Vai nu niķīgā ķēve bija pietiekoši labi iepazinusies ar Toma balss noskaņām, lai saprastu, ko tās izsaka, vai arī viņa atzina, ka stāvot ir aukstāk nekā kustoties, es, protams, nevaru pasacīt. Bet varu teikt vienu: līdzko Toms bija beidzis runāt, viņa sacēla ausis un devās uz priekšu tādā ātrumā, ka māla krāsas divriči tā vien rībēja, un jums būtu licies - nupat, nupat visi sarkanie spieķi izlidos Mārlboro kāpu zālē; un pat Toms, lai gan bija labs braucējs, nevarēja nedz apturēt, nedz apvaldīt ķēves gaitu, līdz viņa pati no sava prāta apstājās pie kādas viesnīcas ceļa labajā pusē, apmēram astotdaļjūdzes no tās vietas, kur kāpas beidzas.
Pamezdams grožus zirgu puisim un iesprauzdams pātagu bukā, Toms uzmeta ātru skatienu mājas augšstāvam. Tā bija dīvaina, veca māja, būvēta no īpašiem akmeņiem, ar sienās ielaistiem šķērsbaļķiem, ar logiem, kuru izvirzītie frontoni sniedzās pāri visam kājceliņam, ar zemām durvīm tumšā velvē un pāri stāvu pakāpienu, kas veda lejup mājā iekšā, kurpretī pēc mūslaiku paraduma būvētajām mājām pusducis zemu pakāpienu ved augšup. Tomēr tā bija mājīga izskata ēka, jo bufetes istabas logā bija redzama gaiša, priecīga uguns, kas meta spožu, jautru gaismu pāri ceļam un apgaismoja pat dzīvžogu otra pusē; pretējā logā plaiksnījās iesarkana gaisma, vienu mirkli tikko saredzama, bet nākamajā jau spēcīgi atspīdēdama caur nolaistajiem aizkariem, kas liecināja, ka iekšā pašlaik kamīnā liesmo uguns. Ievērojis šos zīmīgos sīkumus ar piedzīvojuša ceļotāja aci, Toms nokāpa no bukas tik ātri, cik vien viņam atļāva pa pusei sastingušie locekļi, un iegāja mājā.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad Toms bija novietots istabā iepretī bufetei - tai pašā istabā, kur, kā viņš bija iedomājies, kurējās kamīns, - pie īstas, sprēgājošas uguns, kurā bija iemests gandrīz vai vesels bušelis ogļu un tik daudz zaru, ka no tiem varētu iztaisīt pusduci pieklājīgu ērkšķogu krūmu. Zari, kas pildīja kamīnu vai līdz skurstenim, rūca un sprakšķēja tik patīkami, ka šī skaņa vien būt varējusi sasildīt katra prātīga cilvēka sirdi. Tas bija iepriecinoši, bet tas vēl nebija viss, jo kāda uzcirtusies meiča ar spožām acīm un glītām kāju potītēm klāja uz galda ļoti tīru, baltu galdautu; un, tā kā Toms sēdēja, rītkurpēs ieautās kājas uz kamīna aizsarga balstīdams, un viņa mugura bija pavērsta pret durvīm, viņš spogulī, kas atradās uz kamīna dzegas, redzēja visai pievilcīgu, apburošu bufetes ainavu ar jaukām zāļu pudeļu un zeltainu etiķešu rindām vienuviet ar marinētu dārzeņu un ievārījumu burkām un sieriem, vārītiem šķiņķiem un vēršgaļas gabaliem, kas viskārdinošākajā jaukumā bija sakārtoti uz plauktiem. Nu, tās arī bija patīkami, bet pat tas vēl nebija viss, jo bufetes istabā pie visjaukākā galdiņa, kāds vien iedomājams, kas bija piebīdīts tuvu visspožākajai uguntiņai, kāda vien iedomājama, sēdēja un dzēra tēju kupla atraitne ap četrdesmit astoņiem gadiem vai apmēram tā, ar tikpat patīkamu izskatu kā bufetei; tā, acīm redzot, bija mājas saimniece un visu šo patīkamo lietu augstākā virsvaldniece. Visā šajā skaistajā ainā bija tikai viena tumša vieta, un tas bija kāds gara auguma vīrs - ļoti gara auguma vīrs ar melnu vaigubārdu un cirtainiem, melniem matiem, ģērbies brūnos svārkos ar spožām, pītām pogām. Vīrs sēdēja pie tējas galdiņa kopā ar atraitni, un nevajadzēja nemaz sevišķi vērīgas acs, lai pamanītu, ka tas bija jau guvis labas sekmes, pierunājot viņu nedzīvot ilgāk kā atraitnei, bet dot tam tiesības sēdēt pie šīs bufetes visu atlikušo dzīves laiku.
Toms Smārts nekādā ziņā nebija viegli sakaitināms vai skaudīgs cilvēks, bet šādā vai tādā kārtā garais vīrs ar brūnajiem svārkiem un spožajām, pītajām pogām lika vārīties tam žults mazumiņam, kas atradās Toma organismā, un izjust viņam vislielāko sašutumu, jo sevišķi tādēļ, ka viņš šad un tad no savas sēdvietas spoguļa priekšā varēja novērot dažas maigas laipnības, ko savā starpā izmainīja garais vīrs un atraitne un kas pietiekoši skaidri liecināja, ka garais vīrs še bija iecienīts tikpat lielā mērā, cik liels tas bija pēc auguma. Toms cienīja karstu punšu - es varu pat sacīt, ka viņš ļoti cienīja karstu punšu, - un pēc tam, kad viņš bija pārliecinājies, ka niķīgā ķēve ir labi paēdināta un rūpīgi novietota, un pats apēdis līdz pēdējai kripatiņai jaukās, mazās, siltās vakariņas, ko atraitne nolika tam priekšā pati ar savām rokām, viņš izmēģinājuma dēļ pasūtīja glāzi punša. Nu, ja visā mājturības mākslā bija kaut kas, ko atraitne prata pagatavot labāk par visu citu, tad tas bija karsts punšs, un pirmā glāze bija tik ļoti pa Toma Smārta garšai, ka viņš bez mazākās kavēšanās pasūtīja otru.
Karsts punšs, džentlmeņi, ir patīkama lieta - ļoti patīkama lieta visos apstākļos, bet šajā mājīgajā, vecajā viesistabā pie rūcošas uguns, kad ārā trakoja vētra tā, ka visi vecās mājas baļķi krakšķēja, Tomam Smārtam tas likās sevišķi patīkams. Viņš pasūtīja vēl vienu glāzi un vēl vienu - es neesmu pilnīgi drošs, vai viņš pēc tam nepasūtīja vēl vienu, un, jo vairāk viņš dzēra karsto punšu, jo vairāk domāja par garo vīru.
«Sasodīta nekaunība!» Toms sacīja pie sevis. «Kas viņam par darīšanām šai jaukajā bufetes istabiņā? Tāds neglīts nelietis!» sacīja Toms. «Ja atraitnei būtu drusku gaumes viņa noteikti varētu atrast labāku vīrieti par šo te.»
Toma skatiens no spoguļa uz kamīna dzegas aizklīda pie glāzes uz galda, un, tā kā viņš sajuta, ka pamazām kļūst sentimentāls, tad iztukšoja ceturto punša glāzi un pasūtīja piekto.
Toms Smārts, džentlmeņi, vienmēr bija kārojis būt sabiedrisks cilvēks. Jau sen viņš bija vēlējies stāvēt pats pie savas bufetes, ģērbies zaļos svārkos, īsās korda biksēs un atloku zābakos. Viņam ļoti patika prezidēt jautrās pusdienās, un Toms bieži bija domājis, cik labi viņš vadītu sarunas pats savā lokālā un kāds lielisks piemērs viņš varētu būt saviem viesiem iedzeršanā. Visas šīs domas ātri izskrēja caur Toma smadzenēm, kad viņš pie rūcošas uguns dzēra karstu punšu, un viņš izjuta ļoti taisnīgu un dibinātu sašutumu par to, ka garais vīrs bija ticis tik tuvu šādam mērķim, kamēr viņš, Toms Smārts, bija tikpat tālu no tā kā vienmēr. Pēdējās divas glāzes dzerot, Toms pārdomāja, vai viņam nebūtu pilnīgas tiesības iesākt ar garo vīru ķildu par to, ka tas sadomājis iegūt apaļīgās atraitnes labvēlību, taču pēdīgi nāca pie mierinošā atzinuma, ka viņam, nelaimīgajam, ļoti nodarīts pāri un ka labāk būtu doties gulēt.
Švītīgā meitene gāja Tomam pa priekšu augšup pa plātām un senlaicīgām kāpnēm, aplikusi plaukstu ap sveces liesmu, lai pasargātu to no vēja pūsmām, kas tādā vecā, plašā mājā būtu varējušas atrast pietiekami daudz telpu, kur palīksmoties, nenopūšot sveci, bet kas tomēr to nopūta, tādā kārtā dodot Toma ienaidniekiem izdevību apgalvot, ka tas esot bijis viņš un ne vējš, kas nopūtis sveci, un ka pa to laiku, kamēr viņš. izlicies, ka atkal grib iedegt gaismu, patiesībā skūpstījis meiteni. Lai nu būtu kā būdams, gaismu atkal aizdedza un Tomu pa gaiteņu un istabu labirintu aizvadīja līdz telpai, kas bija sagatavota viņa uzņemšanai. Še meitene novēlēja viņam labu nakti un atstāja viņu vienu.
Tā bija jauka, plaša istaba ar lieliem sienas skapjiem un gultu. kurā būtu varējusi novietoties vesela internātskola, nemaz nerunājot par diviem ozolkoka skapjiem, kas būtu varējuši uzņemt nelielu armijas bagāžu; bet Toma iztēli visvairāk satrauca kāds dīvains drūma izskata krēsls ar augstu atzveltni, izrotātu visfantastiskākajiem izgriezumiem, ar puķainu damasta pārvalku un bumbām zem kājām, kas bija rūpīgi ietītas sarkanā vadmalā, it kā viņam kāju pirkstos būtu ģikts. Par katru citu dīvainu krēslu Toms vienīgi būtu nodomājis, ka tas ir dīvains krēsls, un ar to lieta būtu galā, bet šim krēslam piemita kaut kas sevišķs, un tomēr viņš nevarēja pateikt, kas tas ir.