Tas bija tik neparasts, tik atšķirīgs no visām pārējām mēbelēm, kādas viņš jebkad bija redzējis, ka likās - tas viņu apbur. Viņš nosēdās pie uguns un pusstundu blenza uz veco krēslu. Kaut velns šo krēslu parautu! Tas bija tāds vecs, dīvains ērms, ka viņš nevarēja no tā novērst acis.
«Nu,» sacīja Toms, lēni ģērbdamies nost un visu laiku raudzīdamies uz veco krēslu, kas ļoti noslēpumains stāvēja pie gultas, «savu mūžu neesmu neko tik jocīgu redzējis. Ļoti savādi,» sacīja Toms, ko karstais punšs bija padarījis diezgan dziļdomīgu, «ļoti savādi.»
Ar dziļas gudrības izteiksmi sejā Toms pakratīja galvu un atkal skatījās uz krēslu. Tomēr viņš nekā nevarēja izdomāt, tāpēc likās gultā, silti sasedzās un aizmiga.
Pēc pusstundas Toms uztrūkās no miega, jo viņu atmodināja nesakarīgs sapnis, kurā jaucās gari vīri un punša glāzes, un pirmais priekšmets, ko uztvēra viņa pamodinātā apziņa, bija dīvainais krēsls.
«Es vairs uz to neskatīšos,» sacīja Toms pats sev, cieši saspieda plakstiņus un mēģināja sevi pārliecināt, ka atkal iemieg. Tas nepalīdzēja. Viņa acu priekšā tikai dejoja dīvaini krēsli, mētādami kājas, lēkdami cits citam pār atzveltnēm un darīdami visvisādas ķēmības.
«Tikpat labi es varu skatīties uz vienu īstu krēslu kā uz divi trīs komplektiem neīstu,» Toms noteica, nomezdams segas no galvas.
Tur tas stāvēja, skaidri saredzams kamīna uguns gaismā un izskatīdamies tikpat izaicinošs kā iepriekš.
Toms cieši skatījās uz krēslu, un pēkšņi viņam, tā skatoties, izlikās, ka ar to notiek visneparastākā pārmaiņa. Izgriezumi uz atzveltnes pakāpeniski pārvērtās par vecas, grumbainas cilvēka sejas vaibstiem; damasta pārvalks kļuva par vecmodīgu vesti ar atlokiem; apaļās bumbas pārvērtās par divām sarkanas drēbes rīta kurpēs ieautām pēdām; un viss krēsls izskatījās līdzīgs ļoti neglītam vecam vīram no pagājušā gadsimta - vecam vīram, kas iespraudis rokas sānos. Toms piecēlās gultā sēdus un izberzēja acis, lai aizdzītu māņus. Nē. Krēsls bija kļuvis par pretīgu vecu džentlmeni; un vēl kas - viņš pamirkšķināja Tomam Smārtam.
Toms pēc dabas bija pārgalvīgs, bezrūpīgs puisis, un viņš bija uzņēmis uz krūts piecas glāzes karsta punša un tāpēc, lai arī sākumā drusku nobijies, kļuva diezgan pikts, kad redzēja, ka vecais džentlmenis šādā nekaunīgā kārtā mirkšķina ar acīm un glūn uz viņu. Pēdīgi viņš nolēma, ka tas nav ciešams, un, kad vecais joprojām turpināja mirkšķināt, sacīja ļoti dusmīgā balsī:
«Ko jūs, pie velna, man mirkšķināt?»
«Tāpēc, ka man tā patīk, Tom Smārt,» sacīja krēsls jeb vecais džentlmenis, kā nu jums patīk viņu saukt.
Tomēr, Tomam runājot, viņš pārtrauca mirkšķināt un sāka ņirgt līdzīgi ārkārtīgi vecam mērkaķim. «Kā jūs, vecais riekstkoža ģīmi, zināt manu vārdu?» Toms Smārts jautāja diezgan apmulsis, lai gan izlikās, ka tas viņam nav nekas.
«Nu, nu, Tom,» vecais džentlmenis ieminējās, «tādā tonī nerunā ar solīdu Spānijas mahagoniju. Sasodīts, necienīgāk nevarētu pret mani izturēties pat tad, ja es būtu tikai finierēts.»
Kad vecais džentlmenis to sacīja, viņš izskatījās tik saniknots, ka Tomam sametās bail.
«Es nemaz nedomāju, ser, izturēties pret jums necienīgi,» Toms bilda daudz pazemīgākā balsī, nekā bija runājis iesākumā.
«Labi, labi,» atsacīja večuks, «var būt, ka ne, - var būt, ka ne. Tom!»
«Ser?»
«Es par jums visu zinu, Tom, visu. Jūs esat ļoti nabadzīgs, Tom.»
«Nu, tā ir,» Toms Smārts atteica. «Bet kā jūs to dabūjāt zināt?»
«Tas nav svarīgi,» sacīja vecais džentlmenis. «Jums par daudz patīk punšs, Tom.»
Toms Smārts patlaban gribēja iebilst, ka viņš kopš savas pēdējās dzimšanas dienas neesot nobaudījis ne pilītes, bet, kad viņa skatiens sastapās ar vecā džentlmeņa acīm, tās noraudzījās tik zīmīgi, ka Toms nosarka un klusēja.
«Tom,» vecais džentlmenis turpināja, «atraitne ir jauka sieviete - ļoti jauka sieviete, vai ne ko, Tom?»
Še večuks piemiedza acis, pacēla vienu no savām izdilušajām, mazajām kājelēm un viscaur izskatījās tik nepatīkami mīlīgs, ka Tomam kļuva gluži pretīga viņa vieglprātīgā izturēšanās - turklāt šādā vecumā!
«Es esmu viņas aizgādnis, Tom,» sacīja vecais džentlmenis.
«Tiešām?» jautāja Toms Smārts.
«Es pazinu viņas māti, Tom,» sacīja večuks, «un viņas vecomāti. Tā mani ļoti mīlēja - uzšuva man šo vesti, Tom.»
«Tiešām?» sacīja Toms Smārts.
«Un šīs kurpes,» sacīja večuks, paceldams vienu sarkanās drēbes apsēju, «bet to nepieminēsim, Tom. Man negribētos, lai kļūtu zināms, ka viņa man bija tik ļoti pieķērusies. Tas varētu radīt ģimenē dažādas nepatikšanas.»
To sacīdams, vecais blēdis izskatījās tik ārkārtīgi bezkaunīgs, ka Toms Smārts - tā viņš pats vēlāk izsacījās - būtu varējis bez sirdsapziņas pārmetumiem uzsēsties tam virsū.
«Es, Tom, savā laikā biju liels sieviešu mīlulis,» sacīja vecais, izvirtušais uzdzīvotājs. «Simtiem skaistu sieviešu stundām ilgi ir sēdējušas manā klēpī. Ko jūs par to sakāt, jūs nebēdni, ko?»
Vecais džentlmenis gatavojās atstāstīt dažas citas savas jaunības dēkas, bet viņam uznāca tik stipra krakšķēšanas lēkme, ka viņš nebija spējīgs turpināt.
«Tā tev vajag, vecais kraķi,» domāja Toms Smārts, bet viņš nesacīja nekā.
«Ek!» sacīja večuks. «Tas man tagad sagādā daudz raižu. Es kļūstu vecs, Tom, un man vairs nav nekāda satura. Man izdarīja arī operāciju - ielika mazu gabaliņu mugurā, - un tas man bija smags pārbaudījums, Tom.»
«Es domāju gan, ser,» sacīja Toms Smārts.
«Tomēr,» sacīja vecais džentlmenis, «tas neattiecas uz lietu, Tom. Es vēlos, lai jūs apprecētu šo atraitni.»
«Es, ser!» teica Toms.
«Jūs,» sacīja vecais džentlmenis.
«Dievs lai svētī jūsu cienījamās cirtas,» sacīja Toms (večukam bija atlikuši daži izpūruši zirga astri), «dievs lai svētī jūsu cienījamās cirtas - viņa pie manis nenāks!»
Un Toms, iedomādamies bufeti, neviļus nopūtās.
«Nenāks?» teica vecais džentlmenis stingri.
«Nē, nē,» sacīja Toms, «viņai ir kāds cits padomā. Garš vīrs - sasodīti garš vīrs - ar melnu vaigbārdu.»
«Tom,» sacīja vecais džentlmenis, «tas nekad nebūs viņas vīrs.»
«Nebūs?» teica Toms. «Ja jūs, veco džentlmeni, stāvētu bufetes istabā, jūs runātu citu valodu.»
«Phe!» izmeta vecais džentlmenis. «To visu es zinu.»
«Ko jūs zināt?» teica Toms.
«Par skūpstīšanos aiz durvīm, Tom, un tamlīdzīgām lietām,» sacīja vecais džentlmenis.
Un še viņš atkal pameta bezkaunīgu skatienu, par ko Toms ļoti noskaitās, tāpēc ka - to jūs, džentlmeņi, visi zināt - noklausīties večuku, kam taču vajadzētu būt vairāk prāta, runājam par šādām lietām ir ļoti nepatīkami - nepatīkamāk par visu.
«To visu es zinu, Tom,» sacīja vecais džentlmenis. «Savā laikā es to esmu redzējis ļoti bieži, Tom, un to ir darījuši tik daudzi cilvēki, ka man par to nepatīk runāt, bet galu galā tur nekad nekas neiznāca.»
«Jūs droši vien esat redzējuši šo to interesantu?» sacīja Toms, uzmezdams vecajam jautājošu skatienu.
«To jūs varat droši ticēt, Tom,» atbildēja večuks, nozīmīgi pamirkšķinādams ar acīm. «Es esmu pēdējais no savas ģimenes, Tom,» sacīja vecais džentlmenis, skumīgi nopūzdamies.