiprajām rokām, it kā tajās būtu cirvis un es ar to viņus gāztu no kājām.
Sasniedzu durvis, pārlēcu pār margām un pēc mirkļa jau biju uz ielas.
Ātri skrēju taisni uz priekšu, un neviens neuzdrošinājās mani apturēt. Dzirdēju soļu dipoņu aizmugurē, un divkāršoju ātrumu. Dipoņa kļuva arvien vājāka un vājāka, līdz pēdīgi tālumā apklusa pavisam, bet es traucos uz priekšu, pāri purviem un strautiņiem, pāri žogiem un mūriem, izgrūzdams mežonīgus kliedzienus, kurus uztvēra dīvainās būtnes, kas no visām pusēm mani apstāja un piebalsodamas pastiprināja saucienus, līdz skanēja viss gaiss. Mani savās rokās nesa dēmoni, kas drāzās līdzi vējam, nogāza savā ceļā visus šķēršļus un grieza mani riņķī ar tādu sparu un ātrumu, ka man apreiba galva, līdz pēdīgi viņi ar spēcīgu triecienu nometa mani un es smagi nokritu zemē. Kad pamodos, atrados šeit - šajā nejēdzīgajā kamerā, kur reti iespīd saules gaisma un kur mēness stari iezogas vienīgi tādēļ, lai parādītu tumšās ēnas ap mani un kluso stāvu tā parastajā stūrī. Kad guļu nomodā, dažreiz dzirdu savādus spiedzienus un kliedzienus, kas atskan kaut kur šajā lielajā mājā. Kas tie par kliedzieniem, nezinu, bet tie nekad nenāk no tā bālā stāva, ne arī viņš tos ievēro. No pirmajām mijkrēšļa ēnām līdz rīta gaismas svīdumam tas nekustīgi stāv vienmēr tajā pašā vietā, klausīdamies mūzikā, ko rada mana dzelzs ķēde, un vērodams manu lēkāšanu pa salmu gultu.