Pa visu vēlēšanu laiku pilsēta atradās nepārtrauktā satraukuma drudzī. Viss tika kārtots visliberālākajā un vispatīkamākajā veidā. Ar akcīzi apliktās preces par ļoti lētu cenu pārdeva visos krodziņos; pa ielām braukāja atsperu rati, lai pakalpotu tiem vēlētājiem, ko bija pārņēmis pārejošs reibonis - epidēmija, kura šīs cīņas laikā starp vēlētājiem bija izplatīta visai satraucošos apmēros; tās iespaidā viņus bieži varēja redzēt guļam uz bruģa pilnīgā nesamaņā. Neliela vēlētāju grupa palika nenobalsojusi līdz pašai pēdējai dienai. Tās bija personas, kuras vēl apsvēra un pārdomāja, kuras vēl nebija pārliecinājuši nevienas partijas argumenti, kaut gan tās bieži bija apspriedušās ar abām. Stundu pirms balsošanas beigām misters Perkers izlūdzās godu privāti aprunāties ar šiem saprātīgajiem, cēlajiem un patriotiski noskaņotajiem vīriem. To viņam atļāva. Viņa runāšana bija īsa, bet iespaidīga. Visi kopā viņi aizgāja uz balsošanas vietu, un, kad viņi no turienes izgāja, augstcienītais Semjuels Slamkijs, no Slamkijholas, bija «iegājis» parlamentā.
1 - A un B saraksti - Anglijas pilsētu uzskaitījums, kas pievienots 1832. gada likumam par parlamenta vēlēšanām. Šinīs sarakstos ietilpa tās pilsētas un apdzīvotās vietas, kurām pēc likuma piederēja tiesības izvēlēt parlamenta locekļus, kā arī tās, kurām šo tiesību nebija.
2 - Zilie un dzeltenie - «Pikvikā» zilie - toriji (vēlāk - konservatīvo partija), dzeltenie - vigi (vēlāk - liberāļu partija); Anglijas valdošo šķiru divas galvenās partijas.
3 - Slamkijhola, Fizkinlodža - abu partiju konkurējošo kandidātu muižu nosaukumi. Interesanti atzīmēt, ka Dikenss ne ar vārdiņu neieminas, ka šo abu provinces muižnieku politiskajā programmā būtu kādas atšķirības. Tā nav vis autora kļūda, kā varētu likties; ja arī toriju un vigu programmās šajā laikposmā bija kāda starpība, tā tomēr ne mazākā mērā neietekmēja vēlēšanu «cīņu» Anglijas provincē. Dikenss labi pazina tādas «cīņas» metodes (viņš kādu laiku strādāja par ceļojošu korespondentu) un bija pārliecinājies, ka provincē vēlēšanu kampaņas laikā nav ne vēsts no kādas idejiskas cīņas starp torijiem un vigiem - tas ir vienīgi divu politikāņu kliķu kautiņš par siltām vietiņām. Tālab arī «Ītensvilas vēlēšanu» klasiskais attēlojums nepavisam nav karikatūra par Dikensa laiku politisko dzīvi Anglijā, - tas ir reālistiskas satīras paraugs.
4 - Proponents, sekundants - t. i., persona, kas oficiāli proponējusi viņa kandidatūru, un persona, kas to atbalstījusi.
5 - Konstebli - policijas dienesta darbinieki līdz, tās reformai 1839. gadā. «Speciālie konstebli» nebija dienestā, tos vervēja no «labprātīgiem» pilsoņiem, un tiem vajadzēja dot zvērestu, ka palīdzēs policijai kārtības sargāšanā.
XIV NODAĻA
Ir patīkami no politiskās dzīves cīņu un nemiera vērošanas pievērsties klusuma un miera pilnajai privātajai dzīvei. Misters Pikviks patiesībā nebija ne vienas, ne otras liels piekritējs, taču mistera Pota entuziasms viņu bija iekveldējis pietiekoši, lai viņš veltītu visu savu laiku un uzmanību notikumiem, kuru aprakstu pēc viņa paša piezīmēm sniedza iepriekšējā nodaļa. Kamēr viņš bija aizņemts ar šo nodarbību, arī misters Vinkls neslinkoja, bet veltīja visu savu laiku patīkamām pastaigām un īsām ekskursijām laukos kopā ar misis Potu, kas nekad nelaida garām izdevību, ja tāda gadījās, meklēt atpūtu no nogurdinošās vienmuļības, par ko viņa pastāvīgi žēlojās. Tā kā abi džentlmeņi tādā kārtā bija pilnīgi iedzīvojušies redaktora mājā, misters Tapmens un misters Snodgrass lielā mērā bija atstāti paši savā ziņā. Daudz neinteresēdamies par sabiedriskajām lietām, viņi īsināja laiku galvenokārt ar tiem laika kavēkļiem, ko sniedza «Pāvs», un tie aprobežojās ar biljarda galdu otrajā stāvā un bumbotavu, kas atradās pagalmā aiz mājas. Abu šo spēļu prašanā un smalkumos, kas bija daudz sarežģītāki, nekā parasts cilvēks spēj iedomāties, viņus pakāpeniski ievadīja misters Vellers, kas teicami pārzināja šādus laika kavēkļus. Tādējādi, kaut gan viņiem lielā mērā pietrūka atspaida un priekšrocību, ko dotu mistera Pikvika sabiedrība, viņi tomēr prata pavadīt laiku un atvairīt garlaicības nospiedošo smagumu.
Sevišķi vakaros «Pāvam» bija tāds pievilcīgums, ka abi draugi spēja pretoties pat apdāvinātā, kaut arī prozaiskā Pota ielūgumiem.
Vakaros «komersantu istabu» pildīja tādu cilvēku sabiedrība, kuru raksturus un tikumus misters Tapmens ar baudu novēroja un kuru izteicienus un izdarības misters Snodgrass mēdza aprakstīt.
Lielākā daļa cilvēku zina, ko parasti dēvē par komersantu istabām. «Pāvā» komersantu istaba ne ar ko sevišķu neatšķīrās no lielākās daļas šādu telpu; citiem vārdiem - tā bija liela, nemīlīga istaba, kuras mēbeles, bez šaubām, izskatījušās labākas, kad tās bijušas jaunākas, ar lielu galdu vidū un dažādiem mazākiem galdiņiem stūros, bez tam tur bija plašs dažāda veida krēslu asortiments un kāds vecs turku tepiķis, kura attiecība pret istabas izmēriem bija apmēram tāda pati kā lēdijas kabatas lakatiņam pret sardzes būdas grīdu. Sienas greznoja viena vai divas lielas kartes, un vienā stūrī no garas vadžu rindas nokarājās vairāki negaisos cietuši, rupji lietusmēteļi ar komplicētām kapucēm. Kamīna dzegu rotāja koka tintnīca, kurā atradās viena spalvas palieka un puse oblates, vēl tur gulēja ceļa vadonis un adresu grāmata, grāfistes vēsture bez vāka un kādas foreles mirstīgās atliekas stikla zārkā.
Gaiss bija piesātināts ar tabakas dūmiem, kas piešķīra diezgan pelēcīgu nokrāsu visai telpai un jo sevišķi apputējušajiem, sarkanajiem priekškariem, kas aizēnoja logus. Uz bufetes bija sakrauts daudz dažādu priekšmetu, no kuriem visvairāk acīs dūrās daži trauciņi ar ļoti duļķainu zivju mērci, pāris kariešu bukas, divas vai trīs kučieru pātagas, tikpat daudz ceļojuma apmetņu, paplāte ar nažiem un dakšiņām, kā arī sinepes.
Šī bija tā vieta, kur misters Tapmens un misters Snodgrass vakarā pēc vēlēšanām sēdēja kopā ar dažiem citiem mājas pagaidu iemītniekiem smēķēdami un iedzerdami.
- Nu, džentlmeņi, - sacīja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, plecīgs, veselīgs vīrs ar vienu vienīgu aci - ļoti spožu, melnu aci, kas mirkšķinājās ar mazliet blēdīgu jautrību un labsirdību, - uz mūsu pašu dižciltīgajām personām, džentlmeņi! Es vienmēr lieku priekšā šo tostu, bet pats uzdzeru Mērijai, Vai ne, Mērij?
- Nesienieties klāt, jūs nejaukais, - sacīja apkalpotāja, kam tomēr, kā varēja redzēt, kompliments gāja pie sirds.
- Neej prom, Mērij! - vīrs ar melno aci uzsauca.
- Neuzplijieties, bezkauņa! - jaunā lēdija attrauca.
- Nebēdā! - vīrs ar vienu aci nosauca meitenei pakaļ, kad tā atstāja istabu. - Es pie tevis vēl ieiešu, Mērij. Nenokar degunu, dārgumiņ!
Še viņš bez lielām pūlēm sāka pēc kārtas mirkšķināt visai kompānijai ar savu vienīgo aci, par sevišķu iepriecinājumu kādam pavecam vīram ar netīru seju un māla pīpi.