«Liela ģimene bija?» jautāja Toms Smārts.
«Mēs bijām divpadsmit, Tom,» sacīja vecais džentlmenis, «lieliski, patīkami puiši ar taisnām mugurām, tādi, ka prieks redzēt. Ne tādi kā jūsu modernie izdzimteņi; mēs visi bijām ar roku balstiem un tā nopulēti - man pašam to varbūt nevajadzētu sacīt, - ka sirds jums priecātos, to redzot.»
«Un kas notika ar pārējiem, ser?» vaicāja Toms Smārts.
Vecais džentlmenis aizsedza ar elkoni acis un atbildēja:
«Pagalam, Tom, pagalam. Mums bija grūts dienests, Tom, un viņiem visiem nebija mana miesas būve. Viņi dabūja reimatismu kājās un rokās, un tos novietoja virtuvēs un citās slimnīcās; un viens no viņiem pēc ilgas kalpošanas un nežēlīgas apiešanās pilnīgi pazaudēja saprašanu - viņš kļuva tik nesaturīgs, ka to vajadzēja sadedzināt. Tas ir briesmīgi, Tom.»
«Drausmīgi!» sacīja Toms Smārts.
Večuks dažas minūtes klusēja, acīm redzot, cenzdamies savaldīt satrauktās jūtas, un tad sacīja:
«Bet es, Tom, noklīstu no temata. Šis garais vīrs, Tom, ir nelietīgs avantūrists.
Līdzko viņš apprecēs atraitni, viņš pārdos visu iekārtu un aizlaidīsies. Un kādas būs sekas? Viņa būs atstāta un izputināta, un es dabūšu galu no aukstuma kādā vecu lietu veikalā.»
«Nu jā, bet...»
«Nepārtrauciet mani!» sacīja vecais džentlmenis. «Par jums, Tom, esmu pavisam citādās domās, jo labi zinu, ka jūs, ja reiz būsit ierīkojies viesnīcā, to nekad neatstāsit tik ilgi, kamēr vien tās sienās būs kaut kas dzerams.»
«Esmu ļoti pateicīgs par jūsu labajām domām, ser,» sacīja Toms Smārts.
«Tādēļ,» vecais džentlmenis nobeidza pavēlošā tonī, «jūs viņu dabūsit, bet viņš ne.»
«Bet kā lai viņa nodomu izjauc?» teica Toms Smārts dedzīgi.
«Ar atklājumu,» atbildēja vecais džentlmenis, «ka viņš jau ir precējies.»
«Kā es to varu pierādīt?» teica Toms, pa pusei pietrūkdamies no gultas.
Vecais džentlmenis pacēla roku, ko bija iespiedis sānos, un, norādīja uz vienu no ozola skapjiem, tūliņ novietoja roku atpakaļ vecajā vietā.
«Viņš nemaz neiedomājas,» sacīja vecais džentlmenis, «ka tajā skapī bikšu labajā kabatā atstājis vēstuli, kurā tiek lūgts atgriezties pie savas satriektās sievas un sešiem bērniem. Ievēro, Tom, - seši bērni un visi maziņi.»
Kad vecais džentlmenis svinīgi izrunāja šos vārdus, viņa vaibsti kļuva arvien neskaidrāki un stāvs arvien miglaināks. Toma acis satumsa. Likās, ka vecais vīrs pamazām pārvēršas par krēslu - damasta veste kļūst par pārklāju, sarkanās rīta kurpes saraujas par maziem sarkana auduma maisiņiem. Gaisma pamazām izdzisa, un Toms Smārts atlaidās uz spilvena un aizmiga.
Rīts pamodināja Tomu no letarģiskā miega, kurā viņš bija iegrimis, vecajam vīram pazūdot. Viņš piecēlās gultā sēdus un dažas minūtes veltīgi nopūlējās atcerēties pagājušās nakts notikumus. Pēkšņi tie ielauzās viņa apziņā. Viņš paskatījās uz krēslu; tiesa, tā bija fantastiska baiga izskata mēbele, bet vajadzēja ļoti spēcīgu un dzīvu fantāziju, lai varētu atrast kaut kādu līdzību starp to un veco vīru.
«Kā klājas, veco zēn?» teica Toms. Viņš dienas gaismā sajutās drošāks, tāpat kā lielākā daļa cilvēku.
Krēsls palika nekustīgs un nerunāja ne vārda.
«Nelādzīgs rīts,» sacīja Toms.
Nē. Krēslu nevarēja ievilkt sarunā.
«Uz kuru skapi jūs rādījāt? To taču jūs varat man pateikt,» sacīja Toms.
Ne velna, džentlmeņi! Krēsls nesacīja ne vārda.
«Galu galā nav jau tik grūti to atvērt,» sacīja Toms, apņēmīgi izkāpdams no gultas.
Viņš piegāja pie viena no skapjiem. Slēdzene bija caurumā, viņš to pagrieza un atvēra durvis. Tur patiešām bija bikses. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka tieši to vēstuli, par ko vecais džentlmenis bija runājis!
«Tas nu ir dīvaini,» sacīja Toms Smārts, vispirms paskatīdamies uz krēslu, pēc tam uz skapi, tad uz vēstuli un tad atkal uz krēslu. «Ļoti dīvaini,» teica Toms.
Bet, tā kā šajos priekšmetos nevarēja saskatīt nekā tāda, kas šo dīvainību darītu mazāk dīvainu, viņš domāja, ka tikpat labi varētu apģērbties un tūliņ nokārtot lietu ar garo vīru - vienkārši lai tiktu ārā no grūtā stāvokļa.
Pa ceļam uz apakšstāvu Toms ar uzmanīgu saimnieka aci aplūkoja istabas, kurām gāja cauri. Nav neiespējami, viņš; domāja, ka tās jau pēc neilga laika ar visu, kas tur iekšā, kļūst par viņa īpašumu. Garais vīrs, salicis rokas uz muguras, stāvēja mazajā, mājīgajā bufetes istabā gluži kā mājās. Ieraudzījis Tomu, viņš izklaidīgi pasmīnēja.
Nejaušs vērotājs būtu varējis domāt, ka viņš to dara vienīgi tādēļ, lai parādītu savus baltos zobus, bet Toms Smārts nodomāja, ka apziņa par uzvaru paplaiksnījusies tajā vietā, kur vajadzētu atrasties garā vīra prātam, ja viņam tāds vispār ir. Toms pasmējās viņam tieši sejā un paaicināja saimnieci.
«Labrīt, kundze,» sacīja Toms Smārts, aizvērdams mazās viesistabas durvis, kad atraitne ienāca.
«Labrīt, ser,» atraitne atbildēja. «Ko jūs vēlaties brokastīs, ser?
Toms domāja, kā savu lietu iesākt, un tādēļ neko neatbildēja.
«Ir ļoti labs šķiņķis,» atraitne turpināja, «Un skaists, auksts, speķots putns. Vai jums pasniegt ser?»
Šie vārdi iztraucēja Tomu no pārdomām. Atraitnei runājot, Toms viņu sāka apbrīnot arvien vairāk. Gādīgā būtne! Rūpīgā namamāte!
«Kas ir tas džentlmenis bufetes istabā, kundze?» jautāja Toms.
«Viņa vārds ir Džinkinss, ser,» atraitne atsacīja, viegli nosarkdama.
«Viņš ir garš vīrietis,» sacīja Toms.
«Viņš ir ļoti jauks vīrietis, ser,» atbildēja atraitne, «un ļoti patīkams džentlmenis.»
«Ak tā?» Toms noteica.
«Vai jūs vēl ko vēlaties, ser?» vaicāja atraitne, ko Toma izturēšanās bija krietni samulsinājusi.
«Jā, jā,» sacīja Toms. «Vai jūs, godājamā kundze, nebūtu tik laipna un uz brītiņu neapsēstos?»
Atraitne izskatījās ļoti pārsteigta, taču apsēdās, un arī Toms apsēdās cieši viņai blakus. Es nezinu, džentlmeņi, kā tas gadījās, - mans tēvocis mēdza stāstīt, it kā Toms Smārts teicis, ka pat viņš nav zinājis, ka tas gadījies, - bet šā vai tā Toma plauksta novietojās uz atraitnes rokas virspuses un palika uz tās visu laiku, kamēr viņš runāja.
«Godājamā kundze,» sacīja Toms Smārts - viņš vienmēr centās būt galants, «godājamā kundze, jūs esat pelnījusi ļoti labu vīru, patiešām.»
«Ak dievs, ser!» sacīja atraitne - un ko citu tai bija sacīt. Veids, ka Toms iesāka sarunu, bija diezgan neparasts, lai neteiktu - satraucošs, ievērojot vēl to, ka viņš pirms iepriekšējā vakara to ne acīs nebija redzējis. «Ak dievs, ser!»
«Es nicinu glaimus, godājamā kundze,» sacīja Toms Smārts. «Jūs esat pelnījusi ļoti labu vīru, un, lai kurš tas būtu, tas būs ļoti laimīgs vīrs.»
Kad Toms to sacīja, viņa skatiens neviļus aizklīda no atraitnes sejas uz istabas bagātīgo iekārtu.
Atraitne izskatījās vēl vairāk apmulsusi un mēģināja piecelties. Toms maigi saspieda, viņas roku, kā vēlēdamies viņu aizturēt, un viņa palika sēžot. Atraitnes, džentlmeņi, parasti nav bailīgas, kā mans tēvocis mēdza sacīt.
«Man, protams, jums ļoti jāpateicas, ser, par jūsu labajām domam,» sacīja apaļīgā saimniece, viegli iesmiedamās, «un ja es kādreiz atkal precēšos...»
«Ja,» teica Toms Smārts, ļoti cieši skatīdamies ar savas kreisās acs labo stūri, «ja...»