- Bet, mana mīļotā, - ļoti pazemīgi sacīja misters Pols, - misters Pikviks taču par to interesējas.
- Labi gan, ja viņš to var, - misis Pota ar uzsvaru noteica. - Man līdz nāvei apnikusi jūsu politika, naidošanās ar «Neatkarīgo» un tamlīdzīgas blēņas. Esmu pilnīgi pārsteigta, P., ka tu savu muļķību spēj šādi izrādīt.
- Bet mana dārgā... - misters Pots ieteicās.
- Ak, blēņas, nestāsti man! - misis Pota atsacīja. - Vai jūs spēlējat ecarté, ser?
- Es būšu ļoti priecīgs to iemācīties jūsu vadībā, - misters Vinkls atbildēja.
- Labi, tad piebīdiet to mazo galdiņu pie loga, lai man vairs nebūtu jāklausās par šo garlaicīgo politiku.
- Džeina, - misters Pots sacīja apkalpotājai, kas ienesa sveces, - noejiet lejā kantorī un uznesiet man augšā «Avīzes» tūkstoš astoņsimt divdesmit astotā gada komplektu.
Es jums gribu nolasīt... - redaktors piebilda, vērsdamies pie mistera Pikvika, - es jums gribu nolasīt dažus ievadrakstus, ko es tai laikā uzrakstīju sakarā ar dzelteno mēģinājumu norīkot jaunu sargu pie šejienes aizkārtnes; domāju, ka tie jums patiks.
- Es tiešām vēlētos tos noklausīties, - misters Pikviks atteica. Komplektu uznesa, redaktors apsēdās - un viņam blakus misters Pikviks.
Mēs esam veltīgi izmeklējuši mistera Pikvika piezīmju grāmatiņas lapas cerībā atrast šo brīnišķīgo sacerējumu vispārēju pārskatu. Mums ir pietiekams pamats ticēt, ka viņu pilnīgi aizrāvis stila svaigums un spēks, jo misters Vinkls patiešām atzīmējis faktu, ka visu lasīšanas laiku mistera Pikvika acis bijušas aizvērtas it kā aiz pārmērīga baudījuma.
Ziņa, ka vakariņu galds uzklāts, darīja galu kā ecarté spēlei, tā «Ītensvilas Avīzes» skaistāko vietu lasīšanai. Misis Pota bija ļoti pacilātā noskaņā un labā omā. Misters Vinkls jau bija ievērojami progresējis viņas labvēlības iekarošanā, un viņa nekavējās tam konfidenciāli pasacīt, ka misters Pikviks esot «jauks večukiņš». Šis izteiciens pauž tādu familiaritāti, kādu tikai nedaudzi no tiem, kas tuvāk pazina šo ar kolosālu prātu apveltīto cilvēku, būtu uzdrīkstējušies sev atļauties. Mēs tomēr to esam paturējuši kā aizkustinošu un pārliecinošu pierādījumu par to cieņu, kādu viņš baudīja visās sabiedrības šķirās, un par to vieglumu, ar kādu viņš iekaroja to sirdis un jūtas.
Bija vēla nakts stunda - misters Tapmens un misters Snodgrass sen jau bija nolikušies gulēt «Pāva» visdziļākajās iekštelpās, - kad abi draugi devās pie miera.
Miegs drīz pārņēma mistera Vinkla apziņu, bet viņa jūtas bija satrauktas un apbrīna modusies, un vēl daudzas stundas pēc tam, kad miegs viņu bija padarījis nejūtīgu pret šīs zemes lietām, patīkamās misis Potas seja un augums atkal un atkal rādījās tā nemierīgi klīstošajā iztēlē.
Troksnis un kņada, kas vēstīja jaunu rītu, bija pietiekami, lai izgainītu no visromantiskākā sapņotāja prāta visas domas, kurām nebija tieša sakara ar vēlēšanām, kas ātri tuvojās. Bungu sišana, trompetu un ragu pūšana, cilvēku klaigāšana un zirgu pakavu klaboņa kopš pirmā rītausmas svīduma skanēja un atbalsojās ielās, un šad tad vēlēšanu priekšdarbus atdzīvināja un patīkami dažādoja nejaušs kautiņš starp abu partiju vieglajiem izlūkiem.
- Nu, Sem, - tikko pabeidzis rīta tualeti, sacīja misters Pikviks, kad viņa sulainis parādījās guļamistabas durvīs, - man liekas, šodien te valda dzīvība.
- Viss, kā nākas, ser, - misters Vellers atbildēja. - Mūsējie ir salasījšies pie «Pilsētas Ģerboņa» un jau nobļāvušies līdz aizsmakumam.
- Ā! - misters Pikviks izsaucas. - Liekas, ka viņi, Sem, ir ļoti pieķērušies savai partijai.
- Nekad, ser, savu mūžu es nav redzējs tādas pieķeršanās.
- Enerģiski, ko? - misters Pikviks turpināja.
- Neparasti, - Sems atbildēja, - es nekad nav redzējs, ka cilvēki tik daudz jaudā ēst un dzert. Brīnums, kā viņiem nav bail, ka nepārplīst.
- Tā ir šejienes muižnieku aplama laipnība, - misters Pikviks iebilda.
- Laikam gan, - Sems īsi atteica.
- Izskatās tādi lieliski, spirgti, sirsnīgi puiši, - misters Pikviks ieteicās, skatīdamies pa logu.
- Ļoti spirgti, - Sems atsaucās. - Mēs ar diviem «Pāva» apkalpotājiem sagāza virsū ūdeni neatkarīgo vēlētājiem, kas tur izgājš vakar bij ēduš vakariņas.
- Sagāzāt virsū ūdeni neatkarīgo vēlētājiem! - misters Pikviks izsaucās.
- Jā, - viņa apkalpotājs sacīja, - katrs gulēja, kur nokrits, mēs viņus cit pakaļ citam šorīt izvilka ārā un palika zem pumpja, un tagad viņi ir vislabākā kārtībā. Komiteja mums par šito darbiņu samaksāja šiliņu gabalā.
- Vai tas var būt! - pārsteigtais misters Pikviks izsaucās.
- Lai dievs jūs, ser, pasargā, - Sems atsacīja. - Kādā mucā tad jūs ir audzināts, ja neko nezin? Tas vēl nav nekas.
- Nekas? - misters Pikviks apvaicājās.
- Gluži nekas, ser, - viņa apkalpotājs apstiprināja. - Pagājušās vēlēšanās vakarā priekš pēdīgās balsošanas dienas pretenieku partija uzpirkuse «Pilsētas Ģerboņa» bufetnieci, lai tā iztaisa pigorus ar groku, ko deva dzert četrupadsmit vēlētājiem, kas tur bij apmetušies un vēl nebij nobalsojši.
- Ko tas nozīmē - iztaisīt pigorus ar groku? - misters Pikviks jautāja.
- Ieber tur iekšā miega zāles, - Sems paskaidroja. - Un lai sasper mani jods, ja viņi vēl negulē divpadsmit stundas pēc tam, kad vēlēšanas bij cauri. Izmēģināšanas dēļ vienu vīru tāpat aizmigušu aizstiepa nestuvēs uz vēlēšanu vietu, bet tā lieta negā cauri - tur šo nelaida pie balsošanas, tālab šie to atnesa atpakaļ un atkal ielika gultā.
- Dīvaini paņēmieni, - misters Pikviks noteica, pa pusei sarunādamies ar sevi, pa pusei uzrunādams Semu.
- Ne uz pusi tik dīvaini, ser, kā kāds brīnumains gadījums, kas notikās ar manu tēvu kādu vēlēšanu laikā šitai pašā pilsētā, - Sems atbildēja.
- Kāds tas bija? - misters Pikviks apjautājās.
- Nu, viņš bij atkučierējs uz seni karieti, - Sems stāstīja, - nāca klāt vēlēšanas, un viena partija viņu salīga vest vēlētājus no Londonas. Tovakar, kad viņš bij sataisījies nākamrīt izbraukt, otras puses komiteja klusām padod viņam ziņu, un viņš iet līdzi ziņnesim, tas ieved viņu iekšā... tur liela istaba... džentelmeņu, ka biezs... kaudzēm papīru, spalvas un tinte, un viss kas tamlīdzīgs. «Ā, misters Vellers,» saka džentelmens, kas sēž krēslā, «prieks jūs redzēt, ser, kā jums iet?» - «Ļoti labi, paldiesiņ, ser,» saka mans tēvs, «es cer, ka jums ar tā puslīdz pa vidām,» viņš saka.
«Nevar sūdzēties, paldies, ser,» saka tas džentelmens, «piesēž, mister Veller, - lūdzu piesēž, ser!» Tā nu mans tēvs apsēž ar, un nu viņi ar to džentelmeni stingri lūr viens otrā. «Jūs mani neatceras?» saka tas džentelmens. «Tā ka nevar vis atcerēties,» saka mans tēvs. «O, es jūs pazīst,» saka džentelmens, «pazinu, kad jūs vēl bij puikā,» viņš saka. «Nu, bet es jūs neatminas,» saka mans tēvs. «Tas ir ļoti savādi,» saka džentelmens. «Ļoti,» saka mans tēvs. «Jums vajag būt sliktai atmiņai, mister Veller,» saka džentelmens. «Jā, tā man ļoti slikta,» saka mans tēvs. «Es jau tā domāj,» saka džentelmens. Tad viņš ielej tēvam glāzi vīna un uzlielī viņu par labu braucēju, un dabū viņu īsti labā dūšā, un pēdīgi iespiež viņam rokā divdesmit mārciņas. «No šejienes līdz Londonai ir ļoti slikts ceļš,» saka džentelmens. «Vietām iet pasmagi,» saka mans tēvs. «Sevišķi kanāla tuvumā, man liekas?» saka džentelmens. «Tas ir nejauks gabals,» saka mans tēvs. «Nu, mister Veller,» saka džentelmens, «mēs zinām, ka jūs ir labs braucējs un ar zirgiem var izdarīt, ko vien vēlas. Jūs mums visiem ļoti patīk, mister Veller; tad nu tādā gadījumā, ja nu jums notiek neliela ķibelīte, kad jūs vedīs uz šeni tos vēlētājus, un viņi, sacīsim, iegāžas kanālā, bet tā gan, ka neviens netiek ievainots, šitā naudiņa ir jūsējā,» viņš saka «Džentelmeni, jūs ir ļoti laipni,» saka mans tēvs, «un es iedzers uz jūsu veselību vēl vienu glāzi vīna,» viņš saka; to viņš ar izdara, tad noglabā naudu, paklanās un iziet pa durvīm.