- Jūs ar viņu iepazīsities, ser, - nopietnais vīrs atteica. - Rīt priekšpusdienā, ser, mēs rīkojam sabiedriskas brokastis - fê te champê tre, - kurās piedalīsies liels skaits no tiem, kas kļuvuši slaveni ar saviem darbiem un talantiem. Sagādājiet, ser, misis Leo Hanterei to prieku redzēt jūs Alā!
- Ar lielāko patiku, - misters Pikviks atbildēja.
- Misis Leo Hantere, ser, bieži rīko šādas brokastis, - jaunais paziņa turpināja. - Tie ir «Saprāta svētki», ser, un «dvēseles līksme», kā iejūtīgi un oriģināli izsacījies kāds, kas veltījis misis Leo Hanterei sonetu par viņas brokastīm.
- Vai viņš arī ir kļuvis slavens ar saviem darbiem un talantiem? - misters Pikviks apvaicājās.
- Protams, ser, - nopietnais vīrs atbildēja, - tādi ir visi misis Leo Hanteres paziņas; viņas godkārība, ser, prasa, lai tai nebūtu citādu paziņu.
- Tā ir ļoti cildena godkārība, - misters Pikviks apliecināja.
- Kad es paziņošu misis Leo Hanterei, ka šis izteiciens nācis no jūsu lūpām, ser, viņa patiešām būs lepna, - nopietnais vīrs sacīja. - Man liekas, ser, ka starp jūsu pavadoņiem ir kāds džentlmenis, kas radījis dažus skaistus dzejoļus?
- Manam draugam misteram Snodgrasam ir ļoti liela slieksme uz poēziju, - misters Pikviks apstiprināja.
- Arī misis Leo Hanterei, ser. Viņa dievina dzeju, ser. Viņa to pielūdz; es varu sacīt, ka visa viņas dvēsele un gars ir pilnīgi poēzijas varā. Viņa pati, ser, ir sacerējusi dažus jaukus gabaliņus. Jums varbūt, ser, ir gadījies lasīt viņas «Odu par mirstošo vardi».
- Liekas, ka ne, - misters Pikviks atsacīja.
- Jūs mani pārsteidzat, ser! - misters Leo Hanters izsaucās. - Tā radīja milzīgu sensāciju. Tā bija parakstīta ar «L» un astoņām zvaigznītēm un pirmo reizi parādījās kādā lēdiju žurnālā. Tā iesākās šādi:
- Skaisti, - misters Pikviks sacīja.
- Lieliski, - misters Leo Hanters atteica, - tik vienkārši!
- Ļoti, - misters Pikviks piebilda.
- Nākošais pants ir vēl aizkustinošāks. Vai man to nodeklamēt?
- Lūdzu, - misters Pikviks sacīja.
- Tas skan tā, - nopietnais vīrs turpināja vēl nopietnākā balsī.
- Smalki pasacīts, - misters Pikviks teica.
- Katrs vārds savā vietā, ser, - katrs savā vietā, - misters Leo Hanters sacīja, - bet jūs dzirdēsit, kā misis Leo Hantere to pati noskandēs! Viņa, ser, to prot vislabāk celt priekšā. Viņa to nodeklamēs maskā, ser, rīt priekšpusdienā.
- Maskā!
- Kā Minerva. Bet es aizmirsu - tās būs brokastis ar maskām.
- Žēlīgais dievs! - misters Pikviks izsaucās, uzmezdams skatienu savam augumam.
- Es taču nevaru...
- Nevarat, ser, jūs - un nevarat! - misters Leo Hanters attrauca. - Solomonam Lūkesam, ebrejam Haistrītā, ir tūkstošiem masku kostīmu. Padomājiet, ser, cik daudz piemērotu kostīmu jūs varat sev izvēlēties. Jūs varat būt Platons, Zenons, Epikūrs, Pitagors... viņi visi ir klubu dibinātāji.
- To es zinu, - misters Pikviks atteica, - bet, tā kā es nevaru sacensties ar šiem lielajiem vīriem, nevaru atļauties valkāt viņu tērpus.
Nopietnais vīrs dažas sekundes iegrima dziļās pārdomās un tad sacīja:
- Kad tā padomā, ser, tad es nezinu, vai misis Leo Hanterei lielāku prieku nesagādātu, ja viņas viesi redzētu tik slavenu džentlmeni kā jūs viņa paša ietērpā, nevis maskā. Man liekas, ka varu apsolīt attiecībā pret jums, ser, izņēmumu, - jā, jā, esmu pilnīgi drošs, ka misis Leo Hanteres vārdā drīkstu jums to apsolīt.
- Tādā gadījumā, - misters Pikviks sacīja, - es ar lielāko prieku ieradīšos.
- Bet es tērēju jūsu laiku, ser, - nopietnais cilvēks piebilda, it kā pēkšņi attapdamies. - Es zinu laika vērtību, ser. Es jūs nekavēšu. Tad es drīkstu pateikt misis Leo Hanterei, ka viņa var noteikti gaidīt jūs un jūsu ievērojamos draugus? Ar labu rītu, ser, esmu lepns, ka redzēju tik izcilu personu, - ne soli, ser, ne vārdu!
Un, nedodams misteram Pikvikam laiku kaut ko iebilst vai noliegt, misters Leo Hanters svinīgā gaitā aizgāja.
Misters Pikviks uzlika cepuri un devās uz «Pāvu», bet misters Vinkls ziņu par masku balli jau tur bija aiznesis pirms viņa.
- Misis Pota ies, - bija pirmais vārds, ar ko viņš apsveica savu vadoni.
- Tiešām? - misters Pikviks atsaucās.
- Kā Apolons, - atbildēja misters Vinkls. - Tikai Pots iebilst pret tuniku.
- Viņam taisnība. Viņam pilnīgi taisnība, - misters Pikviks sacīja ar uzsvaru.
- Ja, un tādēļ viņa nolēmusi uzvilkt baltu atlasa tērpu ar zelta vizuļiem.
- Bet tad jau neviens nezinās, ko viņa attēlo, - misters Snodgrass noteica.
- Protams, zinās, - misters Vinkls sašutis atbildēja. - Vai tad viņi neredzēs liru, ko?
- Patiešām, to es aizmirsu, - misters Snodgrass atteica.
- Es iešu, ģērbies kā bandīts, - misters Tapmens iejaucās.
- Ko! - teica misters Pikviks, piepeši saraudamies.
- Kā bandīts, - misters Tapmens mīlīgi atkārtoja.
- Jūs taču nedomājat sacīt, - misters Pikviks teica, ar svinīgu stingrību cieši uzskatīdams draugu, - jūs taču nedomājat sacīt, mister Tapmen, ka esat nodomājis sevi ieģērbt zaļa samta žaketē ar divas collas platiem atlokiem?
- Tāds ir mans nodoms, ser, - misters Tapmens attrauca iekarsdams. - Un kāpēc ne, ser?
- Tāpēc, ser, - misters Pikviks sacīja manāmi uztraucies, - tāpēc, ka jūs esat pārāk vecs, ser.
- Pārāk vecs! - misters Tapmens izsaucās.
- Un, ja vajadzīgs vēl kāds pamatojums iebildumam, - misters Pikviks turpināja, - jūs esat pārāk resns, ser.
- Ser, - sacīja misters Tapmens, un viņa sejā ieplūda tumšsārta kvēle, - tas ir apvainojums.
- Ser, - misters Pikviks attrauca tādā pašā tonī, - es jūs ne uz pusi neapvainoju tā, kā jūs apvainotu mani, parādīdamies manā klātbūtnē zaļā samta žaketē ar divas collas platiem atlokiem.
- Ser, - misters Tapmens teica, - jūs esat rupjš cilvēks.
- Ser, - misters Pikviks sacīja, - jūs pats tāds esat.
Misters Tapmens paspēra pāris soļu uz priekšu un nikni uzskatīja misteru Pikviku.
Misters Pikviks atbildēja ar tādu pašu skatienu, ko viņa brilles sakoncentrēja fokusā, un ar katru elpas vilcienu pauda cīņas gatavību. Misters Snodgrass un misters Vinkls, redzot šādu scēnu starp diviem tādiem cilvēkiem, stāvēja kā pārakmeņojušies.
- Ser, - misters Tapmens sacīja pēc īsas pauzes, runādams zemā, aizslāpētā balsī, -
jūs nosaucāt mani par vecu?
- Nosaucu, - misters Pikviks apstiprināja,
- Un resnu?
- Es to atkārtoju.
- Un rupju cilvēku?
- Tāds jūs esat.
Sekoja baismīga pauze.
- Mana pieķeršanās jūsu personai, ser, - misters Tapmens sacīja aiz uztraukuma drebošā balsī un runādams atrotīja piedurknes, - ir liela... ļoti liela... bet šai pašai personai man nekavējoties jāatmaksā.
- Panāciet šurp, ser! - misters Pikviks atbildēja.
Satraucošā dialoga pamudināts, šis varonīgais vīrs tiešām pieņēma paralītiķa stāju, kas, kā abi skatītāji nešaubīgi ticēja, bija domāta kā aizsardzības stāvoklis.