Katram, kas bija iepazinies ar minētajām šīs mājas paražām un kas labi pazina mistera Pikvika apbrīnojamo nosvērtību, viņa izskats un izturēšanās iepriekšējās dienas rītā pirms paredzētā ceļojuma uz Ītensvilu būtu likušies ļoti noslēpumaini un neizprotami. Viņš ātriem soļiem staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, ik pēc katrām trim minūtēm izbāza galvu pa logu, pastāvīgi skatījās pulkstenī un izrādīja daudz citu nepacietības izpausmju, kas ar viņu parasti nenotika. Bija redzams, ka viņam padomā kaut kas ļoti svarīgs, bet, kas īstenībā, to pat misis Bārdla nebija varējusi atklāt.
- Misis Bārdla, - misters Pikviks pēdīgi sacīja, kad piemīlīgā sieviete tuvojās ieilgušās dzīvokļa uzkopšanas noslēgumam.
- Jā, ser, - misis Bārdla atsaucās.
- Jūsu mazais zēns ir ļoti ilgi projām.
- Nu, ser, līdz Boro ir labs ceļa gabals, - misis Bārdla atbildēja.
- Ahā, - misters Pikviks sacīja, - pilnīgi pareizi, tā tas ir.
Misters Pikviks apklusa, un misis Bārdla atsāka putekļu slaucīšanu.
- Misis Bārdla, - misters Pikviks ieteicās, kad bija pagājušas dažas minūtes.
- Jā, ser, - misis Bārdla atkal atsaucās.
- Vai jūs domājat, ka divu cilvēku uzturēšana radītu daudz lielākus izdevumus nekā viena?
- Ak mister Pikvik! - misis Bārdla attrauca, nosarkdama līdz pašai aubes maliņai, jo viņai likās, ka pamanījusi īrnieka acīs pamirgojam gatavību doties laulībā. - Ak mister Pikvik, kālab šāds jautājums?
- Nu, bet kā jūs domājat? - misters Pikviks neatlaidās.
- Tas atkarīgs... - misis Bārdla teica, tuvinādama putekļu slaukāmo lupatu mistera Pikvika elkonim, kas bija nolikts uz galda. - Tas, ziniet, mister Pikvik, ļoti lielā mērā atkarīgs no cilvēka; no tā, ser, vai viņš ir taupīgs un rūpīgs cilvēks.
- Jums pilnīgi taisnība, - misters Pikviks atbildēja, - bet cilvēkam, ko es esmu noskatījis (še viņš ļoti cieši uzlūkoja misis Bārdlu), es domāju, piemīt šīs īpašības; un bez tam viņam, misis Bārdla, ir vērā ņemama dzīves pieredze un krietni daudz prāta asuma, kas man var būt ļoti noderīgs.
- Ak mister Pikvik! - misis Bārdla ieminējās, un sārtums atkal sacēlās līdz aubes malai.
- Par to es esmu pārliecināts, - misters Pikviks apstiprināja, kļūdams enerģisks, kā jau parasti, runājot par tematu, kas viņu interesēja. - Par to esmu tiešām pārliecināts; un, patiesību sakot, misis Bārdla, es esmu izšķīries.
- Ak dievs, ser! - misis Bārdla izsaucās.
- Jums tas pašlaik liksies ļoti dīvaini, - piemīlīgais misters Pikviks teica, labsirdīgi paskatīdamies uz sarunu biedreni, - ka es nekad par šo jautājumu neesmu ar jums aprunājies un pat neesmu to pieminējis, pirms šorīt aizsūtīju jūsu mazo zēnu projām no mājas. Vai ne?
Misis Bārdla varēja atbildēt vienīgi ar skatienu. Viņa bija ilgi dievinājusi misteru Pikviku no attāluma, bet te nu viņa uzreiz jutās pacelta virsotnē, līdz kurai viņas vispārdrošākās un neprātīgākās cerības nekad nebija uzdrīkstējušās sniegties. Misters Pikviks gatavojas viņu bildināt... iepriekš pārdomāts plāns... viņas mazais zēns aizsūtīts uz Boro, lai netraucētu... cik apdomīgi... cik uzmanīgi!
- Nu, - misters Pikviks sacīja, - kā jūs domājat?
- Ai mister Pikvik, - misis Bārdla atteica, trīcēdama aiz satraukuma, - jūs esat ļoti labs, ser.
- Tas jums aiztaupīs krietni daudz rūpju, vai ne? - misters Pikviks aizrādīja.
- Ai ser, es nekad neesmu domājusi par rūpēm, - misis Bārdla atbildēja, - un, protams, tad es jums par patikšanu uzņemtos vēl vairāk rūpju nekā agrāk; tas ir tik laipni no jūsu puses, mister Pikvik, ka jūs tik daudz domājat par manu vientulību.
- Patiesībā, - misters Pikviks sacīja, - es nekad par to neesmu domājis. Bet tagad, kad es atradīšos pilsētā, jums vienmēr būs kāds ar ko pasēdēt. Pats par sevi saprotams.
- Ak, tad es būtu ļoti laimīga sieviete, - misis Bārdla attrauca.
- Un jūsu mazais dēliņš... - misters Pikviks iesaka.
- Lai dievs viņu svētī! - misis Bārdla iestarpināja, ar šņukstienu izpauzdama mātes jūtas.
- Arī viņam tagad būs biedrs, - misters Pikviks turpināja, - jautrs biedrs, kas viņam iemācīs - par to es varu galvot - vienā nedēļā vairāk triku, nekā viņš varētu iemācīties veselā gadā.
Un misters Pikviks labsirdīgi pasmaidīja.
- Ak mīļais... - misis Bārdla izdvesa.
Misters Pikviks satrūkās.
- Ak tu mīļais, labais, draiskulīgais dārgumiņ! - misis Bārdla izsaucās un bez tālākas vilcināšanās piecēlās no krēsla un apmeta rokas misteram Pikvikam ap kaklu, ļaudama vaļu veselām asaru brāzmām un šņukstienu koriem.
- Dievs, apžēlojies! - pārsteigtais misters Pikviks iesaucās. - Misis Bārdla, mana labā... ak vai, kāda situācija... lūdzu, padomājiet taču... Misis Bārdla, tā nevar... ja kāds ienāktu...
- O, lai viņi nāk! - misis Bārdla attrauca kā bez atmaņas. - Es tevi nekad neatstāšu... mīļā, labā, dārgā dvēsele.
Un izsacīdama šos vārdus, misis Bārdla apskāva viņu vēl ciešāk.
- Lai dievs man žēlīgs! - misters Pikviks izsaucās, visiem spēkiem pūlēdamies atbrīvoties. - Es dzirdu, kāds nāk augšā pa kāpnēm. Nē taču, nē! Esiet jel prātīga, nevajag!
Bet lūgumi un pārmetumi bija veltīgi, jo misis Bārdla bija paģībusi mistera Pikvika rokās, un, pirms viņš paspēja to nosēdināt uz krēsla, istabā ienāca māsters Bārdls, ievezdams misteru Tapmenu, misteru Vinklu un misteru Snodgrasu.
Misters Pikviks bija tik ļoti satriekts, ka nevarēja ne pakustēties, ne parunāt. Viņš stāvēja, turēdams maigo nastu rokās, un ar tukšu skatienu vērās savu biedru sejās, pat nemēģinādams sasveicināties vai tiem ko paskaidrot. Tie savukārt skatījās uz viņu, un māsters Bārdls savukārt skatījās uz visiem.
Pikvikiešu pārsteigums bija tik satriecošs un mistera Pikvika apjukums tik ārkārtīgs, ka viņi tā arī būtu palikuši šajā stāvoklī, kamēr lēdija atgūtu samaņu, ja vien viņas jauneklīgais pēcnācējs neizrādījis ļoti skaistu un aizkustinošu dēla mīlestību.
Ģērbts cieši pieguļoša korda uzvalkā, kas bija nokaisīts ar iespaidīga apmēra misiņa pogām, viņš vispirms ļoti izbrīnījies un apmulsis stāvēja pie durvīm; bet pamazām viņa vēl neattīstītajās smadzenēs nostiprinājās iespaids, ka viņa mātei nodarīta kāda pārestība, un, uzskatīdams misteru Pikviku par agresoru, viņš izlaida drausmīgu, nedabisku kaucienu un, mezdamies ar galvu uz priekšu, uzbruka šī nemirstīgā džentlmeņa mugurai un stilbiem ar tādiem sitieniem un kniebieniem, kādus viņam ļāva izdarīt viņa roku spēks un paša lielais uztraukums.
- Aizvāciet to mazo negantnieku! - nomocītais misters Pikviks izsaucās. - Viņš ir traks.
- Kas te notiek? - visi trīs valodu zaudējušie pikvikieši vaicāja.
- Es nezinu, - misters Pikviks ērcīgi atbildēja. - Aizvāciet puiku! (Še misters Vinkls aizstiepa aizrāvušos zēnu, kas spiedza un pretojās, uz istabas otru galu.) Un tagad palīdziet man novest šo sievieti lejā.
- Āā, man jau labāk, - misis Bārdla vārgi ieteicās.
- Atļaujiet man jūs pavadīt lejā, - vienmēr galantais misters Tapmens piedāvājās.
- Pateicos jums, ser... pateicos! - histēriski atsaucās misis Bārdla.
Un viņu līdz ar tās mīlošo dēlu novadīja uz apakšējo stāvu.
- Es nevaru apjēgt, - sacīja misters Pikviks, kad viņa draugi atgriezās, - es nevaru apjēgt, kas ar šo sievieti noticis. Kad es paziņoju savu nodomu pieņemt sulaini, viņai uznāca šī neparastā lēkme, kuru jūs redzējāt. Ļoti neparasts gadījums.