Manuskripta beigās ar citu roku bija pierakstīta šāda piezīme:
«Nelaimīgais cilvēks, kura murgi šeit uzrakstīti, noder par bēdīgu piemēru tam, kādas postošas sekas rodas, ja jaunībā nepareizi izlieto enerģiju un nododas ilgstošām pārmērībām, līdz to iespaids vairs nav izlabojams. Viņa jaunības dienu neprātīgās trakulības, izlaidība un uzdzīve radīja drudzi un murgus. No tā kā pirmās sekas radās maldīga iedoma, ka viņa ģimenē pastāv iedzimts ārprāts, iedoma, kas dibinās uz labi pazīstamu medicīnas teoriju, ko vieni noteikti aizstāv, bet otri tikpat noteikti apkaro.
Tas radīja pastāvīgi drūmu garastāvokli, kas ar laiku pārvērtās par garīgu slimību un pēdīgi izbeidzās ar traku ārprātu. Ir pietiekams pamats ticēt, ka notikumi, ko viņš izklāstījis, kaut arī slimas iztēles izkropļoti, patiešām notikuši. Tiem, kas pazina viņa jaunības netikumus, atliek vienīgi pabrīnīties, kā viņa kaislības, kad tās vairs neapvaldīja saprāts, nepavedināja viņu izdarīt vēl briesmīgākus darbus.»
Kad misters Pikviks beidza lasīt vecā garīdznieka manuskriptu, svece bija nodegusi līdz pat svečturim, un, kad gaisma bez iepriekšējas brīdinošas noraustīšanās nodzisa, viņa uzbudinātie nervi stipri satraucās. Ātri nosviedis tos apģērba gabalus, ko bija uzvilcis, kad piecēlās no savas nemierīgās gultas, un pametis visapkārt baiļpilnu skatienu, viņš vēlreiz steidzīgi ierāpās palagos un drīz vien cieši iemiga.
Kad misters Pikviks atmodās, saule spoži spīdēja istabā un rīts jau bija labā gabalā. Drūmais garastāvoklis, kas viņu nomāca iepriekšēja vakarā, bija izzudis līdz ar tumšajām ēnām, kas klāja apkārtni, un viņa domas un jūtas bija tikpat gaišas un priecīgas kā rīts. Pēc spēcinošām brokastīm četri džentlmeņi, kurus pavadīja cilvēks, kas nesa koka kastītē ievietoto akmeni, kājām devās uz Greivzendu. Viņi sasniedza šo pilsētu apmēram vienos (bagāža bija nosūtīta tieši no Ročestras uz Sitiju), un, tā kā viņiem palaimējās dabūt ārējās sēdvietas pasta karietē, viņi tai pašā dienā miesīgi un garīgi spirgti ieradās Londonā.
Nākošās trīs četras dienas aizņēma nepieciešamā sagatavošanās ceļojumam uz Ītensvilu. Tā kā šis ļoti svarīgais pasākums prasa, lai to apgaismotu atsevišķā nodaļā, mēs tās nedaudzās rindas, kas atlikušas līdz šīs nodaļas beigām, varam veltīt, lai īsumā atstāstītu arheoloģiskā atraduma vēsturi.
No kluba protokoliem uzzinām, ka nākamajā vakarā pēc viņu atgriešanās misters Pikviks par atradumu referēja kluba pilnsapulcē un izsacīja daudzus atjautīgus un erudītus apsvērumus par ieraksta nozīmi. Uzzinām arī, ka kāds prasmīgs mākslinieks izgatavoja šī akmenī iegravētā retuma precīzu attēlu un piesūtīja Karaliskajai arheologu biedrībai un citām zinātniskām biedrībām; ka polemiskie sacerējumi, kas tika uzrakstīti par šo tematu, sacēla daudz skaudības un greizsirdības; ka misters Pikviks pats uzrakstīja brošūru, kurā ietilpa deviņdesmit sešas lapas ļoti smalkā drukā un divdesmit septiņi dažādi ieraksta iztulkojumi; ka trīs veci džentlmeņi atstāja savus vecākos dēlus ar šiliņu kabatā par to, ka viņi iedrošinājās apšaubīt ieraksta senumu, un ka viens entuziasts priekšlaicīgi izbeidza dzīvi aiz izmisuma, ka nav spējīgs izdibināt ieraksta nozīmi; ka par šo atradumu septiņpadsmit vietējās un ārzemju biedrības izvēlēja misteru Pikviku par goda biedru; ka neviena no septiņpadsmit biedrībām nevarēja ierakstu izdibināt, bet ka visas septiņpadsmit piekrita, ka tas ir ļoti neparasts.
Tiesa, misters Blotons - viņa vārdu mūžīgi nicinās visi tie, kas cienī noslēpumaino un cildeno, - misters Blotons, mēs sakām, izrādīdams šaubas un pieķeršanos sīkumiem, kāda raksturīga maziskam garam, atļāvās izteikt savu redzes viedokli, kas bija tikpat nicināms, cik smieklīgs. Misters Blotons ar negodīgu vēlēšanos aptumšot Pikvika nemirstīgā vārda spožumu personīgi uzņēmās ceļojumu uz Kobemu un atgriezies teica klubā runu, kurā sarkastiski atzīmēja, ka viņš esot redzējis to cilvēku, no kura akmens nopirkts, ka šis cilvēks uzskatot akmeni par senu, bet kategoriski noliedzot ieraksta senumu, jo, pēc viņa izteicieniem, viņš to pats brīvā brīdī esot kaut kā iecirtis un tas attēlojot burtus, ar kuriem gribēts izsacīt ne vairāk, ne mazāk kā vienkāršo teicienu: «Bils Stempss, viņa zīme»; un ka misters Stempss, nebūdams radis rakstīt oriģinālus sacerējumus un vairāk būdams draugos ar vārdu skaņām nekā ar ortogrāfijas stingrajiem likumiem, aizmirsis pierakstīt savam kristāmajam vārdam un uzvārdam nobeiguma «s».
Pikvika klubs, kā jau to varēja sagaidīt no tik apgaismotas organizācijas, uzņēma šo ziņojumu ar nicināšanu, kādu tas pelnījis, izslēdza uzpūtīgo un stūrgalvīgo Blotonu no savām rindām un piešķīra misteram Pikvikam kā uzticības un atzinības zīmi zelta brilles; atbildot uz to, misters Pikviks lika uzgleznot savu portretu un piekārt to klubā pie sienas, - starp citu, šo portretu viņš nevēlējās iznīcināt, kļuvis dažus gadus vecāks.
Misters Blotons bija gan izmests no kluba, tomēr nebija uzvarēts. Arī viņš uzrakstīja brošūru, adresēja to šīm septiņpadsmit zinātniskajām biedrībām, atkārtodams savu iepriekšējo paziņojumu, un diezgan skaidri izsacīja uzskatu, ka minētās septiņpadsmit zinātniskās biedrības esot septiņpadsmit «šarlatāni». Kad tas sacēla septiņpadsmit zinātnisko biedrību tikumisko sašutumu, parādījās dažas jaunas brošūras; ārzemju zinātniskās biedrības uzsāka sarakstīšanos ar vietējām zinātniskajām biedrībām; vietējās zinātniskās biedrības pārtulkoja ārzemju zinātnisko biedrību brošūras angliski; ārzemju zinātniskās biedrības pārtulkoja vietējo zinātnisko biedrību brošūras visādās valodās, un tā sākās slavenā zinātniskā diskusija, kas pazīstama visā pasaulē kā «Pikvika polemika».
Bet zemiskais mēģinājums ievainot misteru Pikviku krita atpakaļ uz paša melīgā autora galvu. Septiņpadsmit zinātniskās biedrības vienbalsīgi atzina, ka uzpūtīgais Blotons ir uzbāzīgs nejēga, un ķērās pie darba, lai izdotu vēl vairāk traktātu. Un līdz šai dienai akmens ir un paliek neizprotams piemineklis mistera Pikvika diženumam un nezūdama trofeja, kas liecina par viņa ienaidnieku maziskumu.
XII NODAĻA
Mistera Pikvika dzīvoklis Gosvelstrītā, kaut diezgan pieticīgs, bija ne tikai ļoti glīts un ērts, bet arī īsti piemērota uzturēšanās vieta cilvēkam ar tādu apdāvinātību un novērošanas spējām kā viņam. Viesistaba atradās pirmajā stāvā ielas pusē, bet guļamistaba - otrajā stāvā ielas pusē, un tādējādi, vai nu viņš sēdēja pie galda viesistabā, vai stāvēja pie spoguļa guļamistabā, viņam bija vienlīdz laba izdevība novērot cilvēku dabu visās daudzajās fāzēs, kādās tā parādījās tajā ielā, kas bija tikpat iecienīta, cik ļaužu pārpilna. Viņa dzīvokļa saimniece misis Bārdla - kāda nelaiķa muitas ierēdņa atraitne un vienīgā mantiniece - bija piemīlīga sieviete ar nemierīgu raksturu un patīkamu ārieni, turklāt ar dabas dotām pavāres dāvanām, ko mācības un ilggadēja prakse bija izvērtušas par apbrīnojamu meistarību. Šeit nebija nedz bērnu, nedz kalpotāju, nedz putnu. Mājā dzīvoja vēl vienīgi kāds liela auguma vīrs un mazs zēns; pirmais bija īrnieks, otrais - misis Bārdlas pēcnācējs. Lielais vīrs ieradās mājās vienmēr tieši pulksten desmitos vakarā un tūdaļ likās gulēt ļoti niecīgā gultiņā sētas puses istabā; māstera Bārdla bērnišķīgās rotaļas un ģimnastiskie vingrinājumi norisinājās vienīgi uz kaimiņu ietvēm un pa notekām. Tīrība un miers valdīja mājā, un mistera Pikvika griba tajā bija likums.