- Fakts, godājamo ser, fakts. Četrdesmit piecus zaļus saulessargus par septiņiem šiliņiem un sešiem pensiem gabalā. Visas sievietes mīl greznoties... efekts no šiem saulessargiem ārkārtējs. Mēs sev nodrošinājām visus viņu vīrus un pusi no brāļiem... tas sit pušu zeķes, flaneli un citus tamlīdzīgus niekus. Mana ideja, cienījamo ser, pilnīgi! Vai krusa, vai lietus, vai saule spiež, jūs nevarat noiet pa ielu ne sešus soļus, nesastapdami pusduci zaļu saulessargu.
Še mazo vīriņu pārņēma konvulsīvi smiekli, ko pārtrauca tikai kādas trešās personas ienākšana.
Tas bija garš, kalsns vīrs ar smilšu krāsas matiem, kuros jau viesās pliks pauris, un ar tādu sejas izteiksmi, kas pauda ārkārtīgu svarīgumu, savienotu ar neizmērojamu dziļdomību. Viņš bija ģērbies garos, brūnos virssvārkos, melnā vadmalas vestē un dzeltenpelēkās biksēs. Pie viņa vestes karājās lornete, un galvā viņam bija ļoti zema platmale ar platu malu. Atnācēju iepazīstināja ar misteru Pikviku. Tas bija «Ītensvilas Avīzes» redaktors misters Pots.
Kad bija apmainīti daži ievadījuma vārdi, misters Pots pagriezās pret misteru Pikviku un svinīgi vaicāja:
- Vai šī cīņa rada metropolē lielu interesi, ser?
- Man liekas gan, - misters Pikviks atteica.
- Šai sakarā man ir pamats domāt, - Pots trieca tālāk, palūkodamies uz misteru Perkeru un gaidīdams apstiprinājumu, - šai sakarā man ir pamats domāt, ka to zināmā mērā ir sekmējis mans raksts pagājušās sestdienas numurā.
- Par to nav ne mazāko šaubu, - mazais vīriņš apliecināja.
- Prese, ser, ir varens ierocis, - Pots sacīja.
Misters Pikviks tam pilnīgi piekrita.
- Bet es ceru, ser, - Pots teica, - ka nekad šo milzīgo spēku, \o es vadu, neesmu ļaunprātīgi izlietojis. Es ceru, ser, ka nekad neesmu vērsis šo cēlo ieroci, kas ielikts manās rokās, pret privātās dzīves svētajām krūtīm vai pret personiskās reputācijas jūtīgo sirdi; es ceru, ser, ka esmu veltījis savu enerģiju... pūliņiem... varbūt tie ir niecīgi, es zinu, ka tie ir niecīgi... lai iedvestu tos principus... kas ir...
Še «Ītensvilas Avīzes» redaktors, acīm redzot, galīgi sapinās, un misters Pikviks steidza viņam palīgā, sacīdams:
- Protams.
- Un kāda, ser, - Pots turpināja, - kāda, ser, atļaujiet man jums kā bezpartejiskam vaicāt, ir sabiedriskā doma Londonā attiecībā uz manu cīņu ar «Neatkarīgo»?
- Ļoti sasprindzināta, bez šaubām, - iestarpināja misters Perkers ar viltīgu skatienu, kas, ļoti iespējams, bija nejaušs.
- Šī cīņa, - Pots trauca tālāk, - turpināsies tik ilgi, kamēr, vien man būs veselība un spēks un tā talanta dzirksts, ar ko esmu apdāvināts. No šīs cīņas, lai arī tā var sajaukt cilvēku prātus un satraukt viņu jūtas, un padarīt tos nespējīgus izpildīt ikdienišķās dzīves pienākumus, - no šīs cīņas, ser, es nekad neatraušos, līdz nebūšu uzlicis savu papēdi uz «Ītensvilas Neatkarīgā». Vēlos, ser, lai londonieši un šīs zemes iedzīvotāji zinātu, ka viņi var uz mani paļauties, ka es viņus neatstāšu, ka es, ser, esmu nolēmis palikt pie viņiem līdz pēdējam.
- Jūsu rīcība, ser, ir ļoti cēla, - misters Pikviks sacīja un spieda augstsirdīgā Pota roku.
- Jūs, ser, kā es noprotu, esat cilvēks ar prātu un talantu, - misters Pots attrauca gandrīz bez elpas savā patriotiskajā aizrautībā. - Esmu vislielākā mērā iepriecināts iepazīties ar tādu cilvēku.
- Un es, - misters Pikviks teica, - jūtos dziļi pagodināts, dzirdot šīs jūsu domas.
Atļaujiet, ser, jūs iepazīstināt ar maniem ceļa biedriem - pārējiem korespondējošiem locekļiem no tā kluba, ar kura nodibināšanu es varu lepoties.
- Ļoti priecāšos, - misters Pots atbildēja.
Misters Pikviks izgāja un, atgriezdamies ar saviem trim draugiem, pienācīgā kārtā stādīja tos priekšā «Ītensvilas Avīzes» redaktoram.
- Nu, mīļo Pot, - mazais misters Perkers sacīja, - jautājums tagad ir tāds: ko mēs ar mūsu draugiem iesāksim?
- Es domāju - mēs taču varam apmesties šeit? - misters Pikviks ieminējas.
- Šai mājā, manu dārgo ser, nav nevienas brīvas gultas - nevienas pašas.
- Ārkārtīgi nepatīkami, - misters Pikviks noteica.
- Ļoti, - viņa pavadoņi pievienojās.
- Man attiecībā uz šo jautājumu ir kāda ideja, - misters Pots izsaucās, - ko, es domāju, varētu ļoti sekmīgi realizēt. «Pāvā» ir divas gultas, un es varu droši sacīt, ka misis Pota būs ļoti priecīga uzņemt misteru Pikviku un jebkuru no viņa draugiem, ja pārējiem diviem džentlmeņiem un viņu apkalpotājam nav iebildumu iekārtoties «Pāvā», cik nu labi tas iespējams.
Pēc tam kad misters Pots bija atkārtojis savu ielūgumu un misters Pikviks atkārtoti iebildis, ka viņš nespējot ne iedomāties sagādāt traucējumu tā mīļajai sievai, tika nolemts, ka tas tomēr ir vienīgais iespējamais jautājuma atrisinājums. Pie tā arī palika; un pēc kopējām pusdienām «Pilsētas Ģerbonī» draugi šķīrās; misters Tapmens un misters Snodgrass gāja uz «Pāvu», bet misters Pikviks un misters Vinkls devās uz mistera Pota māju; iepriekš bija norunāts, ka no rīta viņi sapulcēsies «Pilsētas Ģerbonī» un pavadīs augstcienītā Semjuela Slamkija piekritēju gājienu uz vietu, kur paredzēta kandidātu izvirzīšana.
Mistera Pota ģimenes lokā ietilpa tikai viņš pats un viņa sieva. Visiem cilvēkiem, kurus viņu ģenialitāte pacēlusi pasaulē izcilā stāvoklī, parasti ir dažas mazas vājībiņas, kuras jo vairāk duras acīs, ja tās aplūko kontrastā ar viņu rakstura galvenajām līnijām.
Ja misteram Potam bija kāda vājība, tad varbūt tā, ka viņš bija mazliet par daudz padevīgs savas sievas nedaudz nievājošai vadībai un valdīšanai. Mums gan nebūtu tiesību šo faktu sevišķi uzsvērt, tādēļ ka patlaban misis Pota lika lietā visu savu pievilcību, lai uzņemtu abus džentlmeņus.
- Mana dārgā, - misters Pots sacīja, - misters Pikviks... misters Pikviks no Londonas.
Misis Pota atbildēja mistera Pikvika tēvišķīgajam rokas spiedienam apburošā piemīlībā; misters Vinkls, kas nemaz nebija pieteikts, kādā tumšā stūrī neievērots švīkā ja ar kājām grīdu un klanījās.
- P., mans dārgais - misis Pota sacīja.
- Mana dzīvība! - misters Pots attrauca.
- Lūdzu, iepazīstini ar to otru džentlmeni!
- Tūkstoškārt lūdzu, piedodiet, - misters Pots izsaucās. - Atļaujiet misis Pota, misters...
- Vinkls, - misters Pikviks atteica.
- Vinkls, - misters Pots atbalsoja, un iepazīstināšanas ceremoniāls bija beidzies.
- Mums, kundze, jums daudzkārt jāatvainojas, - misters Pikviks piemetināja, - ka bez kāda brīdinājuma traucējam jūsu mājas kārtību.
- Nekas, ser, nekas! - Potu ģimenes sievišķā puse atbildēja dzīvi. - Man, varat ticēt, ir īsts baudījums redzēt kādu jaunu seju, kur man dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas jādzīvo šajā garlaicīgajā vietā, nevienu neredzot.
- Nevienu, mana dārgā! - misters Pots šķelmīgi izsaucās.
- Nevienu, ja neskaita tevi, - misis Pota asi atbildēja.
- Lieta tāda, mister Pikvik, - namatēvs sacīja, paskaidrodams, kādēļ sieva žēlojas, - ka mums savā ziņā nav pieejamas daudzas izpriecas un laika kavēkļi, kuros mēs citos apstākļos būtu varējuši piedalīties. Mans sabiedriskais stāvoklis kā «Ītensvilas Avīzes» redaktoram, vieta, kādu šis laikraksts ieņem valstī, mana pastāvīgā iegremdēšanās politiskās dzīves virpulī...
- P., manu dārgo, - misis Pota pārtrauca.
- Mana dzīvība! - redaktors attrauca.
- Es vēlētos, mans dārgais, ka tu papūlētos atrast kādu sarunas tematu, kas šos džentlmeņus varētu kaut cik interesēt.